Sveika, ōme!
Tā kā Tu man piekodināji, lai uzrakstu Tev vēstulē kā man iet, tad rakstu. Vispār šeit nav grūti. Paēdis esmu. Man šeit neviens pāri nedara. Te zēni nav tādi kā tie puikas, kas pagalmā. Šeit neviens neapsaukā mani par taukaino vāveri un arī neko ļaunu man nedara – par to esmu priecīgs. Taču ir kaut kas jocīgs noticis pa šo laiku – zini, ōme, es vairs nejūtos kā tavs mazais puisītis. Esmu padarīts par vīrieti, tā vismaz teica puika, kura skapītis ir blakus manam (starp citu, mans skapīts ir apzīmēts ar zīmējumu “spainītis”) Nevaru apzvērēt vai tas, ko man šeit dara ir kaut kas slikts, jo es kā sliktu to neizjūtu. Taču es beidzot esmu sapratis, ko vēlos no Tevis, vecmāmiņ. Man šķiet, ka tā ir mīlestība, ko izjūtu, kad domāju par Tevi. Puika, kura skapītis ir blakus manam teica, ka mīlestība nav iedomās, bet gan tā, kas notiek brīdī, kad dara tā kā toreiz puikas man, kad mani padarīja par vīrieti. Es netieku gudrs, ōme. Tu atbrauksi pie manis ciemos? Vēlos sēdēt Tev līdzās vannas istabā un vērot, kā Tu berzē savu čūlaino miesu, kura man mīļa. Labprāt Tavā sirmajā starpkāju zvaigznē bizes es pītu. Un es gribētu ļauties Tavas koka nūjas cirtieniem...Ōme, kādreiz, kad Tu man liki no savām vecas ādas klātajām, bet joprojām ar pienu pilnajām krūtīm zīst pienu, es neapzinājos, ka Tu mani mīli. Domāju, kālab gan moci. Tagad... Tagad mani puikas kailu piesien starp divām priedēm, iesmērē manu ķermeni ar dažādiem ēdieniem un atkal citiem puikām liek mani izēst. Es melotu, ja teiktu, ka jūtos nelaimīgs. Taču tas man jo vairāk uzdzen vēlēšanos, lai Tu man mutes bļodā uzvāri galertu un pasniedz to kopā ar minetu... Tu atbrauksi pie manis ciemos? Es Tev būšu labs mazdēls.
Tavs Kārlītis.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru