Kaka

Ak, cik skaista meža taka
Tā vien gribās: kaka, kaka
Patīk man tā nostāties
Un tā stāvus nodirsties
Skaista, skaista bij šī taka
Kamēr nebij mana kaka
Tomēr man šī kaka dārga!
Un tai smaka ar nav vārgā!
Un kad rokās ņemu to
Ak, šo kaku brīnišķo
Tā man sirdi silda mēmi
Ka pat asaras birst lēni
Atkal eju es pa taku
Vēlos apciemot es kaku
Un tad pēkšņi es uz takas
Redzu izbradātas kakas!
Nu tad jūtu, sirds man stājas,
Nenes arī vairs man kājas
Kurš te bradājies pa taku?
Kamdēļ izbradāja kaku?


ibio!