Ragi dūņās

Nejaušs saules stars, kurš ielaužas manā acī, apliekdamies ap maniem piepampušajiem acu plakstiņiem, gandrīz padara mani aklu. Pietraušos sēdus un mēgjinu skatīties uz sarkanā miglā peldošo pasauli tā, lai saules gaisma kristu uz mani aci tā sāniski. Galva zumm... (Zumm? Nezinu vai "zummēt" ir vispār tāds vārds latvju mēlē, bet man tas liekas pats piemērotākais vārds manu izjuutu atspoguļošanai) Tātad galva zumm un ausīs dūc.

Mēgjinu bez īpaša pātrinājuma piecelties. Tikpat uzmanīgi līganā gaitā dodos pāri istabai. Ielūkojos spogulī un ieraudzītais mani ļoti pārsteidz. No spoguļa uzmani noraugās, kāds nevāji pieblīdis mūlis ar Borisa Jeļcina sejas pantiem(You know what I mean). Un vēl piedevām pie vaiga šim vieplim ir piekaltis kautkas no rosola. Paraugu savu vaigu(Jeļcins arī) arī man pie vaiga ir piekaltis rosols. Un man nākas atskārst to, ka šis uzblīdušais radījums esmu es pats.

Ar nagu plēšot no vaiga sakaltušo rosolu (šīs sāpes man pat liekas nedaudz patīikamas salīdzinot ar pārējām fiziologjiskajām izjūtām, par kurām mazliet vēlāk) es paveros uz sevi mazliet uzmanīgāk.

AK DIEVS!!! TAS IR ATGRIEZIES, JAU ATKAL VIņš TUR IR!!! Man uz muguras atkal ir milzīgs kupris. Mīilzīgs!! Skatāmies zemāk. Redzam to, ka esam jau gandrīz izgjērbušies, gandrīz. Daļa drēbju (krekls, džemperis, kožaks, šalle)ir bezrūpīgi noklājjušas istabaiņas mēnešiem neslaucīito grīdu, otra daļa sedz manas drebelīgās miesas.

Par miesām. Sirds pukstu skaņas dobji piepilda visu istabu. Deniņos jūtu spēcīgu sirdspukstu atblāzmu. Milzīgs spēks no iekšpuses sppiež uz maniem acu āboliem, bet ne tik milzīgs, lai manas acis spētu izspraukties starp sapampušajiem plakstiem. Par barības vadu. Ja atklāti, tad es jūtos kā viens liels, milzīgs, izdrāzts barības vads. Barības vada sajūta man ir visizteiktākā. Pārdozēju. Fakts. (Viena vai divu vārdu teikumi. Iespaidīgi. Raksturojoši.) Liekas, ka vakar man caur barības būtu izvilkuši visas iekšas un pēc tam haotiskā secībā sagrūduši atpakaļ.Bet pats jau biju vainīgs.

Dodos uz mazgātuvi. Galvā skan balsis un kautkādas zemapziņā iesēdušās dziesmas skaņas. Mazgājot seju, sārtā migla pamazām izklīst, apkārtne kļūst skaudri skaidra un kristāldzidra, atškjirībā no manas iekšienes, kurā valda gan fizisks, gan morāls haoss. Pats esi vainīgs, vecīt! Nez', ko domā citi? Gan jau paši nebija labāki. Vai kāds apvainojās? (Negribas par to domāt) Ilze? Jā, Ilze varēja apvainoties. Bija arī par ko. Kuram tad patiktos , ka viņa dzimšanas dienā kāds sabradā torti un pēc tam it kā akstoties iemet to sejā. Mjjām, kaut kā vakar man tas nezkāpēc likās labs joks. šodien ir savādāk, šodien, puikiņ, tev jānožēlo. Ai pofigs, es jau tās Ilzes nemaz tā īsti nepazīstu un uz dzimšanas dienu nebiju aicināts.

Eh, pietiks nožēlot un mocīties! Vai tiešām vajag sevi mocīt ar pārmetumiem, tāpat jau sūdīgi. Mēgjinu domāt par ko jauku. Palūkojos pa logu. ārā uzsnidzis sniegs, vai nav jauki? ..

Sniegs jau bija vakar. Atceros kā visi n-to reizi gājam uz veikalu... Sniegu cīņu fragmenti..sniegs aiz krekla.. meiteņu spiedzieni..kailas krūtis .. pļauka.. dūre...novemts džemperis. (Manā atmiņā pavīd dažādas saraustītas ainas) Ir negribās vairs par sniegu domāt. Kur prāts bāzt rokas nepazīstamām meitenēm pie krūtīm, vai tiešām to darīju es? Un pie tam vēl viņas drauga klātbūtnē.

