Kreatīva nāve.

Mēs visi reiz esam baidījušies par to, ka aiziesim nebūtībā nepaguvuši apmierināt savu miesas kāri.

Bija jauks jūnija rīts. Uzvilku savas melnās džinsas un melno T-kreklu un rūpīgi sastūķēju to biksēs, kuras pēc tam cieši savilku ar jostu. Es biju pasācis iet uz svaru zāli un likās, ka jau biju palicis mazliet muskuļotāks. īpaši plati pleci man izskatījās, kad biju šādi salicis maiku biksēs un cieši savilcis jostu. Uzliku brilles un ar cukurūdenī samērcētu ķemmi sāku sukāt matus uz kreiso sānu.

Pēc tam, pamanījis dažas pinnes, sāku tās spiest un iegrimu nelielās pārdomās par to, kad beidzot izdosies nopisties ar kādu sievieti. Runā, ka tas būtu risinājums arī piņņu problēmai. Domas par seksu mani vajāja jau no 14 gadu vecuma. Tikai es vienmēr esmu baidījies par to, ka iespēja man varētu rasties tad, kad es nepavisam tam nebūtu gatavs. T.i. pēc vairākkārtējiem onānisma seansiem. Bet vispār man šķita, ka meitenes mani vispār nemanīja, tā kā pārsvarā onanējot es izspēlēju domās variantu, ka mani paved kāda pieredzējusi sieviete, kura noteikti kāroja tāda jauna cilvēka glāstu kā es.

***

Apsēdos pie sava darba PC. Bija daži netīkami sīkumi, kas jāpadara, bet vispirms nolēmu palasīt, kas jauns ineta plašumos. Pārlapoju cietni, podu, lamera lapu, nekā jauna, laikam visi nodevušies jaukajam laikam ārā. Vispār nebija inetā ko meklēt kopš aizvērās projekts "Maigumiņš".

Kad vēl nemācijos vakarskolā, šad tad stundās sarakstīju pa kādam smieklīgam dzejolītim un devu draugiem lasīt. Tomēr tajā kolektīvā pastāvēja zināmas morālās normas, kuras man neļāva izpausties. Bieži vien pantiņi, kuri man šķita īpaši jauki, izsauca manos draugos pretīgumu. Viņus priecēja tādi vienkārši pantiņi par lāčiem, lapsām, klases lohiem, bet ne:
Kamēr Dace lēnām dzisa,
Jānis viņu dirsā pisa.

Jau tas viņiem šķita par daudz. Tapēc biju sajūsmā par projektu "Maigumiņš", kurā varēja rakstīt visu, kas vien ienāca prātā. Tjā!((c) un TM -Renārs Kaupers) Inetā tiešām nav ko darīt, kopš projekts novērās. Pavisam nemanot biju atvēris bezmaksas pornolinku lapu un, pārbaudot šodien pieteiktos linkus, biju roku jau ieslidinājis biksēs...

***

*** Now talking in #nacpiemaigas
*** ChanServ sets mode: +o Skunksss
hi, Skunksss!
hi, Dikijs!
nu, abortaatlieka, ko atliidi?
apnika duuree sist, atnaacu tevi moraali pavarot
*Dikijs sajuut spazmaina orgasma priekshnojautas
vai maati liidz panjeemi?
dalja ir somaa. dalju nenotureejos neapeedis
ceru, ka labaako dalju pataupiiji man?
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has joined #nacpiemaigas
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has left #nacpiemaigas
...
nu davai tiekamies tad 18.00
davai
es buushu
davai, kaa jus paziit
moraalus kropljus viegli at6kirt
peec smakas
...

***

Cilvēki vienmēr meklē sev līdzīgos. Tādēļ, ja redzi kaut vienu dauni, tad zini, ka tuvumā jābūt vēlkādam. Varbūt palūkojies uz sevi tā vērīgāk.

Bez piecām sešos es jau biju biju pie tikšanās vietas. Jau pa gabalu pamanīju divus keksus, kuri visu laiku zirgojās. Pavīdēja arī pa kādam atslēgas vārdam "Aborts", "maigums", skaidrs, tātad jamie būs īstie. Pieeju klāt.

"Kas tu būtu?" jautā garākais no abiem.
Pie sevis nosmīnu: "Dvēseļu gans!"
"Ko dirs? Viņš ir dvēseļu gans, bet es esmu Secētājs!" iesmējās garais.
Palūkojos uz īsāko. "Hmm, biju jūs iedomājies pavisam citādus. Domāju, ka dvēseļu gans ir vecāks. Arī tu ne pēc kāda secētāja neizskaties."
Te abi sāka vai plīst pušu no smiekliem.
"Skunksss, mēs Tevi piedirsām! Es esmu su4kins, bet tas ir dikijs" teica garais, slaukot asaras, un turpināja kratīties smieklos.

Parēcām, parunājām dažādas blēņas, bet vispār jutāmies tā mazliet neērti, laikam nebija līdz šim nācies uzturēties kompānijā, kurā visi sevi atzīst par morāliem kropļiem un savā daiļradē nekautrējas piesmiet savu māti. Devāmies krogā un iepirkām pa alum.

Pēc pirmā alus maķenīt atbrīvojāmies. Joki kļuva piedauzīgāki. Dikijs visu laiku jūsmoja par atsevišķiem maniem tekstiņiem. Sajutos pat mazliet gejiskas mīlas aplaimots, bet Dikijam bija piedodama tāda maza zēna jūsmošana. Viņš bija vidusskolnieks, kurš pēc izskata vairāk līdzinājās pamatskolniekam. Su4kins uzmeta uz galda sava jaunā garadarba fragmentus.

- Makgaiver, paldies, ka atradi ūdeni. Bez Tevis mēs tuksnesī sen jau būtu miruši! Bet kā gan lai mēs ūdeni paņemam līdz tuksnesī, jo mums nav trauku?
- Neuztraucies, Kellij! - teica Makgaivers un izrāva Kellijas dzemdi - Nav nekā labāka ūdens pārvadāšanai kā pareizi apstrādāta sievietes dzemde. Labāks ir vienīgi vīrieša urīna pūslis, bet Džons man vēl noderēs un arī patīk viņš man labāk nekā tu, Kellij!
Te Makgaivers ar Džonu mīloši saskatījās un sakļāvās vīrišķīgā skūpstā ar savām saulē sasprēgājušajām lūpām. Kellija ar rokām aizspiedusi savu asiņojošo kājstarpi sajūsmināta lūkojās uz abiem draugiem. Viņa dievināja Makgaiveru.

"Nav peļami!" teicu su4kinam.
"Rullē!" pārliecinājies, ka man patīk, izmeta Dikijs.

***

Cilvēki ir bailīgi. Viņi baidās pat no bailēm, bet tomēr bailes viņus kaut kā pievelk. It īpaši otra cilvēka bailes.

Mēs visi trīs satingām ar aluskausiem rokās, kad ieraudzījām četrus policistus, kuri ienāca krogā un vērīgi aplaida skatienu visapkārt. Mana sirds vai pamira, kad izdzirdu vienu no viņiem nosaucam manu vārdu un uzvārdu.

"Jā, tas esmu es" nomurmināju.
"Nāciet mums līdz, sīkie kropļi!" pavēlēja policists, nomākti piecēlāmies un devāmies līdzi policistiem. Visa kroga publika ar izbrīnā pavērtām mutēm nolūkojās notiekošajā.
"Uzmani galvu!" teica viens no policistiem, pēc tam, kad bija spēcīgi iegrūdis mani ar galvu mašīnas durvīs. Uzsistais puns neciešami sāpēja un es sāku just, ka krītu panikā.

Kad bijām sasēdināti autobusiņā bez logiem, mēs ilgi braucām. Man likās, ka brauciens ilgst visu mūžību. Visu ceļu policisti par mums ņirgājās. Sauca par izvirtuļiem. Cits draudēja, ka labprāt tādiem pideriem kā mēs sašķaidītu galvu pret asfaltu. Viens sēdēja un aizpildīja protokolu. Ik pa laikam pajautādams dažādus personas datus. vecāku adresi, skolu, vecāku vārdus, nodarbošanos. Su4kins bija sastindzis un ar mokām dabūja vārdus pār lūpām, bet Dikijs jau skaļi brēca ar sarkani pietvīkušu ģīmi un vaļā muti. Jutu, ka arī man kaklā kāpj kamols un izspiežas asaras.

"Nelūri uz mani ar savu peģika skatienu, pider nelaimīgais!" man uzbļāva viens no policistiem. Te es neizturēju un arī man pār vaigu sāka ritēt asaras, es ļāvos panikai un sāku lūgties apžēlošanu. Sāku lūgties, ka man jāpabeidz vakarskola, ka negribu pazaudēt darbu.

"Aizveries, nīkuli!" uzbļāva viens no policistiem, kurš visu laiku bija stāvējis klusu "Mēs šo operāciju gatavojām pēdējos trīs mēnešus. Domā, mēs tagad tā vienkārši padosimies? Jums draud ieslodzījums, bet mums prēmijas. Par izglītību nečīksti. Varēsi ķurķī izbaudīt dzīves skolas intensīvo apmācības kursu. Varēsi iepazīt jaunu antikultūras slāni. Tu takš mums teicies būt anālā fetiša cienītājs?"

Viņa valodā man likās kas pazīstams: "Debesu tēvs?"

Te viens no sargiem neizturēja un sāka smejoties sprauslāt. Runātājs uz viņu nikni paskatījās un apaļīgais puisis apklusa. Pēc mirkļa neveikla klusuma, runātājs ierunājās atkal.

"Savās izvirtībās, šķiet, tu biji visai patāls no debesu tēva. Ko tad tagad? Dūša papēžos?"

Beidzot mašīna apstājās. Kad izkāpām pa durvīm, sajutām svaigu priežu meža aromātu.
"Nu, salašņas, tu būtu mums te tas līderis, vai ne?" drūmais runātājs uzlūkoja mani. Gribēju pateikt, ka es saita veidotājus pat nepazīstu, bet nespēju vārdus dabūt pār lūpām.

"Nu, memmesdēliņi, kad jāatbild par saviem vārdiem, tad punķojaties kā tādi jēriņi? Tiešām noticējāt, ka kāds vēlēsies ar jums ilgi krāmēties. Mums bija uzdots vienīgi mazliet pabiedēt jūs. Tāpēc nāciet līdz. Mēs jums parādīsim kā izskatās tas, par ko jus tik sajūsmināti rakstat. Anekdotes ir 'Reiz ebrejs, krievs un amerikānis..' nevis, 'kas ir maziņš,sarkans un lien pa kāju?'" Tad ar šausmām aptvēru, ka bijām atvesti uz morgu.

***

Cilvēku rasei ir raksturīgas īpatnējas bailes no mirušajiem. Kad cilvēks nomirst, vairums izjūt riebumu un bailes pieskarties līķim. Laikam tāpēc viņi tos rok dziļi zemē vai sadedzina. Nekāda loģika nevar izskaidrot to, kapēc tu jūti šausmas, redzot to, ko vēl vakar iekāroji.

Morga darbinieks, kurš mūs ielaida, izskatījās pēc miesnieka. Viņam bija milzīgs augums un neiedomājami lielas rokas. Viņš bija pilnīgs plikpauris ar ļoti bālu ādas krāsu.

Ejot pa flīzēm klāto gaiteni, man sāka drebēt ceļgali, Dikijs vienā laidā ģība. Tā kā policistiem visu laiku nācās viņu balstīt.

Mūs ieveda telpā, kur uz kaila dzelzs galda gulēja līķis, apsegts ar baltu palagu, ar numuriņu uz kājas īkšķa. Viss kā mūsu iztēlē. Vēl tikai stindzinošais aukstums un formalīna smaka. Jutu, ka manā vēderā viss sagriežas. No izdzertā alus vairs ne smakas. Biju tik skaidrs kā nekad iepriekš.

"Nu, mazais mērglēn, uz priekšu, nolaid bikses!" ierunājās drūmais un pamāja miesniekam, kurš, sapratis zīmi, norāva palagu. Uz dzelzs galda gulēja jauna mirusi meitene ar jau veiktu sekciju.

Viss apkārt satumsa. Es sāku kliegt, spert, kost, skrāpēt un mēģināt izrauties, bet mani apdullināja spēcīgs sitiens pa pakausi un pēc grūdiena mugurā es tiku uzmest virsū kailajai nelaiķei. Manas lūpas, negribot pieskārās viņas saltajam vaigam, un, ieraudzījis viņas paplesto muti, es zaudēju samaņu.

***

Viss stulbums nāk no cerības. No stulbas nepamatotas cerības. Vēža slimnieks pēdējā stadijā saņem no ārsta placebo un saka sev 'nu redz, es jau jūtos labāk, zālītes palīdzēs'. Tava apziņa apzinās tavas nāves klātbūtni, bet cerība liedz tai ticēt.

Nācu pie samaņas. Sajūta bija tāda it kā pēc smagas dzeršanas. Ļaunais murgs turpinājās. Tikai dīvainā kārtā su4kins sēdēja un smēķēja, bet viens policists viņam kaut ko ik pa laikam iesmiedamies stāstīja. Arī Dikijs bija mitējies vaimanāt.

Drūmais pienāca man klāt. Viņa rokās bija svētās Marijas statuete, bet pats viņš bija jau pārģērbies par mācītāju, bet pārējie bija ietērpušies ku-kluksklaniešu tērpos. Viņš svinīgi teica: "'Tu esi grēcinieks. Tu vari izpirkt savu grēkus, ielaižot sevī svēto garu caur to vietu, kurā tevī ir svētā gara noplūde."

Es kliedzu: "Nē, nē , slimie izvirtuļi, kas jūs te kāds Cīņu klubs? Kapēc tik bezgaumīgi? Man riebjas filma 'Zudusī paaudze'. Tā ir trula un bezgaumīga! Tā vēlējās ar prastiem sūdiem cilvēkus šokēt! Lūdzu, izbeidziet šo visu! es nekad neko tādu vairs nedarīšu! Es nopietni! Es.., lūdzu,es darīšu jebko!"

Drūmais iesmējās: "Bet tu tak pats savā darbā šādi apraksti savu nāvi. Bezgaumīgi policisti, Zudušās paaudzes stilā...Cienījamais Skunksss, darbu 'Māksla pareizi mirt' un 'Pašsekcija dot lv gaumē' autor. Ļauj man stādīties priekšā. Tu esi nonācis paša Dvēseļu gana varā. Bet tie lūk ir visi pārējie Maigumiņa veidotāji. Domāju, ka nevajag teikt tev priekšā, kurš ir secētājs. Starp citu, tu viņu aizvainoji. Viņš ir namatēvs un bija ļoti pacenties, lai sagādātu šīs jaunās meitenes līķi."

Miesnieks iesmējās: "Nū, viņu atveda kaut kādi jaunie krievi. Bija nosmakusi savos vēmekļos, salietojusies narkotikas. Diemžēl deflorāciju kāds jau ir veicis. Nepateikšu vai dzīvai, vai jau mirušai. Domāju, ka tieši tādēļ viņai iebaroja narkotikas, lai varētu veikt šo nozīmīgo notikumu. Būs jāieraksta nāves cēloņos - 'Bailes no deflorācijas'"

"Ak, jā!" ierunājās gans "aizmirsu piebilst. Lūk, Saša! Viņš ir policists." gans norādīja uz apaļīgo sargu, kura seju rotāja vasarasraibumi, bet mati bija apgriezti īsā gaišā ezītī.

"Pateicoties viņam, mums ir šie jaukie kostīmi un šis te" turpināja Dvēseļu gans, izvilkdams no maksts ieroci.

"Drīkst es ar viņu nobildēšos?" sargs jautāja ganam.

"Jā, drīkstēsi arī pēc tam. Viņš starp citu ir liels tava kreatīva fans, Skunksss."

"Pēc kam?" es pārbijies iesaucos.

"Pēc Tavas nāves! Apsveicu, tu būsi slavens , Skunksss! Par Tevi rakstīs avīzes!"

"Nē, nē, es neesmu nekāds izvirtulis! es negribu mirt! es darīšu visu, ko lūgsi!"

"Nu labi," padomājis teica gans "tev būs jāpaņem mutē un jāsamierinās ar to, ka šīs bildes gadiem ceļos inetā un šad tad ietekmēs tavas karjeras izaugsmi."

"Un tad apžēlosies? Apsoli?"

"Apsolu."

"Labi. Es tev ticu."

"Bet, protams! Kas gan tev cits atliek. Mēģināts taču nav zaudēts?"

....

Tu piedzimsti un zini, ka esi nolemts nāvei. Tu dzīvo un par to centies nedomāt. Vienīgi mazliet pieaugot tu jau sāc satraukties. Gribi pirms nāves nodrāzties, pagūt radīt pēcnācējus, iestādīt koku, ieraudzīt Parīzi...

"Nu labi, paldies, skunksiņ, paldies! Tu savas dzīves pēdējos brīžos biji nudien negaidīti nožēlojams. Bet neuztraucies. Tavi piekritēji to neuzzinās. tu būsi leģenda. Miris idejas vārdā. Nevis nožēlojams hļupiks, kuram nav pārliecības, kurš spēj tikai muldēt un lūgties..."

"Bet.."

"Uztaisīsim tev virtuālo kapa vietu! Visi nāks un liks ziedus. gluži kā pie Bruce lee kapa" iestarpināja Dikijs.

"Paldies, Dikij! Par šo ģeniālo ideju tu drīkstēsi gulēt leģendārajam Skunksam blakus" teica gans un pavērsa stobru pret Dikiju, kurš atkal saļima ģībonī.

Tad es sajutu auksta stobra pieskārienu pie saviem deniņiem....

....

Pēkšņi skunksa, jeb Jāņa Kļaviņa, jeb sauc kā vien vēlies acu priekšā sāka skriet visas viņa īsās dzīves ainas. Tās žēlsirdīgi pārtrauca debesu gans, neļaujot viņam redzēt visu līdz beigām. Līdz nožēlojamajām, bet visnotaļ kreatīvajām jaunā kreatīva beigām.

"Nudien kreatīva nāve! Bravo!" sajūsmā izdvesa Secētājs.

Skunksss to nedzirdēja. Viņš devās pa tumšu gaiteni uz gaismu. Viņš neredzēja dīvaino fotoseansu, kurā četri jenota maskās ietērpušies cilvēki ar viņa atliekām izdarīja nebērnu darbības.