Valdes sēde

Apspriežu zālē valdīja neveikls un stindzinošs klusums. Varēja dzirdēt, kā aug mati, izdalās kuņģa sula un smagnēji elso trīspadsmit rūdīti ānusi. Korporatīvās kompānijas valdes locekļi samulsuši sēdēja un, viegli piesarkuši, apmainījās ar īsiem, kautrīgiem acu skatieniem. Visi gaidīja, kurš būs tas, kas teiks kādu vārdu, bet neviens nevēlējās būt pirmais. Ik pa brīdim klusumu skarbi pāršķēla no interkoma atskanoši samocīti kunksti, kas vijās ar mīkstām, bet griezīgām un mazliet kropļotām pirdienu brāzmām un atbalsojās plašajā telpā, iedzenot klātesošajos pazemīgu bijību pret gremošanas trakta problēmām. Mēģinājums savās apziņās vizualizēt dzirdamo ainu un nabaga dirsēja izmisīgos centienus izspiest kaut jel ko jebkurā citā situācijā radītu neviltotu un sirsnīgu līdzjūtību, taču šoreiz situācijas neveiklums bija tik nepārprotams, ka uz lielo priekšnieku pierēm no saspīlētā samulsuma lēnām, bet neapturami sāka izspiesties taukainas sviedru lāses. Tomēr nezināmais atejas moceklis pat nenojauta, ka likteņa pirksts bija licis viņam tik vulgārā veidā dalīties savos priekos un bēdas ar divdesmit sešām svešām ausīm, un sparīgi turpināja cīņu ar brūno lāci. Zālē laiks likās stājies un sekundes vilkās kā noasiņojošas kamieļmātes ar apcirstām kājām.

Uztrauktākie no resnuļiem jau nervozi sniedzās ar savām tuklajām roķelēm pēc kabatā šādiem gadījumiem paslēptā lakatiņa, lai kaut nedaudz ietekmētu pārmērīgo sviedru izdalīšanos no sasarkušās sejas, bet pūliņi bija veltīgi, jo no interkoma nākošie pirdieni un svilpieni, elsas un nopūtas, kunksti un vaidi nepārprotami kļuva aizvien uzstājīgāki un pieņēmās gan skaļumā gan intensitātē, radot klausītājos un līdzjutējos aiz vien dziļāku vēlmi šajā brīdī atrasties kaut kur tālu, tālu prom no šīm mokošajām pirmsnāves spazmām uz poda, taču viņiem visiem bija nolemts ciest līdzi pirdējam līdz pašam galam, un šī apziņa nomāca visus.

* * *

Pirmo plunkšķi pavadīja jūtama lepnuma pilns galvenā varoņa sēciens un zāli pāršalca tikko dzirdama atvieglotības nopūta. Spriedze starp trīspadsmit varenajiem uz brīdi mazliet atslāba. Taču, kad četrdesmit sekunžu laikā nemitīgos piepūles vaidus nevainagoja nākamis rezultāts, satraukums atgriezās ar divkāršu spēku un sviedru dziedzeri abās interkoma pusēs atkal darbojās uz pilnu jaudu. Visi zināja, ka cīņa vēl nebūt nav galā. Divi no klātesošajiem trīcošām rokām pasniedzās pēc minerālūdens glāzēm, un viņu kustības ar pateicības pilniem skatieniem pavadīja pārējie, kam kaut uz brīdi bija dota iespēja fokusēt uzmanību uz kaut ko citu, taču daudz nebija līdzēts. Interkoms spalgi iekliedzās ar kārtējo kodolpirdienu un nervozākie palecās savos krēslos. Pirdiens pēc pirdiena. Tas nogurdināja visus, taču ānuss tur otrā pusē turpināja repot.

