Suicide Nation v 2.0

Oļa atrada mani parkā. Viņa bija kopā ar slaidu, melnmatainu un diezgan izskatīgu jaunu cilvēku, bet es mierīgi staigāju ap dīķīti un ik pa laikam urbinājos degunā ar zāles stiebriņu. Oļa teica, ka uzzinājusi no manas mātes kur mani meklēt; viņa esot dzirdējusi kā es lamājos apmētājot pīles ar akmeņiem. Vēl viņa teica, ka piedodot man par Džeku – viņas sunīti no iepriekšējās anekdotes. Kopš šī brīža jau biju parkā pavadījis divas dienas.

- Viss dēļ mana jaunā darba – teicu es – Es noklausos jauno dziedātāju albūmus pirms tos izdod. Testēju kvalitāti. Mani instruēja un tagad es pievēršu pastiprinātu uzmanību zemajām frekvencēm.
- Tu esi pārliecināts? – jautāja Oļa – Juris teica, ka esot pārdomājis un negrasās tevi pieņemt darbā.
- Ā, tagad es saprotu kāpēc man viņš tā arī nesamaksāja! – atbildēju es un atviegloti uzelpoju.

Vīrietis, kurš pavadīja Oļu ieklepojās tādā veidā apslāpēdams smieklus. Es novērtēju cik labi audzināts viņš bija.

- Atnāc vakariņās! – teica Oļa – Tev vajag izvēdināties, Andrejs arī būs. – Oļa viņu paņēma aiz rokas – Andrejs žurnālists. – iepazīstināja viņa. Andrejs bija bāls, bet viņa acīs jautās skumja gudrība. Es pat teiktu, ka viņš bija mazliet līdzīgs Džonam Kuzakam, ja vien varētu atcerēties kas tas Džons Kuzaks tāds bija. Kamēr viņš skumji lūkojās pār dīķa virsmu, Oļa man pastāstīja, ka Andrejs savā iknedēļas slejā pavēstījis, ka dzīvot viņam atlicis sešus mēnešus un ka 14. maijā viņš nolēmis izdarīt pašnāvību, bet tikmēr savā slejā viņš informēs par izjūtām, kas viņu pārņem neizbēgamās nāves gaidās. Tikmēr Andrejs izvilka piezīmju grāmatiņu un atzīmēja kaut ko par ūdens tumšumu un harmoniju.

- Tu zini kāds mēnesis tuvojas? – pajautāja Oļa. Es iedomājos, ka tam vajadzētu būt Martam. Viņa tikai pašūpoja galvu un teica, ka tas ko raksta Andrejs, ir pati traģiskākā, skumjākā, smieklīgākā un īstākā lieta ko viņa jelkad lasījusi. Viņai par attaisnojumu gan jāsaka, ka lasīja Oļa daudz un dēļ viņai tik ļoti piestāvošās isionārisma apziņas, viņa pūlējās pievērst lasīšanai arī mani.
- Viņam atlicis dzīvot tikai divpadsmit nedēļas… - Oļa skumji pasmaidīja. Es paskatījos vēlreiz uz dīķi un ieklausījos. Dzirdēju klavieru skaņas. Oļa paņēma pie rokas Andreju. Andrejs smēķēja trīs cigaretes uzreiz un, urbjoties savā piezīmju grāmatiņā, ķiķināja.
- Vakariņas tieši astoņos. Nenokavē, bet ja tomēr nokavēsi, tad izdomā labu iemeslu. – saldi noteica Oļa un uzcienāja mani ar konfekti. No konfektes man mutē kļuva lipīgi un saldi, pat pārstāju saklausīt klavieru skaņas. Ierados es pēc tumsas iestāšanās. Laikam lija. Durvis atvēra nepazīstama, bet glīta sieviete.

- Man nebija naudas pudelei vīna – teicu es viņai sveiciena vietā – tāpēc es to uzzīmēju. - Tā sacīt ierados labi sagatavojies. Lai labāk panestu viesības un ēšanu es jau laicīgi biju aprijis puspaku šķīstošās kafijas, kuru atradu miskastē blakus universālveikalam. Paņēmusi un rūpīgi izpētījusi zīmējumu, viņa jautāju vai man nav nekas pret, ja viņa uzaicinātu mani piedalīties savā programmā. Jautāju kas tā tāda par programmu. Sieviete teica, ka veidojot televīzijā raidījumu par dāvanām kādas cilvēki dāvina viens otram.
- Kur jūs strādājat? – Vaicāju es, iedomājoties par veikala “Dixons” izkārtni. Tās bija atmiņas pret kurām pat mana amnēzija bija bezspēcīga.
- Mani sauc Inna un es strādāju silto mākslu asociācijā. – Viņa atbildēja.

