Bļeģ, jūs visi geji esat,
Viens otram pakausī tik dvešat!
Jūs izliekaties tik uz ielas,
Bet dirsa pilna slīdošas vielas!
Ar pirkstu jūs rādat un apsmejat geju,
Bet vakarā glāstat savu anālo eju,
Gribat, lai jūs par Ilzīti sauc,
Un maigi līdz aknām dirsā jums mauc!
Jūs sen vairs nemākat nopirsties klusu,
Jo dirsā var iebraukt gandrīz pat ar busu!
Pa dienu tu saki ka neesi pediņš,
Bet no rīta surst ānis,ka jāliek klāt lediņš!
Dienā tu Māris, vakarā Māra,
Un naktī tevi dirsā izpisa Sāra!
Atliek tev tik paplest kājas!
Pimpim dirsā ir īstās mājas!
ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris
Peņturis
Kādu dienu pavisam nevainīgi sarunājas kāda cilvēku kopa. Šajā kopā par laimi (vai varbūt par nelaimi) atrados arī es. Atskan izmisis teikums: „Ak, ko gan lai es daru ar 42cm garu peni?”. Vai šoreiz neizturēja mana labā sirds, vai vienkārši sagribēju tēlot labu cilvēku, bet nolēmu radīt nelielu tutoriāli aka manuāli garo peņu īpašniekiem.
Visizplatītākā sāpe garo peņu īpašniekiem ir tā, ka tie apgrūtina mātes dotās spējas virzīties uz priekšu, stāvot uz abām kājām, kā arī diezgan sāpīgs process pašam penim ir jebkāda veida pārvietošanās. Tad nu manis piedāvātais atrisinājums būtu peņturis.
Peņturi lielākajā tiesā gadījumu piestiprina pie olām ar speciālu Dr.Levina magnētiskās saites paveidu. Tas reizē var veikt arī epilācijas procesu. Pats jūsu penis ērti iegulstās speciālā makstī, kas tiek piestiprināta pie jūsu jostas. Tādēļ tautā tas jau ir iesaukts par ķengursomu, ķengurpeņturīti un ķenturi.
Ziemas periodiem tiek piedāvāti speciālie peņturi ar vilnas iekšpusi, kā arī apsildāmo virsmu. Šajā gadījumā līdzi jānēsā kronas baterija. Vasaras periodiem jālieto peņturi ar speciālistu izstrādātu ventilācijas sistēmu, lai jūsu penis nepiesvīstu un vienmēr būtu darbības gatavībā.
Kā īpaša ekstra tiek uzskatīts čurājamcaurums, kas atvieglo jūsu urinēšanas procesu. Dārgākajos modeļos ir speciāla urīncaurule, kas pa bikšu staru nobīda jūsu urīna plūsmu ārpasaulē. Sportiskajos modeļos ir ievietoti sensori, kas uztver jūsu kustības skrienot, tādējādi palīdzot nepiečurāt jūsu apavus. Šie sensori ir milzīga antišoka sistēma, kas liedz urinēšanu jūsu pūslim nevēlamā laikā, piemēram, skrienot, veikt sev patīkamo procesu. Tādējādi jūsu apavi tiek pasargāti no urīnvielas uzsūkšanās.
Peņturiem var izvēlēties krāsas, kuras ļoti viegli var pieskaņot jūsu kaklasaitei. Ir arī „Izkrāso savu peni pats” modeļi, kuru komplektā ietilpst speciālās peņa krāsas un caurspīdīgs (matēts vai glancēts) peņturis. Šie peņturi ir nedaudz dārgāki, jo krāsas ir veidotas no dabiskām, penim nekaitīgām vielām, kas neuzsūcas penī un līdz ar to arī netraucē peņa asinsriti.
Pārsteidziet savu geju draugu – pasūtiet mirgojošo peņturi savam draugam uz jebkuriem saulgriežu svētkiem!
Sarkankoka peņturi pārsvarā ir domāti pūdeļpisējiem. Zinātnieki ir pierādījuši, ka sarkankoka peņturis savaldzina un piesaista sev pūdeļus.
Smēķētājiem varam piedāvāt peņturi ar piepīpēšanas sistēmu, kas gan diemžēl derēs tikai peņu virs 50cm īpašniekiem. Komplektā par brīvu ietilpst pults un divi bateriju komplekti. Ar pulti ieslēdzot piepīpēšanas funkciju peņturim, jūsu penis izritināsies vertikālā stāvoklī, izvadīs no sevis liesmu un pēc tam nemanāmi ieritināsies sākotnējā stāvoklī.
Amerikas peņturu ražotāji ir ieguvuši PDS patentu. PDS atšifrējas kā Penis Dampening System. PDS mīkstinās peņa triecienus un asās kustības, tādējādi liedzot jums iespējamību gūt tādas traumas kā peņa sastiepumus, peņa asins izplūdumus un peņa tūsku.
Melnādainiem nigām tiek piedāvāts Lowrider Peņturis. Lowrider peņturī ir ādas krāsas detektors, decibelu uztvērējs un apkārtējā gaisa filtrētājs. Šis peņturis strādās tikai uz melnādaino cilvēku peņiem. Tas konstatē, ka ir uzvilkts uz tumša peņa, uztver marihuānas aromātu, kā arī mūzikas ritmu. Jūsu olas tādējādi mājīgi un silti pieskaņojas jūsu tā brīža muzikālajam fonam un pavadījumam. Vai tas būtu Puff Daddy, vai 2 Pac, vai Cypress Hill, jūsu peņturis pieskaņosies šai mūzikai, un jūsu olas ritmiski un ar muzikālās gaumes sajūtu sāks kustību.
Peņturos var ievietot speciālās peņa atsperes, kas vairos jūsu olu daili garuma ziņā. Šajā gadījumā komplektā nāk līdzi tīkliņi, kas neļauj olām skrāpēties gar asfaltu, kā arī sisties pret kāpnēm, kāpjot pa tām augšup. Problēmas var rasties braucot ar liftu virzienā uz leju. Var gūt nopietnas deguna traumas.
Datorgeexu/datorfrīku peņturis ir pieslēdzams pie jūsu datora mātes plates. Tas aizliedz jūsu penim pieplūst ar asinīm vai arī cerēt uz jebkāda veida seksu, dodot jūsu olām attiecīgo strāvas daudzumu, brīžos, kad esat aizņemts ar strādāšanu, čatošanu vai online šaha spēlēšanu.
Lai arī kurp jūs dotos, lai arī kādas izklaides jūs nesagaidītu, jūsu peņturis vienmēr būs jums līdzi un palīdzes sajust dzīvi labāku. Iegūsti jaunus labākos draugus vienā personā – peņturi.
Visizplatītākā sāpe garo peņu īpašniekiem ir tā, ka tie apgrūtina mātes dotās spējas virzīties uz priekšu, stāvot uz abām kājām, kā arī diezgan sāpīgs process pašam penim ir jebkāda veida pārvietošanās. Tad nu manis piedāvātais atrisinājums būtu peņturis.
Peņturi lielākajā tiesā gadījumu piestiprina pie olām ar speciālu Dr.Levina magnētiskās saites paveidu. Tas reizē var veikt arī epilācijas procesu. Pats jūsu penis ērti iegulstās speciālā makstī, kas tiek piestiprināta pie jūsu jostas. Tādēļ tautā tas jau ir iesaukts par ķengursomu, ķengurpeņturīti un ķenturi.
Ziemas periodiem tiek piedāvāti speciālie peņturi ar vilnas iekšpusi, kā arī apsildāmo virsmu. Šajā gadījumā līdzi jānēsā kronas baterija. Vasaras periodiem jālieto peņturi ar speciālistu izstrādātu ventilācijas sistēmu, lai jūsu penis nepiesvīstu un vienmēr būtu darbības gatavībā.
Kā īpaša ekstra tiek uzskatīts čurājamcaurums, kas atvieglo jūsu urinēšanas procesu. Dārgākajos modeļos ir speciāla urīncaurule, kas pa bikšu staru nobīda jūsu urīna plūsmu ārpasaulē. Sportiskajos modeļos ir ievietoti sensori, kas uztver jūsu kustības skrienot, tādējādi palīdzot nepiečurāt jūsu apavus. Šie sensori ir milzīga antišoka sistēma, kas liedz urinēšanu jūsu pūslim nevēlamā laikā, piemēram, skrienot, veikt sev patīkamo procesu. Tādējādi jūsu apavi tiek pasargāti no urīnvielas uzsūkšanās.
Peņturiem var izvēlēties krāsas, kuras ļoti viegli var pieskaņot jūsu kaklasaitei. Ir arī „Izkrāso savu peni pats” modeļi, kuru komplektā ietilpst speciālās peņa krāsas un caurspīdīgs (matēts vai glancēts) peņturis. Šie peņturi ir nedaudz dārgāki, jo krāsas ir veidotas no dabiskām, penim nekaitīgām vielām, kas neuzsūcas penī un līdz ar to arī netraucē peņa asinsriti.
Pārsteidziet savu geju draugu – pasūtiet mirgojošo peņturi savam draugam uz jebkuriem saulgriežu svētkiem!
Sarkankoka peņturi pārsvarā ir domāti pūdeļpisējiem. Zinātnieki ir pierādījuši, ka sarkankoka peņturis savaldzina un piesaista sev pūdeļus.
Smēķētājiem varam piedāvāt peņturi ar piepīpēšanas sistēmu, kas gan diemžēl derēs tikai peņu virs 50cm īpašniekiem. Komplektā par brīvu ietilpst pults un divi bateriju komplekti. Ar pulti ieslēdzot piepīpēšanas funkciju peņturim, jūsu penis izritināsies vertikālā stāvoklī, izvadīs no sevis liesmu un pēc tam nemanāmi ieritināsies sākotnējā stāvoklī.
Amerikas peņturu ražotāji ir ieguvuši PDS patentu. PDS atšifrējas kā Penis Dampening System. PDS mīkstinās peņa triecienus un asās kustības, tādējādi liedzot jums iespējamību gūt tādas traumas kā peņa sastiepumus, peņa asins izplūdumus un peņa tūsku.
Melnādainiem nigām tiek piedāvāts Lowrider Peņturis. Lowrider peņturī ir ādas krāsas detektors, decibelu uztvērējs un apkārtējā gaisa filtrētājs. Šis peņturis strādās tikai uz melnādaino cilvēku peņiem. Tas konstatē, ka ir uzvilkts uz tumša peņa, uztver marihuānas aromātu, kā arī mūzikas ritmu. Jūsu olas tādējādi mājīgi un silti pieskaņojas jūsu tā brīža muzikālajam fonam un pavadījumam. Vai tas būtu Puff Daddy, vai 2 Pac, vai Cypress Hill, jūsu peņturis pieskaņosies šai mūzikai, un jūsu olas ritmiski un ar muzikālās gaumes sajūtu sāks kustību.
Peņturos var ievietot speciālās peņa atsperes, kas vairos jūsu olu daili garuma ziņā. Šajā gadījumā komplektā nāk līdzi tīkliņi, kas neļauj olām skrāpēties gar asfaltu, kā arī sisties pret kāpnēm, kāpjot pa tām augšup. Problēmas var rasties braucot ar liftu virzienā uz leju. Var gūt nopietnas deguna traumas.
Datorgeexu/datorfrīku peņturis ir pieslēdzams pie jūsu datora mātes plates. Tas aizliedz jūsu penim pieplūst ar asinīm vai arī cerēt uz jebkāda veida seksu, dodot jūsu olām attiecīgo strāvas daudzumu, brīžos, kad esat aizņemts ar strādāšanu, čatošanu vai online šaha spēlēšanu.
Lai arī kurp jūs dotos, lai arī kādas izklaides jūs nesagaidītu, jūsu peņturis vienmēr būs jums līdzi un palīdzes sajust dzīvi labāku. Iegūsti jaunus labākos draugus vienā personā – peņturi.
pirmdiena, 2008. gada 17. novembris
Eģiks
Pieceļos no rīta stīvi
Penis noberzts kā ar rīvi,
Nevar acerēties īsti
Nopisies vai sists ar rīksti,
Pieceļos, bļē kas pa štīmi!
Nevar sačamdīt pat ģīmi.
Dzirdu kaut kas blakus murrā,
Nehujā! Kāds gultā čurā!
Paskatos uz svēšās kūsas,
Jobtvai, sejā tak ir ūsas.
Vīns uz plauktiņa ar sveci,
Bļadj, es laikam pisu veci.
Saka viņš: es esmu Eģiks
Pizģēts ! Es esmu peģiks!
Un no peņa nāk man smaka,
Loģiski! Uz gala kaka.
Sūdains gals un gulta čurās,
Nu lai mauka , peģiks turās
Bļe tu suka , mīkstais peni
Tu man ar’ pa āni devi?
Slepkavoju Eģiku,
Žņaudzu nost bļedj peģiku.
Nezinu , kā tagad būt,
Peģiks esmu, vai tādam kļūt!
Mamma arī ļauni smejas:
“Kā tev dēls pa āni ejas?”
Penis noberzts kā ar rīvi,
Nevar acerēties īsti
Nopisies vai sists ar rīksti,
Pieceļos, bļē kas pa štīmi!
Nevar sačamdīt pat ģīmi.
Dzirdu kaut kas blakus murrā,
Nehujā! Kāds gultā čurā!
Paskatos uz svēšās kūsas,
Jobtvai, sejā tak ir ūsas.
Vīns uz plauktiņa ar sveci,
Bļadj, es laikam pisu veci.
Saka viņš: es esmu Eģiks
Pizģēts ! Es esmu peģiks!
Un no peņa nāk man smaka,
Loģiski! Uz gala kaka.
Sūdains gals un gulta čurās,
Nu lai mauka , peģiks turās
Bļe tu suka , mīkstais peni
Tu man ar’ pa āni devi?
Slepkavoju Eģiku,
Žņaudzu nost bļedj peģiku.
Nezinu , kā tagad būt,
Peģiks esmu, vai tādam kļūt!
Mamma arī ļauni smejas:
“Kā tev dēls pa āni ejas?”
Draugs.(lentenis)
Tagad stāsts par manu draugu,
Es ar viņu kopā augu,
Nepazīst neviens šo mīļo
Kurš man dziļi zarnās dzīvo
Katru nakti draugu saucu,
Pirkstu dziļi dirsā maucu!
Bet kad sāk tas ārā līst,
Bljādj, kā dirsa pušu plīst!
Bet dēļ drauga paciest varu
Un to katru nakti daru.
Tad mēs dzeram alu “aisu”(ice beer)
Elpojam mēs svaigo gaisu
Jautāju: kā draugam klājas?
Kuram manā dirsā mājas
Bet kad rītausma sāk nākt
Draudziņu sāk miedziņš mākt
Nostājos, ka itkā dirstu,
Āni paplešu ar pirkstu
Bļin ,bet vienmēr jūtu sāpi
Dirsā kad lien iekšā tārpi!
Galvenais ka draugam labi,
Un mēs sadzīvojam abi!
Katram draugam labi klājas
Tavā dirsā ja tam mājas!
Es ar viņu kopā augu,
Nepazīst neviens šo mīļo
Kurš man dziļi zarnās dzīvo
Katru nakti draugu saucu,
Pirkstu dziļi dirsā maucu!
Bet kad sāk tas ārā līst,
Bljādj, kā dirsa pušu plīst!
Bet dēļ drauga paciest varu
Un to katru nakti daru.
Tad mēs dzeram alu “aisu”(ice beer)
Elpojam mēs svaigo gaisu
Jautāju: kā draugam klājas?
Kuram manā dirsā mājas
Bet kad rītausma sāk nākt
Draudziņu sāk miedziņš mākt
Nostājos, ka itkā dirstu,
Āni paplešu ar pirkstu
Bļin ,bet vienmēr jūtu sāpi
Dirsā kad lien iekšā tārpi!
Galvenais ka draugam labi,
Un mēs sadzīvojam abi!
Katram draugam labi klājas
Tavā dirsā ja tam mājas!
Par tapīriņu un topinambūru
Un tapiokas miltiem.
Bļe, jūs, stulbeņi. Šmurguļi, duraki. Jūs ņihuja nezināt. Jums taču nav ne jausmas ne kas ir ir tapīriņš, ne kas ir topinambūrs, ne arī kas ir tapioka. Fucken kropļi. Un jūs vēl taisāties kaut ko lasīt, jums galīgi nepielēks tā vai šā.
Karoče, pipkas, izglītoju. Tapīriņi ir dzīvnieki, liellopi. Topinambūrs ir dārzenis, līdzīgs kartupelim. Tapioka ir sakne, no kuru samaļ miltos un tad var visādus ēdienus uztaisīt. Nahuj linku.
Nu, ko, stāsts tik labi iesākās! (Un tad jūs ar savu stulbumu visu izmaitājāt.) Bet stāsts?
***
Vecais vīrs jaunībā bija mednieks. Tagad, jau 30 gadu vecumā, viņš ciltī varēja tikai sargāt tīrumu, pieskatīt topinambūru vagas. Viņš bija akls, nevarīgs un senils. Dzīvojot Amazones džungļos pigmeja mūžs ir īss.
***
Aklais ieklausījās džungļu skaņās. Mežacūku bars vairs nav tālu... Vecītis centās piecelties un klunkurēt uz ciematu. Viņš neredzēja, ka pie koka pieslējies un stingi glūn uz viņu snuķains tapīrs. Vecā sfinkters sarāvās līdz rozā punktiņam. Tagad viņš gribēja tikai glābt savu tikumību.
Viena kustība, un tapīriņa snuķis pieskaras krunkainajai meža iedzīvotāja mugurai. Mirklis, un lielais dzīvnieks nospiež aborigēnu pie zemes. Seko sirdi plosošs, kaislīgs, dzīvniecisks uzbrukums. Mūžamežs kļūdas nepiedod. Cilvēku izvaro lops. Pār cilvēku tiek veikta seksuāla vardarbība, ko diktē instinkts, nevis prāts.
Mani gurni kustās mežonīgā ritmā, loceklis piebriedis, tas sasniedz neaptveramus izmērus. Šis vecais cilvēkbērns, kāpēc viņš manī iesveļ tādu kaisli? Manai rasei pieder šie meži, bet viņi te audzē garšīgo sakni. Mēs varam pateikties cilvēku rasei tikai atdodot savu dzīvības sēklu. Es tūlīt kulminēšu, drīz izšļāksies mana esence!
Desmit sekundēs ļaunākais bija garām. Vecītis bija brīvs klibot tālāk, pie saviem topinambūru laukiem, pār stilbiem tek sperma un asinis, ānusa muskuļi saplosīti. Dzīvnieks atvērsās no sava upura. Bet ciematā jau zinās kas ir noticis. Vecītis šņukstēja bezspēcīgās dusmās, sažņaugti kulaciņi, kas agrāk bijuši milzīgas jauna vīrieša dūres, bezspēcīgi trīc. Džungļu likums ir visiem viens.
Aklais izpistenis nokrita vagā, un jau pilnā kaklā raudādams, triec plaukstas dubļos. "Mans vārds tagad ir Aklais Izpistenis", kliedz vecītis nezināmā valodā. Viņš ir tikai iezemietis, neviens nesaprot viņa izmirušās cilts dialektu.
Vīrs sadzird, kā ciematnieki sačukstas: "Aklais Izpistenis. Viņš pielaida pie sevis tapīru. Viņš atdevās tapīram." Vairs nekad viņš nevarēs sēdēt pie ugunskura, izpisteņiem jāguļ pie samazgu bedres.
***
Tapīriņš lien pa necaurejamo biezokni. Miermīlīgā zālēdāju rase grib sadzīvot ar divkājaino zvēru simbiozē, bet ar katru ziemu tas ir arvien grūtāk. Kopš neatminamiem laikiem pigmeji audzē sakni, un tapīri to ēd. Tapīri atgaiņā cūkas, bet cilvēks kaut kā pēc skraida pa lauku un kliedz. Kad viņš saož tapīru, cilvēka dibens aicinoši mirkšķina, un tapīrs nenormāli uzbudinās.
Sasniedzis savu migu, tapīriņš klusītēm bezdī, un apguļas, lai pārlaistu nakti, uzkrājot spēkus nākamajai dienai.
***
Kāda ir šīs iztēles uzburtās ainas morāle? Kā atbilde - klusums. Tas pat nav smieklīgi.
Bļe, jūs, stulbeņi. Šmurguļi, duraki. Jūs ņihuja nezināt. Jums taču nav ne jausmas ne kas ir ir tapīriņš, ne kas ir topinambūrs, ne arī kas ir tapioka. Fucken kropļi. Un jūs vēl taisāties kaut ko lasīt, jums galīgi nepielēks tā vai šā.
Karoče, pipkas, izglītoju. Tapīriņi ir dzīvnieki, liellopi. Topinambūrs ir dārzenis, līdzīgs kartupelim. Tapioka ir sakne, no kuru samaļ miltos un tad var visādus ēdienus uztaisīt. Nahuj linku.
Nu, ko, stāsts tik labi iesākās! (Un tad jūs ar savu stulbumu visu izmaitājāt.) Bet stāsts?
***
Vecais vīrs jaunībā bija mednieks. Tagad, jau 30 gadu vecumā, viņš ciltī varēja tikai sargāt tīrumu, pieskatīt topinambūru vagas. Viņš bija akls, nevarīgs un senils. Dzīvojot Amazones džungļos pigmeja mūžs ir īss.
***
Aklais ieklausījās džungļu skaņās. Mežacūku bars vairs nav tālu... Vecītis centās piecelties un klunkurēt uz ciematu. Viņš neredzēja, ka pie koka pieslējies un stingi glūn uz viņu snuķains tapīrs. Vecā sfinkters sarāvās līdz rozā punktiņam. Tagad viņš gribēja tikai glābt savu tikumību.
Viena kustība, un tapīriņa snuķis pieskaras krunkainajai meža iedzīvotāja mugurai. Mirklis, un lielais dzīvnieks nospiež aborigēnu pie zemes. Seko sirdi plosošs, kaislīgs, dzīvniecisks uzbrukums. Mūžamežs kļūdas nepiedod. Cilvēku izvaro lops. Pār cilvēku tiek veikta seksuāla vardarbība, ko diktē instinkts, nevis prāts.
Mani gurni kustās mežonīgā ritmā, loceklis piebriedis, tas sasniedz neaptveramus izmērus. Šis vecais cilvēkbērns, kāpēc viņš manī iesveļ tādu kaisli? Manai rasei pieder šie meži, bet viņi te audzē garšīgo sakni. Mēs varam pateikties cilvēku rasei tikai atdodot savu dzīvības sēklu. Es tūlīt kulminēšu, drīz izšļāksies mana esence!
Desmit sekundēs ļaunākais bija garām. Vecītis bija brīvs klibot tālāk, pie saviem topinambūru laukiem, pār stilbiem tek sperma un asinis, ānusa muskuļi saplosīti. Dzīvnieks atvērsās no sava upura. Bet ciematā jau zinās kas ir noticis. Vecītis šņukstēja bezspēcīgās dusmās, sažņaugti kulaciņi, kas agrāk bijuši milzīgas jauna vīrieša dūres, bezspēcīgi trīc. Džungļu likums ir visiem viens.
Aklais izpistenis nokrita vagā, un jau pilnā kaklā raudādams, triec plaukstas dubļos. "Mans vārds tagad ir Aklais Izpistenis", kliedz vecītis nezināmā valodā. Viņš ir tikai iezemietis, neviens nesaprot viņa izmirušās cilts dialektu.
Vīrs sadzird, kā ciematnieki sačukstas: "Aklais Izpistenis. Viņš pielaida pie sevis tapīru. Viņš atdevās tapīram." Vairs nekad viņš nevarēs sēdēt pie ugunskura, izpisteņiem jāguļ pie samazgu bedres.
***
Tapīriņš lien pa necaurejamo biezokni. Miermīlīgā zālēdāju rase grib sadzīvot ar divkājaino zvēru simbiozē, bet ar katru ziemu tas ir arvien grūtāk. Kopš neatminamiem laikiem pigmeji audzē sakni, un tapīri to ēd. Tapīri atgaiņā cūkas, bet cilvēks kaut kā pēc skraida pa lauku un kliedz. Kad viņš saož tapīru, cilvēka dibens aicinoši mirkšķina, un tapīrs nenormāli uzbudinās.
Sasniedzis savu migu, tapīriņš klusītēm bezdī, un apguļas, lai pārlaistu nakti, uzkrājot spēkus nākamajai dienai.
***
Kāda ir šīs iztēles uzburtās ainas morāle? Kā atbilde - klusums. Tas pat nav smieklīgi.
piektdiena, 2008. gada 7. novembris
Pasaciņa
"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm un vasarraibumainu seju. Grūti pateikt šāda vecuma bērniem, cik veci tieši viņi ir. vieglāk bija to izdarīt, kad pats biji maziņš.
"šobrīd nē! tu tak to jau esi tūkstošiem reižu dzirdējis!" pukojās Ivans Ivanovičs. Viņš bija pavecs vīrs ar pliku galvvidu un nedudz izspūrušiem matiem.
"Bet, lūdzu, man tā patīk! Pastāstiet vēlreiz!"
"Nu labi, labi. Reiz sarkangalvīte devās ciemos pie vecmāmiņas un viņai bija jādodas cauri drūmajam mežam."
"Vai viņa tur kādu satika?"
"Jā, viņa satika pelēko vilku. tu taču zini"
"Vai viņai nebija bail?"
"Nē, jo vilks dzīvoja kaimiņu mājā un viņas mamma to katru rītu sveicināja.Viņa prasīja vilkam, kā nokļūt pie viņas vecmāmiņas, kura dzīvoja meža otrā pusē. Vilks viņai sameloja, pateikdams garāko ceļu, un noskaidroja, kur tieši dzīvo viņas vecmāmiņa."
"Kapēc viņš viņai sameloja?"
"Tapēc, ka gribēja izpist."
"Priekš, kam tad bija jāmelo?"
"Jo uz vietas nevarēja pist ... nū .. saproti, tas nebija mežs, bet parks, tur cilvēki pastaigājās... kāds varēja ieraudzīt..." dedzīgi skaidroja Ivans Ivanovičs.
"Bet vai tad pisties ir slikti?" Vaņa nelikās mierā.
"It kā ne.."
"Kā notiek pišanās?"
"Cilvēki izģērbjas un viens otram iebāž kaut kur pimpi...nū..tu, saproti.. dirsā, mutē...vēl kaut kur. Nē, liecies mierā, izaugsi pats uzzināsi!" Ivans Ivanovičs bija pavisam satraucies un pārtrauca stāstu, cerēdams, ka puisēns nelūgs viņu turpināt.
Uz mirkli iestājās tāds neveikls klusums. Mazais Vaņa ar mazam bērnam raksturīgu nekautrību lūkojās Ivanā Ivanovičā. Ivans Ivanovičs centās izvairīties no skatiena. Viņš jutās pavisam neērti un sāka dīdīties un berzēt rokas.
"Kas notika tālāk? Vai tas bija viss?" zēns ierunājās savā skanīgajā balsī.
Ivans Ivanovičs sarāvās, viņš bija cerējis, ka nebūs jāstāsta tālāk: "Nē, vilks aizskrēja pa īsāko ceļu pie vecmāmiņas, pārgrieza viņai rīkli... ar nazi nogrieza krūtis...apgānija.."
"Ko nozīmē apgānīt?"
"Nū..tur ..vai zini...iebāza pežā slotu, pakakāja virsū ...Nū, saproti,ne?.. Izaugsi - sapratīsi!.."
"Tas bija viss?"
"Nē" dusmīgi atcirta Ivans Ivanovičs "viņš sagaidīja sarkangalvīti..."
Mirkšķinot savas debeszilās acis, Ivanuška jautāja: "Ko viņš tad izdarīja?"
Ivana Ivanoviča seja pietvīka tumši sarkana un viņš sāka kliegt: "Viņš pateica, ka durvis ir vaļā! Lai nākot iekšā... pats noslēpās aiz durvīm... tad metās virsū... drāza pakaļā, plēsa matus!! "
"Vai viņa neko neteica?"
"Viņa teica, ka sāp. teica 'Laid vaļā' koda un skrāpējās! tad viņš viņu nožņaudza!" siekalām šķīstot turpināja Ivans Ivanovičs, viņš smagi elpoja un bija izvalbījis acis.
"Kas notika pēc tam?"
"Bija dzirdējuši cilvēki.. pasauca medniekus...paņēma vilku ciet..."
"Ko viņi izdarīja ar vilku?"
"Ko, ko!! Pimpi nogrieza un pie galvas elektrodus pielika!!" bļāva Ivans Ivanovičs.
"Kapēc mednieki vinam nogrieza pimpi?" mierīgi jautāja puisēns.
"Tapēc, lai viņš vairāk nevienu negribētu izpist!" atcirta Ivanovičs.
"Vai tad viņš vēl kādu bija izpisis?"
"JĀ! .. TAS IR NĒ!!.. KAPĒC TU MAN PIESĒJIES...KO TU GRIBI?..LIEC MANI MIERĀ!!" sāka vaimanāt Ivans Ivanovičs.
Puisēns sāka skaļi smieties. Ivans Ivanovičs aiz dusmām kļuva zils un metās puisēnam virsū un sāka to žņaugt: "MIRSTI, MAZAIS KUŅASBĒRNS! MIRSTI!!"
Te ieskrēja sanitāri un sagrāba Ivanu Ivanoviču.
***
"Lūk, studenti, Ivans Ivanovičs 56 gadi, īpaši smags gadījums. Agrāk bijis agronoms kolhozā. Pēc sievas nāves vairs pilnīgi nekontaktējas ar ārpasauli. Visu laiku runā pats ar sevi. Pie kam runā nedzirdēti perversas un rupjas lietas. Domādams, neko tādu neizdomāsi, ha ha!! Dažkārt mēdz kļūt agresīvs. Varat droši iet tuvāk, patlaban viņš ir saņēmis spēcīgu nomierinošo devu."
***
"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm...
"šobrīd nē! tu tak to jau esi tūkstošiem reižu dzirdējis!" pukojās Ivans Ivanovičs. Viņš bija pavecs vīrs ar pliku galvvidu un nedudz izspūrušiem matiem.
"Bet, lūdzu, man tā patīk! Pastāstiet vēlreiz!"
"Nu labi, labi. Reiz sarkangalvīte devās ciemos pie vecmāmiņas un viņai bija jādodas cauri drūmajam mežam."
"Vai viņa tur kādu satika?"
"Jā, viņa satika pelēko vilku. tu taču zini"
"Vai viņai nebija bail?"
"Nē, jo vilks dzīvoja kaimiņu mājā un viņas mamma to katru rītu sveicināja.Viņa prasīja vilkam, kā nokļūt pie viņas vecmāmiņas, kura dzīvoja meža otrā pusē. Vilks viņai sameloja, pateikdams garāko ceļu, un noskaidroja, kur tieši dzīvo viņas vecmāmiņa."
"Kapēc viņš viņai sameloja?"
"Tapēc, ka gribēja izpist."
"Priekš, kam tad bija jāmelo?"
"Jo uz vietas nevarēja pist ... nū .. saproti, tas nebija mežs, bet parks, tur cilvēki pastaigājās... kāds varēja ieraudzīt..." dedzīgi skaidroja Ivans Ivanovičs.
"Bet vai tad pisties ir slikti?" Vaņa nelikās mierā.
"It kā ne.."
"Kā notiek pišanās?"
"Cilvēki izģērbjas un viens otram iebāž kaut kur pimpi...nū..tu, saproti.. dirsā, mutē...vēl kaut kur. Nē, liecies mierā, izaugsi pats uzzināsi!" Ivans Ivanovičs bija pavisam satraucies un pārtrauca stāstu, cerēdams, ka puisēns nelūgs viņu turpināt.
Uz mirkli iestājās tāds neveikls klusums. Mazais Vaņa ar mazam bērnam raksturīgu nekautrību lūkojās Ivanā Ivanovičā. Ivans Ivanovičs centās izvairīties no skatiena. Viņš jutās pavisam neērti un sāka dīdīties un berzēt rokas.
"Kas notika tālāk? Vai tas bija viss?" zēns ierunājās savā skanīgajā balsī.
Ivans Ivanovičs sarāvās, viņš bija cerējis, ka nebūs jāstāsta tālāk: "Nē, vilks aizskrēja pa īsāko ceļu pie vecmāmiņas, pārgrieza viņai rīkli... ar nazi nogrieza krūtis...apgānija.."
"Ko nozīmē apgānīt?"
"Nū..tur ..vai zini...iebāza pežā slotu, pakakāja virsū ...Nū, saproti,ne?.. Izaugsi - sapratīsi!.."
"Tas bija viss?"
"Nē" dusmīgi atcirta Ivans Ivanovičs "viņš sagaidīja sarkangalvīti..."
Mirkšķinot savas debeszilās acis, Ivanuška jautāja: "Ko viņš tad izdarīja?"
Ivana Ivanoviča seja pietvīka tumši sarkana un viņš sāka kliegt: "Viņš pateica, ka durvis ir vaļā! Lai nākot iekšā... pats noslēpās aiz durvīm... tad metās virsū... drāza pakaļā, plēsa matus!! "
"Vai viņa neko neteica?"
"Viņa teica, ka sāp. teica 'Laid vaļā' koda un skrāpējās! tad viņš viņu nožņaudza!" siekalām šķīstot turpināja Ivans Ivanovičs, viņš smagi elpoja un bija izvalbījis acis.
"Kas notika pēc tam?"
"Bija dzirdējuši cilvēki.. pasauca medniekus...paņēma vilku ciet..."
"Ko viņi izdarīja ar vilku?"
"Ko, ko!! Pimpi nogrieza un pie galvas elektrodus pielika!!" bļāva Ivans Ivanovičs.
"Kapēc mednieki vinam nogrieza pimpi?" mierīgi jautāja puisēns.
"Tapēc, lai viņš vairāk nevienu negribētu izpist!" atcirta Ivanovičs.
"Vai tad viņš vēl kādu bija izpisis?"
"JĀ! .. TAS IR NĒ!!.. KAPĒC TU MAN PIESĒJIES...KO TU GRIBI?..LIEC MANI MIERĀ!!" sāka vaimanāt Ivans Ivanovičs.
Puisēns sāka skaļi smieties. Ivans Ivanovičs aiz dusmām kļuva zils un metās puisēnam virsū un sāka to žņaugt: "MIRSTI, MAZAIS KUŅASBĒRNS! MIRSTI!!"
Te ieskrēja sanitāri un sagrāba Ivanu Ivanoviču.
***
"Lūk, studenti, Ivans Ivanovičs 56 gadi, īpaši smags gadījums. Agrāk bijis agronoms kolhozā. Pēc sievas nāves vairs pilnīgi nekontaktējas ar ārpasauli. Visu laiku runā pats ar sevi. Pie kam runā nedzirdēti perversas un rupjas lietas. Domādams, neko tādu neizdomāsi, ha ha!! Dažkārt mēdz kļūt agresīvs. Varat droši iet tuvāk, patlaban viņš ir saņēmis spēcīgu nomierinošo devu."
***
"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm...
Kreatīva nāve.
Mēs visi reiz esam baidījušies par to, ka aiziesim nebūtībā nepaguvuši apmierināt savu miesas kāri.
Bija jauks jūnija rīts. Uzvilku savas melnās džinsas un melno T-kreklu un rūpīgi sastūķēju to biksēs, kuras pēc tam cieši savilku ar jostu. Es biju pasācis iet uz svaru zāli un likās, ka jau biju palicis mazliet muskuļotāks. īpaši plati pleci man izskatījās, kad biju šādi salicis maiku biksēs un cieši savilcis jostu. Uzliku brilles un ar cukurūdenī samērcētu ķemmi sāku sukāt matus uz kreiso sānu.
Pēc tam, pamanījis dažas pinnes, sāku tās spiest un iegrimu nelielās pārdomās par to, kad beidzot izdosies nopisties ar kādu sievieti. Runā, ka tas būtu risinājums arī piņņu problēmai. Domas par seksu mani vajāja jau no 14 gadu vecuma. Tikai es vienmēr esmu baidījies par to, ka iespēja man varētu rasties tad, kad es nepavisam tam nebūtu gatavs. T.i. pēc vairākkārtējiem onānisma seansiem. Bet vispār man šķita, ka meitenes mani vispār nemanīja, tā kā pārsvarā onanējot es izspēlēju domās variantu, ka mani paved kāda pieredzējusi sieviete, kura noteikti kāroja tāda jauna cilvēka glāstu kā es.
***
Apsēdos pie sava darba PC. Bija daži netīkami sīkumi, kas jāpadara, bet vispirms nolēmu palasīt, kas jauns ineta plašumos. Pārlapoju cietni, podu, lamera lapu, nekā jauna, laikam visi nodevušies jaukajam laikam ārā. Vispār nebija inetā ko meklēt kopš aizvērās projekts "Maigumiņš".
Kad vēl nemācijos vakarskolā, šad tad stundās sarakstīju pa kādam smieklīgam dzejolītim un devu draugiem lasīt. Tomēr tajā kolektīvā pastāvēja zināmas morālās normas, kuras man neļāva izpausties. Bieži vien pantiņi, kuri man šķita īpaši jauki, izsauca manos draugos pretīgumu. Viņus priecēja tādi vienkārši pantiņi par lāčiem, lapsām, klases lohiem, bet ne:
Kamēr Dace lēnām dzisa,
Jānis viņu dirsā pisa.
Jau tas viņiem šķita par daudz. Tapēc biju sajūsmā par projektu "Maigumiņš", kurā varēja rakstīt visu, kas vien ienāca prātā. Tjā!((c) un TM -Renārs Kaupers) Inetā tiešām nav ko darīt, kopš projekts novērās. Pavisam nemanot biju atvēris bezmaksas pornolinku lapu un, pārbaudot šodien pieteiktos linkus, biju roku jau ieslidinājis biksēs...
***
*** Now talking in #nacpiemaigas
*** ChanServ sets mode: +o Skunksss
hi, Skunksss!
hi, Dikijs!
nu, abortaatlieka, ko atliidi?
apnika duuree sist, atnaacu tevi moraali pavarot
*Dikijs sajuut spazmaina orgasma priekshnojautas
vai maati liidz panjeemi?
dalja ir somaa. dalju nenotureejos neapeedis
ceru, ka labaako dalju pataupiiji man?
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has joined #nacpiemaigas
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has left #nacpiemaigas
...
nu davai tiekamies tad 18.00
davai
es buushu
davai, kaa jus paziit
moraalus kropljus viegli at6kirt
peec smakas
...
***
Cilvēki vienmēr meklē sev līdzīgos. Tādēļ, ja redzi kaut vienu dauni, tad zini, ka tuvumā jābūt vēlkādam. Varbūt palūkojies uz sevi tā vērīgāk.
Bez piecām sešos es jau biju biju pie tikšanās vietas. Jau pa gabalu pamanīju divus keksus, kuri visu laiku zirgojās. Pavīdēja arī pa kādam atslēgas vārdam "Aborts", "maigums", skaidrs, tātad jamie būs īstie. Pieeju klāt.
"Kas tu būtu?" jautā garākais no abiem.
Pie sevis nosmīnu: "Dvēseļu gans!"
"Ko dirs? Viņš ir dvēseļu gans, bet es esmu Secētājs!" iesmējās garais.
Palūkojos uz īsāko. "Hmm, biju jūs iedomājies pavisam citādus. Domāju, ka dvēseļu gans ir vecāks. Arī tu ne pēc kāda secētāja neizskaties."
Te abi sāka vai plīst pušu no smiekliem.
"Skunksss, mēs Tevi piedirsām! Es esmu su4kins, bet tas ir dikijs" teica garais, slaukot asaras, un turpināja kratīties smieklos.
Parēcām, parunājām dažādas blēņas, bet vispār jutāmies tā mazliet neērti, laikam nebija līdz šim nācies uzturēties kompānijā, kurā visi sevi atzīst par morāliem kropļiem un savā daiļradē nekautrējas piesmiet savu māti. Devāmies krogā un iepirkām pa alum.
Pēc pirmā alus maķenīt atbrīvojāmies. Joki kļuva piedauzīgāki. Dikijs visu laiku jūsmoja par atsevišķiem maniem tekstiņiem. Sajutos pat mazliet gejiskas mīlas aplaimots, bet Dikijam bija piedodama tāda maza zēna jūsmošana. Viņš bija vidusskolnieks, kurš pēc izskata vairāk līdzinājās pamatskolniekam. Su4kins uzmeta uz galda sava jaunā garadarba fragmentus.
- Makgaiver, paldies, ka atradi ūdeni. Bez Tevis mēs tuksnesī sen jau būtu miruši! Bet kā gan lai mēs ūdeni paņemam līdz tuksnesī, jo mums nav trauku?
- Neuztraucies, Kellij! - teica Makgaivers un izrāva Kellijas dzemdi - Nav nekā labāka ūdens pārvadāšanai kā pareizi apstrādāta sievietes dzemde. Labāks ir vienīgi vīrieša urīna pūslis, bet Džons man vēl noderēs un arī patīk viņš man labāk nekā tu, Kellij!
Te Makgaivers ar Džonu mīloši saskatījās un sakļāvās vīrišķīgā skūpstā ar savām saulē sasprēgājušajām lūpām. Kellija ar rokām aizspiedusi savu asiņojošo kājstarpi sajūsmināta lūkojās uz abiem draugiem. Viņa dievināja Makgaiveru.
"Nav peļami!" teicu su4kinam.
"Rullē!" pārliecinājies, ka man patīk, izmeta Dikijs.
***
Cilvēki ir bailīgi. Viņi baidās pat no bailēm, bet tomēr bailes viņus kaut kā pievelk. It īpaši otra cilvēka bailes.
Mēs visi trīs satingām ar aluskausiem rokās, kad ieraudzījām četrus policistus, kuri ienāca krogā un vērīgi aplaida skatienu visapkārt. Mana sirds vai pamira, kad izdzirdu vienu no viņiem nosaucam manu vārdu un uzvārdu.
"Jā, tas esmu es" nomurmināju.
"Nāciet mums līdz, sīkie kropļi!" pavēlēja policists, nomākti piecēlāmies un devāmies līdzi policistiem. Visa kroga publika ar izbrīnā pavērtām mutēm nolūkojās notiekošajā.
"Uzmani galvu!" teica viens no policistiem, pēc tam, kad bija spēcīgi iegrūdis mani ar galvu mašīnas durvīs. Uzsistais puns neciešami sāpēja un es sāku just, ka krītu panikā.
Kad bijām sasēdināti autobusiņā bez logiem, mēs ilgi braucām. Man likās, ka brauciens ilgst visu mūžību. Visu ceļu policisti par mums ņirgājās. Sauca par izvirtuļiem. Cits draudēja, ka labprāt tādiem pideriem kā mēs sašķaidītu galvu pret asfaltu. Viens sēdēja un aizpildīja protokolu. Ik pa laikam pajautādams dažādus personas datus. vecāku adresi, skolu, vecāku vārdus, nodarbošanos. Su4kins bija sastindzis un ar mokām dabūja vārdus pār lūpām, bet Dikijs jau skaļi brēca ar sarkani pietvīkušu ģīmi un vaļā muti. Jutu, ka arī man kaklā kāpj kamols un izspiežas asaras.
"Nelūri uz mani ar savu peģika skatienu, pider nelaimīgais!" man uzbļāva viens no policistiem. Te es neizturēju un arī man pār vaigu sāka ritēt asaras, es ļāvos panikai un sāku lūgties apžēlošanu. Sāku lūgties, ka man jāpabeidz vakarskola, ka negribu pazaudēt darbu.
"Aizveries, nīkuli!" uzbļāva viens no policistiem, kurš visu laiku bija stāvējis klusu "Mēs šo operāciju gatavojām pēdējos trīs mēnešus. Domā, mēs tagad tā vienkārši padosimies? Jums draud ieslodzījums, bet mums prēmijas. Par izglītību nečīksti. Varēsi ķurķī izbaudīt dzīves skolas intensīvo apmācības kursu. Varēsi iepazīt jaunu antikultūras slāni. Tu takš mums teicies būt anālā fetiša cienītājs?"
Viņa valodā man likās kas pazīstams: "Debesu tēvs?"
Te viens no sargiem neizturēja un sāka smejoties sprauslāt. Runātājs uz viņu nikni paskatījās un apaļīgais puisis apklusa. Pēc mirkļa neveikla klusuma, runātājs ierunājās atkal.
"Savās izvirtībās, šķiet, tu biji visai patāls no debesu tēva. Ko tad tagad? Dūša papēžos?"
Beidzot mašīna apstājās. Kad izkāpām pa durvīm, sajutām svaigu priežu meža aromātu.
"Nu, salašņas, tu būtu mums te tas līderis, vai ne?" drūmais runātājs uzlūkoja mani. Gribēju pateikt, ka es saita veidotājus pat nepazīstu, bet nespēju vārdus dabūt pār lūpām.
"Nu, memmesdēliņi, kad jāatbild par saviem vārdiem, tad punķojaties kā tādi jēriņi? Tiešām noticējāt, ka kāds vēlēsies ar jums ilgi krāmēties. Mums bija uzdots vienīgi mazliet pabiedēt jūs. Tāpēc nāciet līdz. Mēs jums parādīsim kā izskatās tas, par ko jus tik sajūsmināti rakstat. Anekdotes ir 'Reiz ebrejs, krievs un amerikānis..' nevis, 'kas ir maziņš,sarkans un lien pa kāju?'" Tad ar šausmām aptvēru, ka bijām atvesti uz morgu.
***
Cilvēku rasei ir raksturīgas īpatnējas bailes no mirušajiem. Kad cilvēks nomirst, vairums izjūt riebumu un bailes pieskarties līķim. Laikam tāpēc viņi tos rok dziļi zemē vai sadedzina. Nekāda loģika nevar izskaidrot to, kapēc tu jūti šausmas, redzot to, ko vēl vakar iekāroji.
Morga darbinieks, kurš mūs ielaida, izskatījās pēc miesnieka. Viņam bija milzīgs augums un neiedomājami lielas rokas. Viņš bija pilnīgs plikpauris ar ļoti bālu ādas krāsu.
Ejot pa flīzēm klāto gaiteni, man sāka drebēt ceļgali, Dikijs vienā laidā ģība. Tā kā policistiem visu laiku nācās viņu balstīt.
Mūs ieveda telpā, kur uz kaila dzelzs galda gulēja līķis, apsegts ar baltu palagu, ar numuriņu uz kājas īkšķa. Viss kā mūsu iztēlē. Vēl tikai stindzinošais aukstums un formalīna smaka. Jutu, ka manā vēderā viss sagriežas. No izdzertā alus vairs ne smakas. Biju tik skaidrs kā nekad iepriekš.
"Nu, mazais mērglēn, uz priekšu, nolaid bikses!" ierunājās drūmais un pamāja miesniekam, kurš, sapratis zīmi, norāva palagu. Uz dzelzs galda gulēja jauna mirusi meitene ar jau veiktu sekciju.
Viss apkārt satumsa. Es sāku kliegt, spert, kost, skrāpēt un mēģināt izrauties, bet mani apdullināja spēcīgs sitiens pa pakausi un pēc grūdiena mugurā es tiku uzmest virsū kailajai nelaiķei. Manas lūpas, negribot pieskārās viņas saltajam vaigam, un, ieraudzījis viņas paplesto muti, es zaudēju samaņu.
***
Viss stulbums nāk no cerības. No stulbas nepamatotas cerības. Vēža slimnieks pēdējā stadijā saņem no ārsta placebo un saka sev 'nu redz, es jau jūtos labāk, zālītes palīdzēs'. Tava apziņa apzinās tavas nāves klātbūtni, bet cerība liedz tai ticēt.
Nācu pie samaņas. Sajūta bija tāda it kā pēc smagas dzeršanas. Ļaunais murgs turpinājās. Tikai dīvainā kārtā su4kins sēdēja un smēķēja, bet viens policists viņam kaut ko ik pa laikam iesmiedamies stāstīja. Arī Dikijs bija mitējies vaimanāt.
Drūmais pienāca man klāt. Viņa rokās bija svētās Marijas statuete, bet pats viņš bija jau pārģērbies par mācītāju, bet pārējie bija ietērpušies ku-kluksklaniešu tērpos. Viņš svinīgi teica: "'Tu esi grēcinieks. Tu vari izpirkt savu grēkus, ielaižot sevī svēto garu caur to vietu, kurā tevī ir svētā gara noplūde."
Es kliedzu: "Nē, nē , slimie izvirtuļi, kas jūs te kāds Cīņu klubs? Kapēc tik bezgaumīgi? Man riebjas filma 'Zudusī paaudze'. Tā ir trula un bezgaumīga! Tā vēlējās ar prastiem sūdiem cilvēkus šokēt! Lūdzu, izbeidziet šo visu! es nekad neko tādu vairs nedarīšu! Es nopietni! Es.., lūdzu,es darīšu jebko!"
Drūmais iesmējās: "Bet tu tak pats savā darbā šādi apraksti savu nāvi. Bezgaumīgi policisti, Zudušās paaudzes stilā...Cienījamais Skunksss, darbu 'Māksla pareizi mirt' un 'Pašsekcija dot lv gaumē' autor. Ļauj man stādīties priekšā. Tu esi nonācis paša Dvēseļu gana varā. Bet tie lūk ir visi pārējie Maigumiņa veidotāji. Domāju, ka nevajag teikt tev priekšā, kurš ir secētājs. Starp citu, tu viņu aizvainoji. Viņš ir namatēvs un bija ļoti pacenties, lai sagādātu šīs jaunās meitenes līķi."
Miesnieks iesmējās: "Nū, viņu atveda kaut kādi jaunie krievi. Bija nosmakusi savos vēmekļos, salietojusies narkotikas. Diemžēl deflorāciju kāds jau ir veicis. Nepateikšu vai dzīvai, vai jau mirušai. Domāju, ka tieši tādēļ viņai iebaroja narkotikas, lai varētu veikt šo nozīmīgo notikumu. Būs jāieraksta nāves cēloņos - 'Bailes no deflorācijas'"
"Ak, jā!" ierunājās gans "aizmirsu piebilst. Lūk, Saša! Viņš ir policists." gans norādīja uz apaļīgo sargu, kura seju rotāja vasarasraibumi, bet mati bija apgriezti īsā gaišā ezītī.
"Pateicoties viņam, mums ir šie jaukie kostīmi un šis te" turpināja Dvēseļu gans, izvilkdams no maksts ieroci.
"Drīkst es ar viņu nobildēšos?" sargs jautāja ganam.
"Jā, drīkstēsi arī pēc tam. Viņš starp citu ir liels tava kreatīva fans, Skunksss."
"Pēc kam?" es pārbijies iesaucos.
"Pēc Tavas nāves! Apsveicu, tu būsi slavens , Skunksss! Par Tevi rakstīs avīzes!"
"Nē, nē, es neesmu nekāds izvirtulis! es negribu mirt! es darīšu visu, ko lūgsi!"
"Nu labi," padomājis teica gans "tev būs jāpaņem mutē un jāsamierinās ar to, ka šīs bildes gadiem ceļos inetā un šad tad ietekmēs tavas karjeras izaugsmi."
"Un tad apžēlosies? Apsoli?"
"Apsolu."
"Labi. Es tev ticu."
"Bet, protams! Kas gan tev cits atliek. Mēģināts taču nav zaudēts?"
....
Tu piedzimsti un zini, ka esi nolemts nāvei. Tu dzīvo un par to centies nedomāt. Vienīgi mazliet pieaugot tu jau sāc satraukties. Gribi pirms nāves nodrāzties, pagūt radīt pēcnācējus, iestādīt koku, ieraudzīt Parīzi...
"Nu labi, paldies, skunksiņ, paldies! Tu savas dzīves pēdējos brīžos biji nudien negaidīti nožēlojams. Bet neuztraucies. Tavi piekritēji to neuzzinās. tu būsi leģenda. Miris idejas vārdā. Nevis nožēlojams hļupiks, kuram nav pārliecības, kurš spēj tikai muldēt un lūgties..."
"Bet.."
"Uztaisīsim tev virtuālo kapa vietu! Visi nāks un liks ziedus. gluži kā pie Bruce lee kapa" iestarpināja Dikijs.
"Paldies, Dikij! Par šo ģeniālo ideju tu drīkstēsi gulēt leģendārajam Skunksam blakus" teica gans un pavērsa stobru pret Dikiju, kurš atkal saļima ģībonī.
Tad es sajutu auksta stobra pieskārienu pie saviem deniņiem....
....
Pēkšņi skunksa, jeb Jāņa Kļaviņa, jeb sauc kā vien vēlies acu priekšā sāka skriet visas viņa īsās dzīves ainas. Tās žēlsirdīgi pārtrauca debesu gans, neļaujot viņam redzēt visu līdz beigām. Līdz nožēlojamajām, bet visnotaļ kreatīvajām jaunā kreatīva beigām.
"Nudien kreatīva nāve! Bravo!" sajūsmā izdvesa Secētājs.
Skunksss to nedzirdēja. Viņš devās pa tumšu gaiteni uz gaismu. Viņš neredzēja dīvaino fotoseansu, kurā četri jenota maskās ietērpušies cilvēki ar viņa atliekām izdarīja nebērnu darbības.
Bija jauks jūnija rīts. Uzvilku savas melnās džinsas un melno T-kreklu un rūpīgi sastūķēju to biksēs, kuras pēc tam cieši savilku ar jostu. Es biju pasācis iet uz svaru zāli un likās, ka jau biju palicis mazliet muskuļotāks. īpaši plati pleci man izskatījās, kad biju šādi salicis maiku biksēs un cieši savilcis jostu. Uzliku brilles un ar cukurūdenī samērcētu ķemmi sāku sukāt matus uz kreiso sānu.