Uz brīdi likās, ka tante Fortūna ir apžēlojusies par jau pie aizgājušajiem pieskaitīto būtni un viņa pūles beidzot sāka nest jūtamus augļus. Žēl vienīgi, ka šie augļi bija arbūzi. Sākās šļakstieni un sprādzieni, aizlauzti kviecieni un jūtami centieni kaut kā kontrolēt sava organisma lejas galu. Centieni, protams, anālās stihijas priekšā bija bezspēcīgi. Tualetes varonis bija pilnībā zaudējis kontroli pār savu ķermeni. Tajā bija iemiesojies pats SŪDS. Tas dēmoniski plosījās un rāvās uz āru. Nabaga cilvēku svaidīja pa kabīni kā piedzērušos cūku uz kuģa klāja vētras laikā. Viņa ķermenis dzirdami sitās pret sienām, durvīm, un podu. Apspriežu zālē sēdošie šausmās sastinga un ieplestām acīm, ausīm un ānusiem gaidīja atrisinājumu. Vētra pieņēmās spēkā. Caur interkomu priekšniekus sāka sasniegt pārcilvēciski rēcieni un gārdzieni. Vai Antikrists tiešām šai pasaulē ieradīsies no zarnām? Vai šis ir pasaules mokošā gala sākums? Vai viņi varbūt ir tie izredzētie, kas būs liecinieki pirmajam elles laikmeta priekšvēstnesim? SŪDS nelikās ne zinis par šīm klausītāju domām un turpināja niknumā ķidāt novājināto organismu, kas jau šķietami bija kļuvis par nosacītas formas gaļas masu bez pulsa. Taču arī zarnu dēmona spēki sāka apsīkt. Šļakatas sāka mazliet norimt un visiem par lielu prieku, pēkšņi atskanēja izmocītā dirsēja elsas. Viņš bija dzīvs.

* * *

Caur distortētām papīra čaukstēšanas skaņām bija dzirdama agresīva murmināšana un lādešanās, kā arī brīžiem apslāpēti sāpju vaidi. Visi labi zināja, kāpēc. Tualetē pirms stundas bija beidzies papīrs un, lai vismaz kā līdzētu, sekretāre bija turp aiznesusi kaudzīti ar nevajadzīgām izdrukām no printera. Šķita, ka nabaga radījums nolēmis darīt sev galu ar aso papīru. Nolēmis sagriezt sevi gabalos, sākot ar dibengalu. Interkoma skaļrunis bezspēkā paguris čarkstēja. Pusstunda pavadīta nemitīgā translācijā no havajas mazo skaļruni bija nogurdinājusi ne mazāk kā cilvēkus abās tā pusēs. Trīspadsmit vīri piesarkuši un nosvīduši klusēja, ieslīguši savos krēslos, cik vien zemu iespējams.

Papīra čaukstēšanu nomainīja dusmīga knosīšanās ap drēbēm, ko pavadīja dzīvnieciski rukšķi līdz beidzot bija jūtamas izrādes beigas. Vīru prātos ieskanējās uzvaras fanfāras, kad rektalitātes šovu triumfāli noslēdza norautā ūdens šalkoņa, kas kā kanalizācijas dieva atrauga aizskaloja varoņa pēdējo trīsdesmit četru minūšu pūliņus smirdīgākajā no pasaules labirintiem. Pēdējā interkoma izdvestā skaņa bija niknumā aizcirsto atejas durvju blīkšķis. Apspriežu zāli pārņēma kristāldzidrs klusums. Viņi sēdēja sastinguši. Šokēti un pietvīkuši. Nosvīduši un laimīgi, ka tas nu reiz ir garām.

* * *

Pēc trīsdesmit deviņām sekundēm atšāvās zāles platās divviru durvis un caur tām mundrā un mazliet paātrinātā gaitā ar mazliet nosvīdušu pieri, bet možu un smaidīgu skatienu savā tipiskajā "rosīgs un elegants" paskatā iesteidzās valdes priekšsēdētājs. "Kungi, lūdzu mani atvainot par kavēšanos. Kā mēdz teikt, neparedzēti apstākļi jau tieši tāpēc ir neparedzēti, ka viņus diemžēl iepriekš paredzēt nav iespējams."