Jums gejiem

Bļeģ, jūs visi geji esat,
Viens otram pakausī tik dvešat!
Jūs izliekaties tik uz ielas,
Bet dirsa pilna slīdošas vielas!

Ar pirkstu jūs rādat un apsmejat geju,
Bet vakarā glāstat savu anālo eju,
Gribat, lai jūs par Ilzīti sauc,
Un maigi līdz aknām dirsā jums mauc!

Jūs sen vairs nemākat nopirsties klusu,
Jo dirsā var iebraukt gandrīz pat ar busu!
Pa dienu tu saki ka neesi pediņš,
Bet no rīta surst ānis,ka jāliek klāt lediņš!

Dienā tu Māris, vakarā Māra,
Un naktī tevi dirsā izpisa Sāra!
Atliek tev tik paplest kājas!
Pimpim dirsā ir īstās mājas!

Eģiks

Pieceļos no rīta stīvi
Penis noberzts kā ar rīvi,
Nevar acerēties īsti
Nopisies vai sists ar rīksti,
Pieceļos, bļē kas pa štīmi!
Nevar sačamdīt pat ģīmi.
Dzirdu kaut kas blakus murrā,
Nehujā! Kāds gultā čurā!
Paskatos uz svēšās kūsas,
Jobtvai, sejā tak ir ūsas.
Vīns uz plauktiņa ar sveci,
Bļadj, es laikam pisu veci.
Saka viņš: es esmu Eģiks
Pizģēts ! Es esmu peģiks!
Un no peņa nāk man smaka,
Loģiski! Uz gala kaka.
Sūdains gals un gulta čurās,
Nu lai mauka , peģiks turās
Bļe tu suka , mīkstais peni
Tu man ar’ pa āni devi?
Slepkavoju Eģiku,
Žņaudzu nost bļedj peģiku.
Nezinu , kā tagad būt,
Peģiks esmu, vai tādam kļūt!
Mamma arī ļauni smejas:
“Kā tev dēls pa āni ejas?”

Draugs.(lentenis)

Tagad stāsts par manu draugu,
Es ar viņu kopā augu,
Nepazīst neviens šo mīļo
Kurš man dziļi zarnās dzīvo
Katru nakti draugu saucu,
Pirkstu dziļi dirsā maucu!
Bet kad sāk tas ārā līst,
Bljādj, kā dirsa pušu plīst!
Bet dēļ drauga paciest varu
Un to katru nakti daru.
Tad mēs dzeram alu “aisu”(ice beer)
Elpojam mēs svaigo gaisu
Jautāju: kā draugam klājas?
Kuram manā dirsā mājas
Bet kad rītausma sāk nākt
Draudziņu sāk miedziņš mākt
Nostājos, ka itkā dirstu,
Āni paplešu ar pirkstu
Bļin ,bet vienmēr jūtu sāpi
Dirsā kad lien iekšā tārpi!
Galvenais ka draugam labi,
Un mēs sadzīvojam abi!

Katram draugam labi klājas
Tavā dirsā ja tam mājas!

Laba garša!

Blakus man te dzīvo skuķis
Bļē, ja jūs zinātu kāds snuķis
Kāds tai žāklī dzīvo kušķis
Kāds tai izļurgāts ir purkšķis
Baigi patīk uzrāpties
Un tai mutē nopirsties
Esmu vienmēr maigs ar viņu
Kā ar gardu pīrādziņu,
Mazs man tikai penītis
Esmu tākā ezītis,
Tapēc sexā man iet plāni
Bakstu tikai viņas āni
Bakstu tā un bakstu šā
Bet tā nekunkst nehujā!
Jūtos itkā nopisies,
Suka, sāk tik pamosties,
Uztaisa tā baisu purkšķi,
Un liek laizīt viņas kušķi
Vai, kā nepatīk ar mēli,
Laizīt jaunavības plēvi.
Un vēl spiests ar mēlīti
Sūkāt viņas sēnīti!
Kaut kā dūša man sāk klibot
Mušas ar sāk apkārt lidot
Tā tak jobcik kakas smarža
Un pat mutē viņas garša.
Jūtos sūdus noēdies,
Nopisies un novēmies!

Nu ir pagājuši gadi
Bet vēl atgādina radi
Ka man mutē kakas smarža
Godīgi? Ir pat vēl garša!

Kaķu čuras!

Šausmīg tīk man kaķu čuras,
Padzerties kad kamīns kuras
Patīk man tās matos ziest
Un tad ātri maukās bliest.

Kaķu čuras dara savu
Man tās uzbudina galu
Patīk sievu nolaistīt
Pēc tam lēnām aplaizīt.

Patīk arī čuru ķīsels
Tā lai jūtu ka tas mīzels
Protams, patīk arī smaka
Un kad ķīselī peld kaka

Tomēr citi ļaudis saka-
“Pisies prom! Tu smirdi kaka!”
Tās tak ļaudis kaķu čuras!
Uz tiem tik mana dzīve turas

Redziet, dzīve man ir grūta
Mani dirst tik visi sūta!
Bet vienalga baudu to,
Kaķa čuru brīnišķo!

Kaka (nobeigums)

Nu nekas, ka pa šo taku
Izbradāta mana kaka
Tagad man ir cita taka
Tur guļ mana otrā kaka
Bet tad skatos tālu takā
Kāds man virsū kakai kakā!
Kurš ibio sēž uz takas?
Kurš liek kakai virsū kakas?
Un tad skrienu virsū tam
Dirsējam un pidaram
Sadodu es tam pa aknu
Tā ka norauj vinjam kaku!
Un pēc tam pa visu taku
Izbradāju viņa kaku!
Nu es atkal laimē nirstu,
Itkā nostātos un dirstu
Jūtu atkal savu kaku
Jūtu maigo viņas smaku,
Kura smird pa visu taku.
Grūti nosargāt tās takas,
Kur guļ mūsu skaistās kakas
Tādēļ neļausim ka takās
Kāds mums kakām virsū kakās!
Neļausim pat tuvu līzt,
kaut vai viņš tik gribēs mīzt!
Un tad drošībā būs takas,
Kur guļ mūsu mīļās kakas.

Kaka

Ak, cik skaista meža taka
Tā vien gribās: kaka, kaka
Patīk man tā nostāties
Un tā stāvus nodirsties
Skaista, skaista bij šī taka
Kamēr nebij mana kaka
Tomēr man šī kaka dārga!
Un tai smaka ar nav vārgā!
Un kad rokās ņemu to
Ak, šo kaku brīnišķo
Tā man sirdi silda mēmi
Ka pat asaras birst lēni
Atkal eju es pa taku
Vēlos apciemot es kaku
Un tad pēkšņi es uz takas
Redzu izbradātas kakas!
Nu tad jūtu, sirds man stājas,
Nenes arī vairs man kājas
Kurš te bradājies pa taku?
Kamdēļ izbradāja kaku?


ibio!