Kinoloģija

Ceļš, kā upe strauji nesa savus asfalta ūdeņus līdz pašam apvārsnim, kur meta līkumu un zuda mežā, kurš rēgojās kā tieva garoza tumši zaļam laukam.

Es gāju pa apmali ar kartona plāksnīti malā izstieptajā rokā, kur ar marķieri bija uzrakstīts pilsētas nosaukums, kurā gribēju nokļūt vismaz rīt. Cerība saķert kādu mašīnu līdz sāksies mežs bija vāja. Perspektīva pavadīt nakti vienam klajā laukā nebija visai pievilcīga. Kur nu vēl meža tumsā, kura kā ķīselis piepildīta ar skaņām.

Kaut kas bija pievilcīgs man šajā dzīves stilā. Braukāt ar autostopu, dzīvot “ierakstoties” pie draugiem vai paziņām pēc hich-hiking kluba. Gandrīz vienmēr ceļā, gandrīz nekad mājās. Nav tuvu draugu, daudz paziņu, katrs no kuriem ir draugs, kad ir blakus. Vēja aiznestās teltis, naktis dzelzceļa stacijās, plati un draudzīgi smaidoši “daļnoboiščiku” ģīmji. Ar labi piekārtu mēli un bagātu klejotāja pieredzi aiz pleciem man bija viegli iekarot labu attieksmi un uzticību pret sevi. Ierastajos maršrutos gadījās braukt vairākas reizes pēc kārtas ar vieniem un tiem pašiem tālbraucējiem.

Es strauji atskatījos atpakaļ. Rokā ir! No kalniņa lejup brauca pelēkais Opel. Varēju manīt tikai vadītāju aiz priekšējā stikla. Ir cerība, ka paķers līdzi, ja nav kompānijas. Smaids sejā, roka ar kartonu malā: “He-hēj, re ku’ es esmu, paķer mani līdzi, garlaicīgi ceļā nebūs” – runāja pats par sevi viss mans izskats.

..........

Vakars līdz pusnaktij pagāja klačošanā. Šai gadījumā ceļabiedrs patrāpījās pats diezgan runīgs. Pie tam vēl... tāds... dīvains. Acīmredzot viņam patika runāt, bet viņš maz interesējās, vai tas, ko stāsta ir interesants sarunbiedram. Tāda suga bieži sastopama ceļos. Braukt tādā kompānijā nav sevišķi interesanti, bet ja esi noguris un nevelk uz paša asprātībām, tad var māt ar galvu, smieties tad, kad no tevis to gaida, un domāt savas domas.

Kompānija gan viņam bija. Suns. Dogs. Liels. “Pipars ar sāli”. Lielāko ceļa daļu viņš gulēja atpūtinot kājas ar nedabiski lielām locītavām. Acīmredzot rahīts. Bet ārkārtīgi smuks dzīvnieks.

Es nepamanīju kā aizmigu. Varbūt mani nokāva viņa balss. Varbūt iepriekšējā negulētā nakts.

..........

Pamodos es no viņa balss. Šķiet, ka mans šoferītis bija runājis visu nakti. Balss bija nosmakusī un stāstoša nevis man, bet... bet vienkārši kaut ko vēstoša. Nekārojoša pēc klausītāja.

“... Viņš bija tik mazs... Un tad pirmo reizi uzsmaidīja man. Hahaha... Man likās, ka tas bija vislaimīgākā diena manā mūžā. Man jau bija vienalga, ko viņš teiks pirmo, “mamma” vai “paps”, viņš man uzsmaidīja. Tas nekas, ka viņš pēc tam pieslapināja autiņos... Es ar sievu tikai laimīgi smējāmies.”

Mjā... nav ko teikt. Laimīgā tēva piemīļīgie murgojumiņi. Tēvam nerūp, vai tas kaut kam ir interesanti. Tas ir tāpat, kā māmiņa rāda savām kaimiņienēm ģimenes fotoalbūmu, ar precīzu aprakstu katram bērniņa foto. Blakus sēdošas tantiņas truli blenž lappusēs un tikai piebalso: ”Ak manu vai... cik mīļš!” Bet es ļoti labi saprotu šos cilvēkus. Es vāji iztēlojos, kā tas ir – būt par tēvu. Es vāji iztēlojos sevi par tēvu. Un ar grūti apslēpto smaidu nodomāju, ka droši vien būšu tāds pats ņuņņa kā mans ceļabiedrs.

Bērnu nosauca Madars. Tēvu Ojārs. Es nezinu, kāpēc es to zināju. Varbūt šie vārdi ielauzās manī cauri miegam.

“... Pirms bērna mums bija suns. Mums ar sievu ieteica tā izdarīt, lai patrenētos. Saka, ka disciplinē. Nezinu. Bet droši vien kaut kas līdzīgs ir, vai ne?”

Es atskatījos aizmugurē uz dogu. Tas sēdēja un skatījās pa logu. Ķepas sīki trīcēja. Ojārs skatījās taisni ceļā, bet pieklusa uz brīdi, kamēr es lūkojos sunī.

“... Mums bija rotveilers. Liels siekalains monstrs. Hehe. Tātad kaut kādā ziņā mēs jau bijām gatavi bērnam. Viņš bija liels. Vesels. Pie četriem kilogramiem. Tie divi gadi bija kā paradīze.”