Ai', negribu vairs par sniegu domāt. A vienalga arī ! Es viņus nemaz nepazinu. Ko viņš te, vispār pirmo reizi kojās tos tipus redzu. Un vēl draudzene līdz jāvazā. Nafig viņus, man vienalga! Vakar gan nebija vienalga. Biju dusmīgs. Varbūt gluži ar alus pudeli mest viņam nevajadzēja, bet es jau tāpat netrāpiju. āA!!! Bļagj, televizors tak saškjīda! Nu bet paši vainīgi. Nebija ko mani apd$%^!! Chomi smējās par mani, dāmas chukstējās un skatījās uz mani kā uz kaut ko nožēlojamu. Pats es tobrīd tā nemaz nejutos, par spīti asiņainajam degunam, novemtajam džemperim un izkliedētajam skatienam.

Beidzu tīrīt zobus. Noskaloju zobbirstīti un braucīdams sūrstošās lūpas dodos uz istabu.

hahaha!! Tad es vēl teicu "Ko lūri tu, cūka??!!"(Ikdienāa man neienāktu prātā nevienu aizvainot) Tas bija smieklīgi, bet pudeli gan nevajadzēja mest. Bet nu , kas darīts ,darīts.

Dzirdu balsis meiteņu sava stāva gaitenī. Tiko ēs parādos otrā galā, balsis apklust un meitenes pamezdamas ,tādus " Ak' šausmas!!" skatienus pazūd savās istabiņās. Cūkas!! Ko lūrat cūukas??!!(domās) Vakar es ne to vien viņām būtu pateicis. Bet kā jau pieminēju es esmu ļoti miermīlīgs cilvēks( skaidrā). Nekad man nav bijuši nekādi krimināli CHē Pē. Godīgs puika ar vienu vārdu sakot.

Tam kauslim korišs ari bija tāds mierīgs puika, pilnīgi piedzēries, bet man viņš ļoti krita uz nerviem. Es gribēju vismaz viņu piekaut, neviens cits man vakar nebija pa zobam un es to jutu. Liekas, es pat gāju ar viņu runāt.. āa! pareizi, gāju ar. Bet tad jau šamais bija galīgi beigts, gaiteņa galā pa logu vēma. Sāku atcerēties. Es viņam pāris reizes iespēru ar kāju pa pakaļu un teicu , lai šis nāk kauties. A tas tikai rīstījās uz savas palodzes, siekalainais kjēms. (Pats nebiju labāks) Ak Dievs! Es tak viņu pēc tam izgrūdu pa logu. Cik atceros, dzīvs viņš vēl palika , jo , kad es pūlējos kaut ko lejā tumsā ieraudzīt, es dzirdēju kā viņš tur tupināaja rīstīties. Viņam droši vien vismaz kāja tagad ir salauzta, ja nav izlaidis garu. Ko es esmu sadarījis??!!

Ja neviens nav redzējis tad varbūt tiesā neko nevarēs pierādīt, manā galvā jau sāk šaudīties tādas domas. Cietums. ārprāts es tak nevaru iet cietumā!! Man tak rīt pie Stroda KD un uz darbu jāiet. Es tak nemācījos, lai ietu cietumā. Cietumā, lai iet ļaunie! Es nēsmu ļauns(kad esmu skaidrs). Es esmu ļoti labsirdīgs un atsaucīgs. Es nēsmu pelnījis iet cietumā.

Bet vakar es gribēju vēl iziet laukā un ar to chomu aprunāties, sardzene nelaida. Teica "Naktīs jāguļ", vai ko tamlīdzīgu. Es pateicu "Dod atslēgas , cūka!" un, kad viņa neklausīja sāku ar kāju spert ārā durvīm stiklus. Tad viņa sāka draudēt man ar policiju un es viņai iekrāvu.(Tas gan bija lieki, draudziņ,tagad tu sēdēsi kā likts) Un tad es viņu nogāzu zemē un sāku sist ar kjebli. Kā man tā varēja aiziet ciet, f^&!!

Tagad jau droši vien policija ir jau ceļā pie manis. Jābēeg. Jāiet dzīvot mežā.Ko mani vecāki? Mammas žēl. Kur es paslēpšos ? Atradīs, iespundēs. Izvaros mani cietumā, labāk mirt. Pašnāvība?

Ārā kņada. Pieskrienu pie loga. tur jau zilas ugunis, ātrie un policija. dzirdu , ka visi kaut ko runā. Vairs nav kur bēgt. Pašnāvība?

Jau dzirdami smagi soļi uz kāpnēm. Metos ārā pa durvīm, tāds apakšbiksēs, kāds esu.Vairs nav laika domāt, jābēg. Uz kurieni? Pa labi? Pa labi smagiem soļiem skrien divi policisti. Uz jumtu , man iešaujas prātā , es esmu labs, es nevaru iet cietumā...

...."NENāCIET MAN KLĀT!!! ES LEKŠU!!!!"