Dāvana (scenārijs)

Aizkadrā skan Massive Attack. Vīrs ar sievu skarbām sejām sēž uz dīvāna apkampušies. Sieva slauka acis ar lakatiņu. Sausas acis. Abi regulāri pēc kārtas nopūšas. Pie durvīm atskan zvans. Vīrs atver durvis, uz sliekšņa parādās Saša.

Vīrs: Sveiks, Saša…
Saša: Čau… Drīkst pie jums? Es ne uz ilgu laiku.
Vīrs: Jā, protams, nāc iekšā. Paņem čībiņas. Nāc.

Vīrs ar Sašu ienāk istabā, Sašam rokās sainis. Vīrs apsēžas blakus Sievai. Saša pienāk klāt Sievai, paņem pie rokas un līdzjūtīgi skatās viņai acīs.

Saša: Veči, es izsaku jums līdzjūtību… Man ir ļoti žēl…
Vīrs un Sieva: Paldies, Saša, paldies…
Saša: Droši vien nav viegli pārdzīvot tādu… smagi… kā sacīt jāsaka dievs deva dievs ņēma… (skatās grīdā, Vīrā un Sievā pēc kārtas)
Sieva: Jā, tas ir ļoti smagi (aizelšas, Vīrs apkampj viņu)
Saša: Es te nolēmu… šitas te… kā sacīt jāsaka šito te… uzdāvināt jums… Lai jūs novērstos… un… vispārībā… varētu izrādīties lietderīgi…
Vīrs: Paldies, Saņa…
Sieva: Paldies, Saša… bet kas tas ir?
Saša: Es to pats padarīju… (attaisa saini). Es saprotu, cik tas ir smagi… Kad aborts… izmešanās… un tā tālāk…

(Sieva atkal aizrijas ar asarām un slauka ar lakatiņu acis, Vīrs saspiež viņas rokas, abi skatās grīdā un uz Sašu pēc kārtas)

Saša: īsāk sakot… grūti pārciest… (atver sainīti un izdabū no turienes mazu , 10 centimetrus garu zārciņu ar krustiņu uz vāciņa) es to pats sataisīju. Lai jums būtu ērtāk… un… lūk tā (liek zārciņu uz galda)

(Vīrs ar Sievu sašutuši skatās uz zārciņu. Sieva aizelšas un skatās malā)

Vīrs: Saša… vispār tur to neizdod… viņi… viņi paturot to pie sevis…
Saša (vīlies): Jā? Bet kāpēc?
Vīrs: Tā vajag.
Saša: Jā? Bet es jau gribēju kā labāk, jo… īsāk sakot, es ar to esmu cieši saistīts…

(Sieva briesmīgi skatās uz Sašu, Vīrs iesākumā izbrīnīti lūkojas Sievā, pēc tam Sašā)

Saša: Nu bērns jau bija no manis…

(Sieva nicinoši skatās uz Sašu, pēc tam malā. Vīrs sašutis noskatās Sievā)

Saša (Vīram): Bet tu… šitas te… neķer kreņķi… tas jau notikās tikai reizi… pirmo un pēdējo… (Sievai) Tu taču tā arī teici, Lena, pirmo un pēdējo, vai ne?
Sieva (malā): Jā.
Vīrs (sakodis zobus): Saša, savāc TO un ej prom (iznīcinoši skatās uz Sievu)
Saša: Labi jau… neizdod i neizdod… (pieceļas , savāc no galda zārciņu un pošas prom, bet durvīs atskatās) Un tas tiešām bija tikai reizi… vēl vienai reizei man pietrūktu naudas… pārāk daudz ņem.

Vīrs skatās uz Sievu, Sieva skatās grīdā, Saša skumji smīn.

Priekškars.