Dienas kaka

Nav labi, ka kreisā puse tukša. Tātad pārejot no kvalitātes uz kvantitāti, iekakāšu arī te kaut ko, lai nezib acī baltais pleķis. Galīgi garām izkarnīties arī nav labi, tāpēc es iztukšošu savu zarnu traktu uz šīs sestdienas Dienu. Noslaucīšos arī ar to pašu.

“INTERNETS UN CENZŪRA”. Ārkārtīgi interesanta lasāmviela. Varbūt te ir Dieva divdesmit pirmais pirksts, ka raksts nāca klajā weekend’os, un gandrīz uzreiz pēc tā sekoja gandrīz oficiāla mūsu resursa relīze. Varbūt arī kāda cita augstāk minētā subjekta ķermeņa daļa. Bet gana izplūst ar domu pa monitoru. Kas tad palika uz mana jūtīgā ānusa pēc noslaucīšanās ar šim lapām? Gana dīvaina sajūta. Vispār rakstu vadmotīvs varētu būt “aizliegt”. Te es neviļus sāku atcerēties paša sarakstīto Disclaimer. Un te nu jāsāk badīties. No kā? Es nebaidos par anonimitātes atņemšanu. Tas praktiski nav iespējams. Taču kļūdīties ir cilvēcīgi. Štrunts ar to anonimitāti. Pilnīgi atklātam būt un uzspļaut uz sabiedrību ar siekalu no Pēterbaznīcas arī nav prātīgi, cik nu mazdūšīgi un nodevīgi idejas priekšā tas neskanētu. Esam tikai parasti cilvēki, nevis mesijas. Jābaidās par izpausmes brīvības, ja ne atņemšanu, tad ierobežošanu. Atņemt pilnīgi arī gandrīz nav iespējams. Vienmēr atradīsies cita iespēja, kā nest savas idejas masās.

Biedē tendence. Ja ir vieta, kur formāli ir atļauts viss, tad uzreiz tiek meklēti precedenti un paņēmieni, kā šai te vietai piegriezt ventiļus, pa kuriem plūst nevēlamā žults. Kur tad ir mana doma, ko? Nolīda kaut kur maita. Kamēr to ķerstīšu, piedāvāju jūsu uzmanībai iepētīt mūsu “cienījama” Ulda Ķiņa, kurš ir Kuldīgas tiesas priekšsēdētājs un viens no interneta lietās kompetentākiem juristiem, kas pētījis kibernoziegumus (opā... kur ir mans blasters, iešu internetu hakot) un domājis par vārda brīvības robežām tīklā (es arī daudz par ko domāju), izteicienu:

“Kā vienīgo iespējamo tīmekļa kontroles veidu pašregulāciju un interneta kultūras attīstību. Lai to realizētu, būtu nepieciešami trīs pamatnosacījumi: tā sauktā tīkla etiķete jeb lietotāju noteikumi, kurus neievērojot, konkrētās adreses īpašnieks tiks vienkārši atvienots no tīkla, tāpat nepieciešama uz brīvprātības principiem balstīta sadarbība starp interneta pakalpojumu sniedzējiem un tiesībsargiem, kā arī “karsto līniju” izveidošana, lai ikviens varētu piezvanīt par aizskarošo informāciju.”

Manuprāt super (spārdot ar kājām nepaklausīgo un spītīgo svaigi saķerto domu), vai ne? “Budeķe u nas na Kolime, zahodiķe! – Da ņet, už lučše vi k nam!” Es jau jūtu mana ISP šķēres uz manas interneta drāts. Vai man ir kaut ko vēl piebilst šim rakstam? Kaut kas kaut kam nav skaidrs? Vienīgais gaišais pleķis uz šīs lapas, kurš nesagādāja neciešamas sāpes manam ānim, bija Paula Bankovska raksts. Nezinu gan, kas viņš ir. Vienīgā vieta, kur pavīdēja sakarīgas domas:

“Ikreiz, kad kāds interneta vidē publicētais materiāls vai viedoklis izraisījis tik spēcīgas emocijas, ka vienīgā iespēja tās remdēt šķiet taisnības meklēšana tiesā, iesaistītajām personām nākas saskarties ar grūtībām izteikties. Kaut gan internets arvien dažādākām vajadzībām ļaudis izmanto nu jau vairākus gadu desmitus, piemērots apzīmējums tam nav atrasts. Internets ir internets, kas, protams, neko neizsaka.
Laikraksts, televīzija? Tie ir masu saziņas līdzekļi. Tālrunis? Sakaru līdzeklis. Trolejbuss? Transporta līdzeklis. Parks? Sabiedriska vieta. Internets? Pirms izvēlēties kādu no apzīmējumiem, labi apdomājiet.
--cut--
... mēģinājumi cenzēt interneta saturu vēl pirms tā publicēšanas vai vēršanās ar represijām pret savu domu un emociju atspoguļošanas pakalpjuma sniedzējiem draud internetu pārvērst par... avīzi, trolejbusu, varbūt dārzeni.”

Te nu sanāca daudz citēšanas. Bet secinājums ir visai skarbs. Izteikt to mēle negrozās. Ekstremitātes sastingst.

Gribētu redzēt jūsu komentārus par šo, mūsu vēl neeksistējošie lasītāji! Labu nakti, zvēruļi...