Pa ceļam uz viesistabu es sadūros ar Oļas sērfinga dēli, nodarot sev neciešamas sāpes. No stereo tai laikā skanēja Bjorkas dziesma “Hunter” gandrīz vai padarot mani varen jūtīgu, tikai neprasiet kāpēc. Pie galda sēdēja septiņi cilvēki lūrot uz austeru šķīvi galda vidū. Oļas viesu vidū nebija un man pat radās aizdomas, ka esmu sajaucis dzīvokļus, kuras nepārtraukti pieņēmās spēkā līdz brīdim, kad kaut kāda dāmīte man paskaidroja, ka tur jau arī ir “visa fiška”, ka vajag nokavēt, protams, izgudrojot interesantu iemeslu.

- Un kāpēc jūs nokavējāt? – Vienā balsī ievaicājās vairāki viesi. Atteicu, ka man nebija naudas vīna pudelei un bomzim, kas man parasti dod naudu, jo izskatos vēl sliktāk par viņa suni, tanī brīdī kad man vajadzēja naudas nebija, jo viņu šķērsielā aplaupīja kaut kāds skolnieku bariņš. Pēcāk apmaldījos, jo nespēju atcerēties vai pretīm Oļas mājai aug koki vai arī koku nav vispār. Kad biju ticis līdz sava stāsta noslēgumam, manī jau praktiski neviens neklausījās – visi jau muldēja par savām lietām, bet sāpes, ko man nodarīja Oļas sērfinga dēlis, jau bija gandrīz pārgājušas.

Un pēkšņi vispārējas pacilātības un ovāciju pavadījumā ieradās Oļa. Viņa teica, ka nokavējusi jo pēdējās trīs stundas pavadījusi dzīvnieciski mijiedarbojoties ar ministru kabineta locekli. Visi sākā gārgt, jo pirmkārt klīda baumas, ka viņš ir pidars, otrkārt viņš bija Oļas radinieks. Oļas smaids bija plats kā osta.

- Andrejs atnāks? – Jautāja kāds tumšādains kungs saulesbrillēs un visi uzreiz sāka par viņu runāt. Inna ieminējās, ka Andreja darbos ir atradusi vairāk patiesības kā citu autoru darbos kopā ņemtos. Meitene, kuru sauca Emma, viņai pilnībā piekrita.
- Joprojām esmu emociju varā. – viņa piemetināja – Pat nezinu raudāt man vai smieties, vemt vai apkamt visus!
- Tas tev no proteīna pārdozēšanas. – Teica viņas pavadonis Mihails, norādot uz šķīvi, kas bija piekrauts ar ēdiena pārpalikumiem. Emma viņam uzkāpa uz kājas. Tanī brīdī no koridorā viesi izdzirda lamāšanos un jau pēc brīža telpā ienāca Andrejs.

Viņš bija stipri piedzēries un bez mēteļa izskatījās īsāks. Viņš atvainojās, ka nokavējis, tomēr pēc brītiņa piebilda, ka vispār jau viņam reāli uz to pajāt. Visi izņemot mani smējās.

- Šis jaukais cilvēks lūdza nodot, lai nerunājat ar viņu par pašnāvību. – Paziņoja Oļa un padeva viņam šķīvi ar moluskiem. Visi aizvērās, bet es pajautāju kā Andrejs domājot: vai austere spēj izdarīt pašnāvību? Oļa uz mani iznīcinoši paskatījās.
- Vai domājat, kau austere būtu spējīga pieņemt šādu lēmumu? – Turpināju es – Un ja jā, tad kādā veidā viņa to varētu izdarīt, jo pakārties viņai diez vai izdotos.
- Jūs pūlaties būt ekscentrisks vai ironizējat? – Ar saklausāmiem draudiem balsī man vaicāja Emma. Es īsti nezināju ko atbildēt, jo pastāvīgi jaucu abus šos terminus. Viņa nosauca mani par planktonu un sāka Andrejam stāstīt kā vienreiz nepārejošu skumju iespaidā pārgriezusi sev vēnu.
- Paskatieties uz rētu! – Viņa teica – Manuprāt tā ir lieliska. Protams, ne jau tik lieliska kā tas, ko rakstāt jūs…
- Tikai pretīgas lietas ir tā pa īstam lieliskas. – Nez kāpēc skatoties uz mani atbildēja Andrejs. – Un ja rakstītam vārdam vispār ir kaut kāda jēga, tad tai jānak no “sistiespisties traļaļā” un tamlīdzīgi. Visi ieķiķinājās. Mihails ieminējās, ka Andrejam nevajadzētu atsvešināties no saviem pielūdzējiem, bet viņu tūdaļ pārtrauca Emma.
- Nē! Es uzskatu, ka Andrejam ir visas tiesības tā aizlieties. Tev ļoti sāp, Andrej, es tevi saprotu. Viņš to dara mūsu dēļ!
- Jā! – Piekrita Inna. Andrejs pajautāja ko viņa vispār saprotot.
- Banobo – ierunājās Andrejs. – Tas ir tāds pērtiķis. – Paskaidroja Andrejs, redzot pret sevi vērstos samulsušos skatienus.
- Silto mākslu asociācijā – sāka Inna – mēs saudzīgi attiecamies pret cilvēcisko faktoru un tas ka jūs, Andrej, izlēmāt labprātīgi atdot savu dzīvību, izsauc aizkustinošu rezonansi mūsu dvēselēs un izgaismo sevis iznīcinātāju katrā no mums. – Kāds aplaudēja.