Pēc tam, pamanījis dažas pinnes, sāku tās spiest un iegrimu nelielās pārdomās par to, kad beidzot izdosies nopisties ar kādu sievieti. Runā, ka tas būtu risinājums arī piņņu problēmai. Domas par seksu mani vajāja jau no 14 gadu vecuma. Tikai es vienmēr esmu baidījies par to, ka iespēja man varētu rasties tad, kad es nepavisam tam nebūtu gatavs. T.i. pēc vairākkārtējiem onānisma seansiem. Bet vispār man šķita, ka meitenes mani vispār nemanīja, tā kā pārsvarā onanējot es izspēlēju domās variantu, ka mani paved kāda pieredzējusi sieviete, kura noteikti kāroja tāda jauna cilvēka glāstu kā es.
***
Apsēdos pie sava darba PC. Bija daži netīkami sīkumi, kas jāpadara, bet vispirms nolēmu palasīt, kas jauns ineta plašumos. Pārlapoju cietni, podu, lamera lapu, nekā jauna, laikam visi nodevušies jaukajam laikam ārā. Vispār nebija inetā ko meklēt kopš aizvērās projekts "Maigumiņš".
Kad vēl nemācijos vakarskolā, šad tad stundās sarakstīju pa kādam smieklīgam dzejolītim un devu draugiem lasīt. Tomēr tajā kolektīvā pastāvēja zināmas morālās normas, kuras man neļāva izpausties. Bieži vien pantiņi, kuri man šķita īpaši jauki, izsauca manos draugos pretīgumu. Viņus priecēja tādi vienkārši pantiņi par lāčiem, lapsām, klases lohiem, bet ne:
Kamēr Dace lēnām dzisa,
Jānis viņu dirsā pisa.
Jau tas viņiem šķita par daudz. Tapēc biju sajūsmā par projektu "Maigumiņš", kurā varēja rakstīt visu, kas vien ienāca prātā. Tjā!((c) un TM -Renārs Kaupers) Inetā tiešām nav ko darīt, kopš projekts novērās. Pavisam nemanot biju atvēris bezmaksas pornolinku lapu un, pārbaudot šodien pieteiktos linkus, biju roku jau ieslidinājis biksēs...
***
*** Now talking in #nacpiemaigas
*** ChanServ sets mode: +o Skunksss
hi, Skunksss!
hi, Dikijs!
nu, abortaatlieka, ko atliidi?
apnika duuree sist, atnaacu tevi moraali pavarot
*Dikijs sajuut spazmaina orgasma priekshnojautas
vai maati liidz panjeemi?
dalja ir somaa. dalju nenotureejos neapeedis
ceru, ka labaako dalju pataupiiji man?
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has joined #nacpiemaigas
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has left #nacpiemaigas
...
nu davai tiekamies tad 18.00
davai
es buushu
davai, kaa jus paziit
moraalus kropljus viegli at6kirt
peec smakas
...
***
Cilvēki vienmēr meklē sev līdzīgos. Tādēļ, ja redzi kaut vienu dauni, tad zini, ka tuvumā jābūt vēlkādam. Varbūt palūkojies uz sevi tā vērīgāk.
Bez piecām sešos es jau biju biju pie tikšanās vietas. Jau pa gabalu pamanīju divus keksus, kuri visu laiku zirgojās. Pavīdēja arī pa kādam atslēgas vārdam "Aborts", "maigums", skaidrs, tātad jamie būs īstie. Pieeju klāt.
"Kas tu būtu?" jautā garākais no abiem.
Pie sevis nosmīnu: "Dvēseļu gans!"
"Ko dirs? Viņš ir dvēseļu gans, bet es esmu Secētājs!" iesmējās garais.
Palūkojos uz īsāko. "Hmm, biju jūs iedomājies pavisam citādus. Domāju, ka dvēseļu gans ir vecāks. Arī tu ne pēc kāda secētāja neizskaties."
Te abi sāka vai plīst pušu no smiekliem.
"Skunksss, mēs Tevi piedirsām! Es esmu su4kins, bet tas ir dikijs" teica garais, slaukot asaras, un turpināja kratīties smieklos.
Parēcām, parunājām dažādas blēņas, bet vispār jutāmies tā mazliet neērti, laikam nebija līdz šim nācies uzturēties kompānijā, kurā visi sevi atzīst par morāliem kropļiem un savā daiļradē nekautrējas piesmiet savu māti. Devāmies krogā un iepirkām pa alum.
Pēc pirmā alus maķenīt atbrīvojāmies. Joki kļuva piedauzīgāki. Dikijs visu laiku jūsmoja par atsevišķiem maniem tekstiņiem. Sajutos pat mazliet gejiskas mīlas aplaimots, bet Dikijam bija piedodama tāda maza zēna jūsmošana. Viņš bija vidusskolnieks, kurš pēc izskata vairāk līdzinājās pamatskolniekam. Su4kins uzmeta uz galda sava jaunā garadarba fragmentus.
- Makgaiver, paldies, ka atradi ūdeni. Bez Tevis mēs tuksnesī sen jau būtu miruši! Bet kā gan lai mēs ūdeni paņemam līdz tuksnesī, jo mums nav trauku?
- Neuztraucies, Kellij! - teica Makgaivers un izrāva Kellijas dzemdi - Nav nekā labāka ūdens pārvadāšanai kā pareizi apstrādāta sievietes dzemde. Labāks ir vienīgi vīrieša urīna pūslis, bet Džons man vēl noderēs un arī patīk viņš man labāk nekā tu, Kellij!
Te Makgaivers ar Džonu mīloši saskatījās un sakļāvās vīrišķīgā skūpstā ar savām saulē sasprēgājušajām lūpām. Kellija ar rokām aizspiedusi savu asiņojošo kājstarpi sajūsmināta lūkojās uz abiem draugiem. Viņa dievināja Makgaiveru.
"Nav peļami!" teicu su4kinam.
"Rullē!" pārliecinājies, ka man patīk, izmeta Dikijs.
***
Cilvēki ir bailīgi. Viņi baidās pat no bailēm, bet tomēr bailes viņus kaut kā pievelk. It īpaši otra cilvēka bailes.
Mēs visi trīs satingām ar aluskausiem rokās, kad ieraudzījām četrus policistus, kuri ienāca krogā un vērīgi aplaida skatienu visapkārt. Mana sirds vai pamira, kad izdzirdu vienu no viņiem nosaucam manu vārdu un uzvārdu.
"Jā, tas esmu es" nomurmināju.
"Nāciet mums līdz, sīkie kropļi!" pavēlēja policists, nomākti piecēlāmies un devāmies līdzi policistiem. Visa kroga publika ar izbrīnā pavērtām mutēm nolūkojās notiekošajā.
"Uzmani galvu!" teica viens no policistiem, pēc tam, kad bija spēcīgi iegrūdis mani ar galvu mašīnas durvīs. Uzsistais puns neciešami sāpēja un es sāku just, ka krītu panikā.
Kad bijām sasēdināti autobusiņā bez logiem, mēs ilgi braucām. Man likās, ka brauciens ilgst visu mūžību. Visu ceļu policisti par mums ņirgājās. Sauca par izvirtuļiem. Cits draudēja, ka labprāt tādiem pideriem kā mēs sašķaidītu galvu pret asfaltu. Viens sēdēja un aizpildīja protokolu. Ik pa laikam pajautādams dažādus personas datus. vecāku adresi, skolu, vecāku vārdus, nodarbošanos. Su4kins bija sastindzis un ar mokām dabūja vārdus pār lūpām, bet Dikijs jau skaļi brēca ar sarkani pietvīkušu ģīmi un vaļā muti. Jutu, ka arī man kaklā kāpj kamols un izspiežas asaras.
"Nelūri uz mani ar savu peģika skatienu, pider nelaimīgais!" man uzbļāva viens no policistiem. Te es neizturēju un arī man pār vaigu sāka ritēt asaras, es ļāvos panikai un sāku lūgties apžēlošanu. Sāku lūgties, ka man jāpabeidz vakarskola, ka negribu pazaudēt darbu.
"Aizveries, nīkuli!" uzbļāva viens no policistiem, kurš visu laiku bija stāvējis klusu "Mēs šo operāciju gatavojām pēdējos trīs mēnešus. Domā, mēs tagad tā vienkārši padosimies? Jums draud ieslodzījums, bet mums prēmijas. Par izglītību nečīksti. Varēsi ķurķī izbaudīt dzīves skolas intensīvo apmācības kursu. Varēsi iepazīt jaunu antikultūras slāni. Tu takš mums teicies būt anālā fetiša cienītājs?"
Viņa valodā man likās kas pazīstams: "Debesu tēvs?"
Te viens no sargiem neizturēja un sāka smejoties sprauslāt. Runātājs uz viņu nikni paskatījās un apaļīgais puisis apklusa. Pēc mirkļa neveikla klusuma, runātājs ierunājās atkal.
"Savās izvirtībās, šķiet, tu biji visai patāls no debesu tēva. Ko tad tagad? Dūša papēžos?"
Beidzot mašīna apstājās. Kad izkāpām pa durvīm, sajutām svaigu priežu meža aromātu.
"Nu, salašņas, tu būtu mums te tas līderis, vai ne?" drūmais runātājs uzlūkoja mani. Gribēju pateikt, ka es saita veidotājus pat nepazīstu, bet nespēju vārdus dabūt pār lūpām.
"Nu, memmesdēliņi, kad jāatbild par saviem vārdiem, tad punķojaties kā tādi jēriņi? Tiešām noticējāt, ka kāds vēlēsies ar jums ilgi krāmēties. Mums bija uzdots vienīgi mazliet pabiedēt jūs. Tāpēc nāciet līdz. Mēs jums parādīsim kā izskatās tas, par ko jus tik sajūsmināti rakstat. Anekdotes ir 'Reiz ebrejs, krievs un amerikānis..' nevis, 'kas ir maziņš,sarkans un lien pa kāju?'" Tad ar šausmām aptvēru, ka bijām atvesti uz morgu.
***
Cilvēku rasei ir raksturīgas īpatnējas bailes no mirušajiem. Kad cilvēks nomirst, vairums izjūt riebumu un bailes pieskarties līķim. Laikam tāpēc viņi tos rok dziļi zemē vai sadedzina. Nekāda loģika nevar izskaidrot to, kapēc tu jūti šausmas, redzot to, ko vēl vakar iekāroji.
Morga darbinieks, kurš mūs ielaida, izskatījās pēc miesnieka. Viņam bija milzīgs augums un neiedomājami lielas rokas. Viņš bija pilnīgs plikpauris ar ļoti bālu ādas krāsu.
Ejot pa flīzēm klāto gaiteni, man sāka drebēt ceļgali, Dikijs vienā laidā ģība. Tā kā policistiem visu laiku nācās viņu balstīt.
Mūs ieveda telpā, kur uz kaila dzelzs galda gulēja līķis, apsegts ar baltu palagu, ar numuriņu uz kājas īkšķa. Viss kā mūsu iztēlē. Vēl tikai stindzinošais aukstums un formalīna smaka. Jutu, ka manā vēderā viss sagriežas. No izdzertā alus vairs ne smakas. Biju tik skaidrs kā nekad iepriekš.
"Nu, mazais mērglēn, uz priekšu, nolaid bikses!" ierunājās drūmais un pamāja miesniekam, kurš, sapratis zīmi, norāva palagu. Uz dzelzs galda gulēja jauna mirusi meitene ar jau veiktu sekciju.
Viss apkārt satumsa. Es sāku kliegt, spert, kost, skrāpēt un mēģināt izrauties, bet mani apdullināja spēcīgs sitiens pa pakausi un pēc grūdiena mugurā es tiku uzmest virsū kailajai nelaiķei. Manas lūpas, negribot pieskārās viņas saltajam vaigam, un, ieraudzījis viņas paplesto muti, es zaudēju samaņu.
***
Viss stulbums nāk no cerības. No stulbas nepamatotas cerības. Vēža slimnieks pēdējā stadijā saņem no ārsta placebo un saka sev 'nu redz, es jau jūtos labāk, zālītes palīdzēs'. Tava apziņa apzinās tavas nāves klātbūtni, bet cerība liedz tai ticēt.
Nācu pie samaņas. Sajūta bija tāda it kā pēc smagas dzeršanas. Ļaunais murgs turpinājās. Tikai dīvainā kārtā su4kins sēdēja un smēķēja, bet viens policists viņam kaut ko ik pa laikam iesmiedamies stāstīja. Arī Dikijs bija mitējies vaimanāt.
Drūmais pienāca man klāt. Viņa rokās bija svētās Marijas statuete, bet pats viņš bija jau pārģērbies par mācītāju, bet pārējie bija ietērpušies ku-kluksklaniešu tērpos. Viņš svinīgi teica: "'Tu esi grēcinieks. Tu vari izpirkt savu grēkus, ielaižot sevī svēto garu caur to vietu, kurā tevī ir svētā gara noplūde."
Es kliedzu: "Nē, nē , slimie izvirtuļi, kas jūs te kāds Cīņu klubs? Kapēc tik bezgaumīgi? Man riebjas filma 'Zudusī paaudze'. Tā ir trula un bezgaumīga! Tā vēlējās ar prastiem sūdiem cilvēkus šokēt! Lūdzu, izbeidziet šo visu! es nekad neko tādu vairs nedarīšu! Es nopietni! Es.., lūdzu,es darīšu jebko!"
Drūmais iesmējās: "Bet tu tak pats savā darbā šādi apraksti savu nāvi. Bezgaumīgi policisti, Zudušās paaudzes stilā...Cienījamais Skunksss, darbu 'Māksla pareizi mirt' un 'Pašsekcija dot lv gaumē' autor. Ļauj man stādīties priekšā. Tu esi nonācis paša Dvēseļu gana varā. Bet tie lūk ir visi pārējie Maigumiņa veidotāji. Domāju, ka nevajag teikt tev priekšā, kurš ir secētājs. Starp citu, tu viņu aizvainoji. Viņš ir namatēvs un bija ļoti pacenties, lai sagādātu šīs jaunās meitenes līķi."
Miesnieks iesmējās: "Nū, viņu atveda kaut kādi jaunie krievi. Bija nosmakusi savos vēmekļos, salietojusies narkotikas. Diemžēl deflorāciju kāds jau ir veicis. Nepateikšu vai dzīvai, vai jau mirušai. Domāju, ka tieši tādēļ viņai iebaroja narkotikas, lai varētu veikt šo nozīmīgo notikumu. Būs jāieraksta nāves cēloņos - 'Bailes no deflorācijas'"
"Ak, jā!" ierunājās gans "aizmirsu piebilst. Lūk, Saša! Viņš ir policists." gans norādīja uz apaļīgo sargu, kura seju rotāja vasarasraibumi, bet mati bija apgriezti īsā gaišā ezītī.
"Pateicoties viņam, mums ir šie jaukie kostīmi un šis te" turpināja Dvēseļu gans, izvilkdams no maksts ieroci.
"Drīkst es ar viņu nobildēšos?" sargs jautāja ganam.
"Jā, drīkstēsi arī pēc tam. Viņš starp citu ir liels tava kreatīva fans, Skunksss."
"Pēc kam?" es pārbijies iesaucos.
"Pēc Tavas nāves! Apsveicu, tu būsi slavens , Skunksss! Par Tevi rakstīs avīzes!"
"Nē, nē, es neesmu nekāds izvirtulis! es negribu mirt! es darīšu visu, ko lūgsi!"
"Nu labi," padomājis teica gans "tev būs jāpaņem mutē un jāsamierinās ar to, ka šīs bildes gadiem ceļos inetā un šad tad ietekmēs tavas karjeras izaugsmi."
"Un tad apžēlosies? Apsoli?"
"Apsolu."
"Labi. Es tev ticu."
"Bet, protams! Kas gan tev cits atliek. Mēģināts taču nav zaudēts?"
....
Tu piedzimsti un zini, ka esi nolemts nāvei. Tu dzīvo un par to centies nedomāt. Vienīgi mazliet pieaugot tu jau sāc satraukties. Gribi pirms nāves nodrāzties, pagūt radīt pēcnācējus, iestādīt koku, ieraudzīt Parīzi...
"Nu labi, paldies, skunksiņ, paldies! Tu savas dzīves pēdējos brīžos biji nudien negaidīti nožēlojams. Bet neuztraucies. Tavi piekritēji to neuzzinās. tu būsi leģenda. Miris idejas vārdā. Nevis nožēlojams hļupiks, kuram nav pārliecības, kurš spēj tikai muldēt un lūgties..."
"Bet.."
"Uztaisīsim tev virtuālo kapa vietu! Visi nāks un liks ziedus. gluži kā pie Bruce lee kapa" iestarpināja Dikijs.
"Paldies, Dikij! Par šo ģeniālo ideju tu drīkstēsi gulēt leģendārajam Skunksam blakus" teica gans un pavērsa stobru pret Dikiju, kurš atkal saļima ģībonī.
Tad es sajutu auksta stobra pieskārienu pie saviem deniņiem....
....
Pēkšņi skunksa, jeb Jāņa Kļaviņa, jeb sauc kā vien vēlies acu priekšā sāka skriet visas viņa īsās dzīves ainas. Tās žēlsirdīgi pārtrauca debesu gans, neļaujot viņam redzēt visu līdz beigām. Līdz nožēlojamajām, bet visnotaļ kreatīvajām jaunā kreatīva beigām.
"Nudien kreatīva nāve! Bravo!" sajūsmā izdvesa Secētājs.
Skunksss to nedzirdēja. Viņš devās pa tumšu gaiteni uz gaismu. Viņš neredzēja dīvaino fotoseansu, kurā četri jenota maskās ietērpušies cilvēki ar viņa atliekām izdarīja nebērnu darbības.
Abonēt:
Ziņas (Atom)