Sekretāre sēd pie galda un ar vienu roku kņudina vagīnas lūpiņu, ar otru roku šķirstot lapas internetā. Ik pa brīdim meitene izvelk pirkstus no apakšbiksēm un aposta. Ar katru reizi viņas sirds saraujas ievelkot smaku nāsīs, ar katru reizi viņas pašapziņa sarūk, bet viņa to dara atkal un atkal.
Man dažreiz pašam gadās līdzīgi. Man gan nav vagīnas, pilnīgi otrādi. Dažreiz es sēdu pie galda, un pēkšņi man nāsīs iecērtas mana nemazgātā pimpja smaka. Es vakar nodročīju, pipeli nenomazgāju un šodien tā smird pēc smegmas. Smegmas smaka. Tad es domāju, vai visi šo smaku jūt, un neko nesaka? Varbūt, kad es stāvu, mana pipele tik traki nesmird? Es zinu ka sēdot tā smird konkrēti. Es zinu ka neesmu saodis kā pipele smird nevienam citam. Nevar taču būt, ka smird man vienam pašam?!
Sekretāres vārds ir Anita. Uzaugusi Kurzemē. Izaudzināta fundamentālas kristietības garā, nekad netikusi bērnībā seksuāli izmantota (īsāk sakot, tēvs un brālis viņu nepisa un māte nespieda viņai laizīt pežu), dievbijīga un vienkārša sieviete.
Tomēr, kaut kas viņai liek atkal un atkal lasīt kreatifu internetā, kaut kādas dziņas liek viņai ostīt pirkstus.
Grūti iedomāties, bet šī sieviete ir koprofetišiste. Jeb, kā zināmās aprindās mēdz teikt, viņai piemīt anālais fetišs.
Nav skaidra anālā fetiša izcelsme. Zinātnieki joprojām strīdas, kāpēc daži cilvēki izjūt seksuālu uzbudinājumu no sūdu skata vai smakas. Nav īsti skaidrs, kāpēc veselīga, izglītota, mūsdienīga sieviete, uzaudzināta Kurzemē, fundamentālas kristietības garā, izjūt tieksmi lai viņai iepļūtī mutē, viņas seksuālajās fantāzijās piemīt koprofāgijas elementi.
Žēl, ka viņai nav amputētas kājas, tad es vēl kaut ko saprastu. Bet citādi - smuka meitene, lielas krūtis, kājas no ausīm... kāpēc viņai būtu jāēd sūdi? Bet, atgriezīsimies pie sižeta. Vispār dīvaina padarīšana, es gribēju par interesantiem piedzīvojumiem, par kādu smieklīgu huiņu, bet sāku gari un plaši klāstīt par viņas problēmām par koprofīliju un koprofāgiju... Varbūt pieminēt garāmejot, bet ne izgaršot un izbaudīt taču!!! Kas par lietu?
Anita dzīvo vienai sajūtai - kad viņas mēles galiņš pieskaras vīrieša ānusa maliņai, sūda garša tik tikko sajūtama, ieielpo dirsas matu sasvīdušo smārdu, un tad ielaužas ar mēlīti dziļāk. Tikai garšas izjūtas, ko var iegūt nolaizot vīrieša anusa iekšienes raupjo ādu liek viņai izjust kaut ko līdzīgu baudai. Viss pārējais ir sviests.
***
Vakarā viņa dosies uz Rimi veikalu un nopirks kabaču ikrus. Kā vienmēr. Anita ēd kabaču ikrus katru vakaru, citādi viņa nespēj aizmigt. Burciņās viņa krāj urīnu.
Sekretāre paceļ acis, un ar tramīgu skatienu noglāsta manu figūru, kad es parādos pa kabineta durvīm.
- Anitiņ, tikšanās ar klientu. Gatavojies filmai. Šovakar, klubā. Esi vakarkleitā. Apmazgājies. No tevis nes.
Anita ir tumši piesarkusi, kauns viņu saēd no iekšas. Tāda viņa man patīk vislabāk. Mans Dievs, kā man palaimējās, ka es viņu pieņēmu darbā.
- Dabūsi pātagu!
Es draiski smaidot jokoju. Sekretāres lūpās rotājas samocīts, uztiepts smaids. Tā, kā man patīk. Es aizveru ārdurvis, un eju uz McDonalds pārrunāt koprozoofilās filmas uzņemšanas budžetu. Pēc kūpošas kakiņas BigMaks ir mans favorītais paēdiens. Ja pareizi paskatīties uz kasierīti, bigmakā iespļauj un nošņauc degunu. Perfekti.
- Darām tā: īrējam dzīvoklīti. Viss klusu, ne čiku ne grabu. Savācam meitenes, neaizmirsti Anitu un to japānieti - viņas iesildīs, šovakar visi konkrēti pierijamies. Mākslas akadēmijas studenti uz vietas būs jau vienpasmitos, ar visu tehniku. Kā, viss tas izmaksās ap 400 Ls. Normā. Nu, karoče, iepiķojam 70 Ls par dzīvokļa īri. Neviens neko nenojauš. Pēc tam atspārdām džekus, taisām orģiju, visu filmējam. Partneris vāvuļo, siekalas viņam tek pār zodu, iedubušās cūkas ačeles glūn uz mani, kamēr es gremoju burgera kumosu, kas pārspīlēti garšo pēc ķiplokiem.
Ar kādiem lopiem man jāstrādā.
***
- Okejs, veci, būs čikiniekā. Sarunāts. Filmas fragmentiņus uzmetīsim uz stileproject. No .lv ar' kāds pielinkos. Varbūt pasiv-agressiv kaut ko uzrakstīs. Pasūtījumi no Dānijas garantēti būs, tie vien visu atmaksās. Peļņa jau nav liela, nekas daudz.
Bet rīta smārds, pamostoties piedirstā dzīvoklī. Un Anitiņas seja - meitenei jau dzīve ir devusi tik maz. Tas liek strādāt. Tas iedvesmo...
Ne jau naudā ir laime.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru