Atriebība (tundras tautību pasaka)

Reiz viens šamāns savāc savu cilti pie ugunskura un teica: „Paklausieties vecu pasaku, kura parāda uz kaut ko no tā, par ko nedrīkst pastāstīt, un stāsta par, uz ko nedrīkst norādīt”. Kamēr visi centās iebraukt teiktā jēgā, šamāns aizdedzināja savu pīpi un sāka savu stāstu:

Brauca reiz viena mamma ar savu dēlu uz dienvidiem atpūsties. Pēc kāda laika nokļuva viņi līdz spraugai klintīs, uzcēla telti un sāka dzīvot. Reiz gāja puika uz mežu pastaigāties un satika jenotu. Puisītis kliedza jenotam: „Ej prom no ceļa!”.
Jenots nedomāja iet prom, piecēlās uz ķepām, baisi izvalbīja un sāka grozīt acis. Puika nobijās un aizbēga pie mammas. Un pastāstīja viņš par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir gļēvāks, es vai jenots?
- Protams, ka tu, Jenots nebaidījās no tevis, bet tu gan nobijies.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast jenotu, nogalināt un apēst viņa sirdi, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika ņēma savu saliekamo nazi, pudelīti ar Coca-Cola un pīrādziņu, ielika to savā mugursomiņā un aizgāja uz mežu. Ilgi bradāja viņš pa kalniem līdz atrada jenotu alu. Iespīdinot tur ar lukturīti, ieraudzīja, ka tur sēdēja Jenots ar savu jenotsievu un mazu jenotiņu.
- Tu mani nobiedēji, tagad esmu kļuvis gļēvāks par Jenotu, tāpēc man tagad ir jānogalina tevi un jāapēd tava sirds, - kliedza puika.
- Jā, es rīkojos nepareizi, nevajadzēja man izvalbīt acis. Ko nu, nosit mani, es nepretošos, - teica jenots krītot uz muguras.
Puika izņēma nazīti, nogalināja Jenotu, izgrieza viņam sirdi un apēda. Pēc tam viņš līksmojot aizgāja uz mājām, viss apķēzījies ar jenota asinīm. Bet viņa prieku drīz nomainīja skaudība. „Kāds ir labs Jenots, ļāva sevi nogalināt, lai labotu savu vainu. Kāds ļauns esmu es, ka nogalināju Jenotu tikai tādēļ, lai kļūtu nedaudz drosmīgāks”, - skarbi domāja viņš. Atnākam pie māmiņas, atstāstīja puika par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir labestīgāks, es vai Jenots?
- Protams Jenots, viņš ļāva sevi nogalināt, bet tu neļāvi.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast Jenota ģimeni un palīdzēt audzināt viņa dēliņu, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika gāja uz mežu un sāka dzīvot kopā ar Jenota sievu, dabūt viņiem barību, kopt alu. Pēc mēneša viņš pats pārvērtās par Jenotu, bet viņa mamma aizbrauca uz mājām, jo viņas atvaļinājums beidzās. Reiz gāja Jenotpuika pēc barības jenotiņam un satika citu puisi.
Puisis kliedza Jenotpuikam: „Ej prom no ceļa!”. Jenotpuika i nedomāja iet prom, jo viņš ir kļuvis drosmīgs kā Jenots. Jenotpuika piecēlās uz ķepām un baisi izvalbīja savas acis. Puisis nobijās un aizbēga. Un atskrēja pie savas mammas, un pastāstīja par savu tikšanos ar Jenotu, un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir gļēvāks, es vai jenots?
- Protams, ka tu, Jenots nebaidījās no tevis, bet tu gan nobijies.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast jenotu, nogalināt un apēst viņa sirdi, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika ņēma savu saliekamo nazi, pudelīti ar Pepsi-Colu un kliņģerīti, ielika to savā mugursomiņā un aizgāja uz mežu. Ilgi bradāja viņš pa kalniem līdz atrada jenotu alu. Iespīdinot tur ar lukturīti, ieraudzīja, ka tur sēdēja Jenotpuika.
- Tu mani nobiedēji, tagad es kļuvu gļēvāks par Jenotu, tāpēc man vajag tevi nogalināt un apēst tavu sirdi, - nokliedza puisis.
- Ak, cik tu viltīgs. Es pats tevi nogalināšu.
Nogalināja Jenotpuika puisi un pats apēda viņa sirdi. Tikko viņš to izdarīja, uzreiz pārvērtās par puiku. Un gāja bijušais Jenotpuika, tagad jau vienkārši puika, pie tā puiša, kuru viņš nogalināja, mammas un, izliekoties par viņas dēlu, teica:
- Mamu, es nogalināju Jenotu, un tagad esmu tik pat drosmīgs kā Jenots.
- Tu melo, tu neesi mans dēls, un es neesmu sieviete, esmu tā Jenota sieva, kuru tu nogalināji, lai kļūtu drosmīgs kā Jenots. Un ne puisi tu nogalināji, bet manu vecāko dēlu Jenotu! – iekliedzās sieviete, pārvērtās par Jenoti, nogalināja puika un apēta viņa sirdi. Kā tikko viņa to izdarīja, tā uzreiz pārvērtās par puiku. Nākamgad brauca viena māte bez dēla uz dienvidiem atpūsties. Ilgi gāja viņa kalnos, līdz kādā spraugā klintīs uzcēla telti un sāka dzīvot. Pēkšņi, ne no šā ne no tā, nāk pie viņas puika un saka:
- Sveika, māt, es audzināju mazo jenotiņu, un tagad esmu tik pat labsirdīgs kā Jenots.
- Melo tu visu, nesi tu nekāds puika, bet Jenotiene, kura nogalināja manu dēlu par to, ka viņš nogalināja tavu vīru un vecāko dēlu. Un neesmu es nekāda sieviete, esmu Zaķa sieva, kuru nogalināja Jenots, lai kļūtu tik pat ātram cik Zaķis. Un nenogalināji tu manu dēlu, tu nogalināji savu jaunāko dēlu, kuru es pārvērtu par puiku, lai viņš nogalinātu savu tēvu un vecāko dēlu, - sieviete smējās, pārvērtās par zaķmāti un nogalināji jenotieni.

Šamāns beidza savu stāstu, noskatījās pa malām un teica: „Tā labums atkal uzvarēja ļauno” Pēc tam paslēpa savu pīpi ar pērlēm izrotātajā makstī un aizgāja uz savu vigvamu, nobubinot: „Karma atšķiras no kabatas ar turbulentitāti”

Cilts vadonis paskaidroja: „Viņš gribēja teikt, ka Jenotus nedrīkst ēst – nešķīstie zvēri”, un aizgāja gulēt.

Galvenais pavārs teica: „Dzirdējāt? Šonedēļ nedrīkst ēst”.

Visi ļaudis nodomāja: „Neko sev viņus piedūra”, bet skaļi neko neteica, bet aplaudēja un aizgāja gulet.

Un tagad jautājums tiem, kuri spēja izlasīt pasaku līdz galam – ko pīpēja šamāns un kur lai dabū tādu zālīti?


Received from friend, who finds this at some unknown forum.
Thanks to friend.