Pasaciņa

"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm un vasarraibumainu seju. Grūti pateikt šāda vecuma bērniem, cik veci tieši viņi ir. vieglāk bija to izdarīt, kad pats biji maziņš.

"šobrīd nē! tu tak to jau esi tūkstošiem reižu dzirdējis!" pukojās Ivans Ivanovičs. Viņš bija pavecs vīrs ar pliku galvvidu un nedudz izspūrušiem matiem.

"Bet, lūdzu, man tā patīk! Pastāstiet vēlreiz!"

"Nu labi, labi. Reiz sarkangalvīte devās ciemos pie vecmāmiņas un viņai bija jādodas cauri drūmajam mežam."

"Vai viņa tur kādu satika?"

"Jā, viņa satika pelēko vilku. tu taču zini"

"Vai viņai nebija bail?"

"Nē, jo vilks dzīvoja kaimiņu mājā un viņas mamma to katru rītu sveicināja.Viņa prasīja vilkam, kā nokļūt pie viņas vecmāmiņas, kura dzīvoja meža otrā pusē. Vilks viņai sameloja, pateikdams garāko ceļu, un noskaidroja, kur tieši dzīvo viņas vecmāmiņa."

"Kapēc viņš viņai sameloja?"

"Tapēc, ka gribēja izpist."

"Priekš, kam tad bija jāmelo?"

"Jo uz vietas nevarēja pist ... nū .. saproti, tas nebija mežs, bet parks, tur cilvēki pastaigājās... kāds varēja ieraudzīt..." dedzīgi skaidroja Ivans Ivanovičs.

"Bet vai tad pisties ir slikti?" Vaņa nelikās mierā.

"It kā ne.."

"Kā notiek pišanās?"

"Cilvēki izģērbjas un viens otram iebāž kaut kur pimpi...nū..tu, saproti.. dirsā, mutē...vēl kaut kur. Nē, liecies mierā, izaugsi pats uzzināsi!" Ivans Ivanovičs bija pavisam satraucies un pārtrauca stāstu, cerēdams, ka puisēns nelūgs viņu turpināt.

Uz mirkli iestājās tāds neveikls klusums. Mazais Vaņa ar mazam bērnam raksturīgu nekautrību lūkojās Ivanā Ivanovičā. Ivans Ivanovičs centās izvairīties no skatiena. Viņš jutās pavisam neērti un sāka dīdīties un berzēt rokas.

"Kas notika tālāk? Vai tas bija viss?" zēns ierunājās savā skanīgajā balsī.

Ivans Ivanovičs sarāvās, viņš bija cerējis, ka nebūs jāstāsta tālāk: "Nē, vilks aizskrēja pa īsāko ceļu pie vecmāmiņas, pārgrieza viņai rīkli... ar nazi nogrieza krūtis...apgānija.."

"Ko nozīmē apgānīt?"

"Nū..tur ..vai zini...iebāza pežā slotu, pakakāja virsū ...Nū, saproti,ne?.. Izaugsi - sapratīsi!.."

"Tas bija viss?"

"Nē" dusmīgi atcirta Ivans Ivanovičs "viņš sagaidīja sarkangalvīti..."

Mirkšķinot savas debeszilās acis, Ivanuška jautāja: "Ko viņš tad izdarīja?"

Ivana Ivanoviča seja pietvīka tumši sarkana un viņš sāka kliegt: "Viņš pateica, ka durvis ir vaļā! Lai nākot iekšā... pats noslēpās aiz durvīm... tad metās virsū... drāza pakaļā, plēsa matus!! "

"Vai viņa neko neteica?"

"Viņa teica, ka sāp. teica 'Laid vaļā' koda un skrāpējās! tad viņš viņu nožņaudza!" siekalām šķīstot turpināja Ivans Ivanovičs, viņš smagi elpoja un bija izvalbījis acis.

"Kas notika pēc tam?"

"Bija dzirdējuši cilvēki.. pasauca medniekus...paņēma vilku ciet..."

"Ko viņi izdarīja ar vilku?"

"Ko, ko!! Pimpi nogrieza un pie galvas elektrodus pielika!!" bļāva Ivans Ivanovičs.

"Kapēc mednieki vinam nogrieza pimpi?" mierīgi jautāja puisēns.

"Tapēc, lai viņš vairāk nevienu negribētu izpist!" atcirta Ivanovičs.

"Vai tad viņš vēl kādu bija izpisis?"

"JĀ! .. TAS IR NĒ!!.. KAPĒC TU MAN PIESĒJIES...KO TU GRIBI?..LIEC MANI MIERĀ!!" sāka vaimanāt Ivans Ivanovičs.

Puisēns sāka skaļi smieties. Ivans Ivanovičs aiz dusmām kļuva zils un metās puisēnam virsū un sāka to žņaugt: "MIRSTI, MAZAIS KUŅASBĒRNS! MIRSTI!!"

Te ieskrēja sanitāri un sagrāba Ivanu Ivanoviču.

***

"Lūk, studenti, Ivans Ivanovičs 56 gadi, īpaši smags gadījums. Agrāk bijis agronoms kolhozā. Pēc sievas nāves vairs pilnīgi nekontaktējas ar ārpasauli. Visu laiku runā pats ar sevi. Pie kam runā nedzirdēti perversas un rupjas lietas. Domādams, neko tādu neizdomāsi, ha ha!! Dažkārt mēdz kļūt agresīvs. Varat droši iet tuvāk, patlaban viņš ir saņēmis spēcīgu nomierinošo devu."

***

"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm...