Par tapīriņu un topinambūru

Un tapiokas miltiem.

Bļe, jūs, stulbeņi. Šmurguļi, duraki. Jūs ņihuja nezināt. Jums taču nav ne jausmas ne kas ir ir tapīriņš, ne kas ir topinambūrs, ne arī kas ir tapioka. Fucken kropļi. Un jūs vēl taisāties kaut ko lasīt, jums galīgi nepielēks tā vai šā.

Karoče, pipkas, izglītoju. Tapīriņi ir dzīvnieki, liellopi. Topinambūrs ir dārzenis, līdzīgs kartupelim. Tapioka ir sakne, no kuru samaļ miltos un tad var visādus ēdienus uztaisīt. Nahuj linku.

Nu, ko, stāsts tik labi iesākās! (Un tad jūs ar savu stulbumu visu izmaitājāt.) Bet stāsts?


***

Vecais vīrs jaunībā bija mednieks. Tagad, jau 30 gadu vecumā, viņš ciltī varēja tikai sargāt tīrumu, pieskatīt topinambūru vagas. Viņš bija akls, nevarīgs un senils. Dzīvojot Amazones džungļos pigmeja mūžs ir īss.

***

Aklais ieklausījās džungļu skaņās. Mežacūku bars vairs nav tālu... Vecītis centās piecelties un klunkurēt uz ciematu. Viņš neredzēja, ka pie koka pieslējies un stingi glūn uz viņu snuķains tapīrs. Vecā sfinkters sarāvās līdz rozā punktiņam. Tagad viņš gribēja tikai glābt savu tikumību.

Viena kustība, un tapīriņa snuķis pieskaras krunkainajai meža iedzīvotāja mugurai. Mirklis, un lielais dzīvnieks nospiež aborigēnu pie zemes. Seko sirdi plosošs, kaislīgs, dzīvniecisks uzbrukums. Mūžamežs kļūdas nepiedod. Cilvēku izvaro lops. Pār cilvēku tiek veikta seksuāla vardarbība, ko diktē instinkts, nevis prāts.

Mani gurni kustās mežonīgā ritmā, loceklis piebriedis, tas sasniedz neaptveramus izmērus. Šis vecais cilvēkbērns, kāpēc viņš manī iesveļ tādu kaisli? Manai rasei pieder šie meži, bet viņi te audzē garšīgo sakni. Mēs varam pateikties cilvēku rasei tikai atdodot savu dzīvības sēklu. Es tūlīt kulminēšu, drīz izšļāksies mana esence!

Desmit sekundēs ļaunākais bija garām. Vecītis bija brīvs klibot tālāk, pie saviem topinambūru laukiem, pār stilbiem tek sperma un asinis, ānusa muskuļi saplosīti. Dzīvnieks atvērsās no sava upura. Bet ciematā jau zinās kas ir noticis. Vecītis šņukstēja bezspēcīgās dusmās, sažņaugti kulaciņi, kas agrāk bijuši milzīgas jauna vīrieša dūres, bezspēcīgi trīc. Džungļu likums ir visiem viens.

Aklais izpistenis nokrita vagā, un jau pilnā kaklā raudādams, triec plaukstas dubļos. "Mans vārds tagad ir Aklais Izpistenis", kliedz vecītis nezināmā valodā. Viņš ir tikai iezemietis, neviens nesaprot viņa izmirušās cilts dialektu.

Vīrs sadzird, kā ciematnieki sačukstas: "Aklais Izpistenis. Viņš pielaida pie sevis tapīru. Viņš atdevās tapīram." Vairs nekad viņš nevarēs sēdēt pie ugunskura, izpisteņiem jāguļ pie samazgu bedres.

***

Tapīriņš lien pa necaurejamo biezokni. Miermīlīgā zālēdāju rase grib sadzīvot ar divkājaino zvēru simbiozē, bet ar katru ziemu tas ir arvien grūtāk. Kopš neatminamiem laikiem pigmeji audzē sakni, un tapīri to ēd. Tapīri atgaiņā cūkas, bet cilvēks kaut kā pēc skraida pa lauku un kliedz. Kad viņš saož tapīru, cilvēka dibens aicinoši mirkšķina, un tapīrs nenormāli uzbudinās.

Sasniedzis savu migu, tapīriņš klusītēm bezdī, un apguļas, lai pārlaistu nakti, uzkrājot spēkus nākamajai dienai.

***

Kāda ir šīs iztēles uzburtās ainas morāle? Kā atbilde - klusums. Tas pat nav smieklīgi.