Atriebība

1.Ceļš

Viss noritēja kā bija plānots. Sirmgalvis bija iesprostots bagāžniekā un mašīnas riteņi mīksti vēlās pa šauro meža ceļu. Starmeši izgaismoja tuvāko koku stumbrus. Džefrijs klusi dungojot līdz Prāta Vētras dziesmai "Maybe", bungāja pa stūri. Viss notika kā iecerēts.

"Lien laukā!", sirmgalvi pamodināja Džefrija balss, redzēt viņš neko nevarēja, jo Džefrija kabatas lukturītis spīdināja tam tieši acīs. Sirmgalvis nepaguva pat iebilst, jo spēcīgas rokas viņu sagrāba un izvilka no bagāžnieka un nogrūda uz ceļa.

Vecis ar savu grumbaino roku noslaucīja pieri, jo acīs bija ietecējis kaut kas karsts, uz pieres bija asiņojoša brūce. Vecītis apjucis kaut ko novervelēja un paskatījās uz savu sagūstītāju. Džefrijs mirkli raudzījās drebošā sirmgalvja izbrīnītajās acīs.

"Tinies, vācies, ej prom" Džefrijs pēkšņi sāka kliegt un iespēra pa sirmgalvja ribām, kuras nobūkšķēja un vecis aizvēlās kā pelavu maiss.

"... Kā tad tā?.." pie sevis murmulēja večuks un rāpās tumsā.

"Tinies!" gandrīz vai smejoties kliedza Džefrijs. Večuks pietrausās kājās un gāzelēdamies šļūca dziļāk tumsā. Džefrija kliedzieni palika aiz muguras līdz apklusa pavisam. Vecītis klumburēja ķerdamies aiz priežu saknēm. Pēkšņi viņš izdzirda motora troksni un ieraudzīja savu ēnu uz ceļa. Viņš mēgjināja skriet , bet aizķērās aiz saknes un pakrita. Auto apstājās. Motors nepacietīgi rūca un it kā gaidīja, kad beidzot sirmgalvis trausīsies kājās. Sirmgalvis piecēlās. Motors ierūcās skaļāk un auto drāzās tieši virsu bezpalīdzīgajam sirmgalvim. Kā sausi zari nobrakšķēja večuka ceļgali, kad auto viņu notrieca. Sirmgalvis uzkrita motora pārsega un sāka izmisumā vaimanāt.

"Aizveries!!", kliedza Džefrijs aizcirsdams automobiļa durvis. Viņš piegāja un iespēra pa kaulu, kura gals rēgojās laukā no sirmgalvja saplēstajām biksēm. No mežonīgajām sāpēm večuks bezmaz zaudēja samaņu.

2.Čiekuri

Džefrijs paķēra sirmgalvi aiz krāgas un stiepa meža dziļumā. Iegrūdis viņu ar seju mīkstajās sūnās viņš nometa vecītim blakus grozu un uzsauca "Lasi!" Vecītis neizpratnē pavērās viņā. "Čiekurus lasi, vecais cietpauri, ēzeļagalva!!" kliedza Džefrijs. Sirmgalvja rokas izmisumā sāka taustīties pēc čiekuriem un pie sevis viņš vaimanāja "Kā tad tā??"

Bija pielasīts gandrīz jau pusgroziņš, bet Džefrijs bija pacietīgs. Viņš klusi smīnēja un berzēja zodu. Tad viņš saniknojās "Lasi vēl!!", un izspēra grozu no večuka drebelīgajām rokām. Vecītis drudžaini taustījās tumsā meklējot aizsperto grozu. Džefrijs neizturēja un sāka aizrautīgi smieties. Melnajā tumsā Džefrija homēriskie smiekli padarīja visu vēl baisāku. Večuks sajuta aukstus sviedrus izspiežamies uz pieres. Viņa rokas turpināja rakņāties pa sūnām.

3.Akts

Džefrijs sirmgalvi pa betonētu grīdu ievilka putekļainā istabā. Istabā bija neizturama dzīvnieku urīna un izkārnījumu smaka. Stūrī stāvēja ķēdēs iesiets jenots, bet telpas vidū bija sagatavots fotoaprīkojums ar visu apgaismojumu.

