Par ģimenes laimi (intervija)

Tatjana: Kopš tā laika, kad Aļoša zaudēja abas kājas, viss, protams, izmainījās, bet es nesūdzos, nebūt nē. Mums viss ir labi, protams man jātērē daudz vairāk laika, lai koptu viņu, paši saprotat, bez kājām ir daudz grūtāk pašam, bet man liekas, ka lielākoties mūsu attiecības kļuva labākas, un, kā lai saka, ģimenes atmosfēra... Kopumā, cik dīvaini lai tas arī skan, man liekas, ka mēs kļuvām laimīgāki, kaut vai...
... Ko lūdzu, mīļais? Tēju? Vienu mirkli... Piedošanu...

Aleksejs: Divas karotes cukura! Di-vas! Cik reizes jāatkārto! Ātrāk! Man šodien vēl uz frizētāvu! Par ko tad es? Ak jā... Ziniet, man liekas, ka es viņu neieredzu. Taņu. Sievu. Tiešām neieredzu. Ciest nevaru. Tāpēc es arī likos zem vilciena, lai man kājas nogrieztu, lai viņai nāktos man kopt un mocīties ar invalīdu. Man patīk vērot, cik viņai ir grūti. Jūs tikai paklausieties viņā. “Tējiņu, mīļais? Palasīt tev? Pēc alus aizskriet? Protams-protams” Viņa ko, par sievu-varoni nolēma kļūt, vai kā?

Tatjana: Es viņam palīdzu gandrīz visā. Pat vannā. Viņam, pašsaprotams, pašam netikt galā, tāpēc mums tur ir speciāla ierīce, tāds kā pacēlājs. Es itkā lēnām nolaižu viņu vannā. Kad es izlaidu viņu pirmo reizi, es jutos drausmīgi. Viņam tā sāpēja, un viņš bija tik bezpalīdzīgs. Vienvārdsakot, es jutos ļoti vainīga.

Aleksejs: Tas ir ļoti sāpīgi, kad tu krīti vannā. Bet tas ir tā vērts, redzēt viņas sejas izteiksmi. Viņa bija tik sarūgtināta, viņas acīs bija tāda vainas apziņa, ka man likās, ka viņai sāp vairāk nekā man. Un tas ir labi. Tā tam ir jābūt.

Tatjana: Kad es izlaidu viņu otro reizi, man radās tāda sajūta, kā lai to apraksta... itkā man tas patiktu?
Nezinu. Vienkārši es tagad ar nepacietību gaidu, kad es varēšu viņu izlaist kārtējo reizi.

Aleksejs: Tas ir tik sāpīgi... un tai pat laikā es pie sevis domāju, “kā lai izdarīt viņai vēl sliktāk, vēl sāpīgāk”. Ir man te viena ideja... Ja es, teiksim, tajā momentā izdauzītu sev aci ar krānu, tad... Tad viņa laikam pakārsies! TXAXAXAAA! Tas tik būtu jauki! Jā... Lūk tas būtu super...

Tatjana: Ziniet, ja man kāds liktu pārtraukt mest Aļošu vannā, es būtu laikam sarūgtināta. Nedomāju gan, ka varētu pārtraukt to darīt...