Ojārs pieklusa uz brīdi un lūkojās pa logu. Man ne īsti bija skaidrs, kur viņi lika pirmo suni un jau grasījos to uzjautāt viņam, bet...

“... Mana sieva nestrādāja. Es pietiekami labi pelnīju, lai sieva vienmēr būtu ar bērnu. Phe... nesaprotu, ko citi tur gvelza par ģimenes krīzi, jo mēs itkā ilgi jau dzīvojot kopā... un tā tālāk. Sūds vien ir! Mums viss bija labi!”

Viņš pirmo reizi pa šo laiku ieskatījās man acīs. Nezinu kāpēc, bet šis skatiens nosvilināja man skropstas. Pēkšņi mašīnā kļuva neērti. Saruna nebija īsti tāda, kā parasti. Citi stāsta par mašīnām, citi par sievietēm, citi par piedzīvojumiem. Pat ja stāsta par ģimeni, tad atklātības aprobežojas ar fotokartiņu parādīšanu makā. Es neveikli uzsmaidīju.

“... Mums pie mājas bija bērnu spēļu laukumiņš. Tālāk bija pliks lauks, kur parasti visi vadāja suņus. Kādreiz tur arī skraidīja mūsu Kants. Rotveilers. Ne šitas... Māja jau bija tāda... tīri standartīgā... daudzdzīvokļu māja. Mēs ar bērnu bieži pastaigājāmies šai laukumiņā kamēr mana sieviņa kaut ko šmorēja.”

Ojāra balss kļuva pēkšņi cieta. Es iekšēji saviebos – nu tagad būs kaut kāda nelaime. Nebija patīkami to uzklausīt, bet attīstījusies ciniska attieksme pret citu cilvēku sīkām vai nesīkām nelaimēm ļāva man nejust neciešamu diskomfortu šādās situācijās. Es iemācījos laist to gar ausīm.

“... Tad tas notika... Viņš aizskrēja aiz spēļlaukuma robežas. Viņu nez kāpēc allaž vilka pie suņiem. “Avvva avvva”... He...” – skarbais smīns – “viņš pieskrēja pie kaut kāda suņuka... tas bija rotveilers... līdzīgs kā mums bija... dzīves ironija, vai ne? Es skrēju un kliedzu, lai viņš paiet nost... bet neklausīja... bet suns bija miermīlīgs... viņš ļāva Madariņam spēlēties ar sevi. Es zinu, ka lieli suņi mīl bērnus. Bet es vienalga no tiem baidījos... Tie nav paredzami dzīvnieki.”

Man tomēr neizdevās neapsorbēt šo stāstu. Ar iekšējo riebumu es biju jau paredzējis, ka vienā jaukajā momentā suņuks nograuzīs sīko. Cinisms cinismam, bet... Es klusēju un skatījos ceļā. Aiz pakauša es dzirdēju suņa elšanu. Acīmredzot viņam bija karsti un karsta dvaka sitās man ausī.

“... man beidzot izdevās atsaukt viņu no suņa. Vēl kādu laiku mēs spēlējāmies. Un tā sanāca, ka gan mēs, gan saimnieks ar savu suni gājām mājup vienlaicīgi. Neklausot mani Madars smiedamies metās pie tā suņa... gribēja apkampt... nesapratu īsti, kā tas notika... zini, kad sunim dara sāpīgi vai kaut ko, kas var nepatikt, tad viņa pirmā reakcija nav kontrolējama un paredzama... nezinu, kā tas notikās, bet nākamajā momentā skaļš rūciens... un.... viņš iekoda Madaram galvā... bet kāda tā galva ir...”

Ojārs pēkšņi palaida stūri un abām rokām parādīja, cik maza ir sīka bērneļa galviņa. Viņa balsī nebija asaru. Varēja manīt, ka tas viss notika labu laiku atpakaļ un viss sen jau bija izraudāts un pieņemts, kā Dieva pirksts. Nezinu. Man grūti bija par to spriest. Balss tikai nebija skanīga... cieta un no krūts dziļuma.

“... sieva to nepārdzīvoja. Tagad viņa absolūti nekomunikabla.”

Viņš strauji pagriezās pret mani: “Paturi stūri!” Es nepaspēju neko bilst, bet viņš stingri satvēra manu roku un uzrāva to uz rata. Ar acs malu pamanīju, ka kaut kas spīdīgs parādījās viņa rokās. Viņš strauji pagriezās uz aizmuguri. Nākamais brīdis bija visskaļākais klusums manā dzīvē. Kaut kas silts pēkšņi iešļācās man pakausī, un, palidojot garām ausij, pārklāja priekšējo stiklu sīkiem sarkaniem pilieniem.

Kas notika tālāk, es slikti atceros. Palaidis stūri un cenšoties saturēt kuņģa sulu, kas kāpa augšā pa manu barības vadu, un joprojām nesaprot, kāpēc un kas īsti notika, es pa aizvērtām durvīm izkritu no mašīnas.

Nezinu, cik ilgi es nogulēju ceļa malā. Sajūtot aukstas smiltis un sīkus, iespiedušus vaigā, akmentiņus, es atvēru acis.

Metrus divdesmit tālāk no grāvja rēgojās Opela pakaļa.

Apkārt valdīja kluss rīts. Pāri ceļam uz auksto grāvi savās darīšanās aizlēkāja varde.