Džefrijs noplēsa sirmgalvim drēbas un pamanīja milzīgo kārpu uz večuka kakla. "Ģērbies!!" teica Džefrijs un pameta sirmgalvim krekliņu, uz kura bija rakstīts " es esmu vecs, samaitāts jenotpisējs". Viņš uzgrūda večuku milzīgam mīkstam dildo, kas bija piestiprināts krēslam. "Sēdies virsū!!"teica Džefrijs un uzsēdināja vecīti uz milzīgā falla. Vecīša acis izvalbījās, sāpes, kuras radīja milzīgā falla radītāis spiediens uz viņa hemoroīdaino taisno zarnu, pārmāca sāpes no lauztā ceļgala.

Vecīša klēpi tika iegrūsts jenots. "Pis viņu!" histēriski kliedza Džefrijs "pis viņu!". Vecītis ar abām sažuvušajām rokām turēja saniknoto jenotu, kas skrāpējās un koda. "Nevaru" izdvesa večuks. Tas Džefriju satracināja, viņš to visu bija iztēlojies pavisam savādāk.

"Kā nevari?" viņš dusmās aizspēra jenotu stūrī. "Kā nevari?" kliedza Džefrijs un piespieda ar zābaku vecīša olas pie krēsla. "Kā nevari??" Džefrijs ar papēdi sašķaidīja sirmgalvja olas kā pūpēžus pret koka krēslu. Sirmgalvis izmisumā saķēra viņa kāju ar savām rokām. Džefrijs sagrāba sirmgalvi pie pleciem, atspieda pret atzveltni un pieliecās viņam pavisam tuvu pie auss un čukstēja "Kā tā nevari, mans mīļais puveklīt, kā tā pēkšņi nevari??". Džefrijs sāka laizīt sirmgalvja dzeltenigo kaklu , līdz nokļuva ar mēli līdz pat kārpai, no kuras rēgojās divi melni sari. Viņš sacirta zobus un nokoda kārpu no bezpalīdzīgā večuka kakla un ar roku paspiedis vaļā viņa žokļus iespļāva viņa dzeltenzobainajā mutē, kura oda pēc pelnutrauka un kariesa.

Tad Džefrijs sāka bļaut, "Bet es tā tieši to gribēju!!" un nogrūda vecīti no krēsla un , saķēris viņa sirmos matus , sāka večuka sauso galvaskausu sist pret betona grīdu "Tā gribēju, tā gribēju..." Džefrijs elsoja.

4.Atrisinājums

"Tas nekas, man Tev ir vēl viens pārsteigums!!. Ņem nogaršo šo!" teica Džefrijs un attina mazu vīstokli. Večuka nāsis iecirtās spēcīgs izkārnījumu aromāts. Večuks sāka rīstities. "Patīk? He , he !! Svaigas kakiņas , pats izdirsu, še ņem , nesmādē!!" Un viņš večuka asiņainajā mutē ar varu sāka stumt iekšā fekālijas. Smaka bija tik stipra, ka pats Džefrijs neizturēja un sāka vemt tieši virsū simgalvja plikajam galvvidum.

Džefrijs izvilka cigareti un aizdedzināja. Ievilcis no tās pāris dūmus viņš sāka to tuvināt sirmgalvja acij. Vecītis mēģināja galvu pavilkt sāņus. "Vai zini, kapēc es to daru? Atceries veco namu Zirņu ielā. Tur es reiz mēdzu rotaļāties. Līdz kādu dienu... Cik Tev gadu? Simts? Es Tevi jau no sākta gala atceros šādu vecu, bezpalīdzīgu, plānprātīgu. Es visu mūžu esmu gaidījis šo dienu... Atceries reiz mēs pagalmā rotaļājāmies un Tu sāki pukoties. Sacīji, ko jūs sīkie sūdabrāļi te bļaustaties, nav ko te bļaustīties, Ejat uz ielas spēlēties, atceries?? ... es aizgāju..."

"Lūk! Vai to tu gribēji?" Džefrijs nikni nosēcās un atsedza savu koka kāju. "Tu man visu dzīvi sabojāji! Tu, vecais grausts! Bet nekas, tagad klāt ir brīdis, kuru es visu šo laiku gaidīju un kuram es tik ilgi gatavojos!" Džefrijs apgrieza sirmgalvi uz muguras, novilka bikses, pietupās un klusi uzpirda večuka krūtsgalam. Tad viņš piecēlas, izdzēsa pelntraukā cigareti un devās laukā. Uz brīdi istaba pielija ar saules gaismu...