Savukārt Andrejs, kurš bija aizņemts mērcot austeres šņabī, aizdedzinot tās un degošas metot sev mutē, patreiz visam teātrim pievienoja arī cigareti un it kā starp citu Innai atbildēja – Karš ir huiņa.

Mihails no visa spēka uzsita ar dūri pa galdu un iekliedzās, ja Andrejs turpinās dzerstīties un stumt sev dirsā narkotikas tuvāko divpadsmit nedēļu laikā, tad viņš pazaudēs visu nepārvērtējamo līdzjūtību, kas viņam tiek sniegta.

- Tavi raksti ir labākais kas man jebkad bijis un es nepieļaušu, ka to izjauc kaut kādas maukas, kas zaudējušas pēdējās prāta paliekas. – bauroja Mihails.

Kāds ieminējās, ka nav jau nekā nosodāma, ja Andreja darbā dalību ņem arī alkohols. Te nu pēkšņi visi sāka dalīties savā pieredzē pašnāvību jautājumā.

Inna pastāstīja kā piedzīvojusi dziļu depresiju sešu mēnešu garumā un bijusi tuvu pašnāvībai pēc dzemdībām. Šī depresija arī turpinājusies līdz brīdim, kad Inna nolēmusi sniegt tiesā prasību pret savu bērnu sakarā ar nodarītajiem postījumiem viņas figūrai grūtniecības laikā. Mihails pajautāja Andrejam kura pēc viņa domām ir pati efektīvākā metode. Andrejs atbildēja, ka viņaprāt vislabākais veids ir nopirkt 60 metrus neilona virves, piesiet vienu galu pie staba, bet otru aplikt ap kaklu, iesēsties mašīnā un uzdot pa gāzi. Viņš teica, ka tieši tā rīkojies viņa vectēvs un Andrejs viņam palīdzējis. Ka viņam tad bijuši deviņi gadi. Ka viņam vajadzējis braukt kopā ar vectēvu līdz aukla atrāva vectēva galvu, pēc tam pārņemt vadību savās rokās, lai nekur neietriektos. Ka pedāļi bijuši slideni no asinīm.

– Ko?! Patiešām? – Mihails bija šokā. Visi apklusa. Andrejs sāka rēkt un pateica, ka visi klātesošie ir vienkārši debili jākļi un ka viņš nemaz netaisās mirt. Mihails pielietoja rupju fizisku spēku un izmeta Andreju koridorā. Visi sāka meklēt izskaidrojumu notikušajam un nonāca pie slēdziena, ka Andrejs tik dīvaini uzvedas dziļo dvēselisko sāpju iespaidā.
- Atnesiet man kāds cigareti, - bija dzirdama Andreja balss no koridora. Oļa paskatījās uz mani. Es izgāju.

Andrejs gulēja uz grīdas. Cigarete atkal atgrieza viņu realitātē. Viņš dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Oļas sērfinga inventāru pie kura mētājās neilona auklas ritulis. Viņa acis aizmiglojās un viņš man pajautāja vai es protu siet mezglus. Oļas mašīnas atslēgas karājās uz nagliņas pie durvīm. – Manuprāt vajadzēt paņemt viņas Range Rover, - teicu es – tad viņai būs ko atcerēties.

Apmēram pēc pusstundas es atgriezos un pateicu klātesošajiem, ka Andrejs izgājis pastaigāties. Ka viņš aizgājis šķirties no savas galvas. Un ka es viņam palīdzēju ar atslēgām un mezgliem. Man gribējās gulēt, bet protams es sagaidīju gan cerētos iznīcinošos skatienus no dāmu puses, gan Mihaila fizisko vardarbību. Tā arī viss notika.