Bļeģ, jūs visi geji esat,
Viens otram pakausī tik dvešat!
Jūs izliekaties tik uz ielas,
Bet dirsa pilna slīdošas vielas!
Ar pirkstu jūs rādat un apsmejat geju,
Bet vakarā glāstat savu anālo eju,
Gribat, lai jūs par Ilzīti sauc,
Un maigi līdz aknām dirsā jums mauc!
Jūs sen vairs nemākat nopirsties klusu,
Jo dirsā var iebraukt gandrīz pat ar busu!
Pa dienu tu saki ka neesi pediņš,
Bet no rīta surst ānis,ka jāliek klāt lediņš!
Dienā tu Māris, vakarā Māra,
Un naktī tevi dirsā izpisa Sāra!
Atliek tev tik paplest kājas!
Pimpim dirsā ir īstās mājas!
ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris
Peņturis
Kādu dienu pavisam nevainīgi sarunājas kāda cilvēku kopa. Šajā kopā par laimi (vai varbūt par nelaimi) atrados arī es. Atskan izmisis teikums: „Ak, ko gan lai es daru ar 42cm garu peni?”. Vai šoreiz neizturēja mana labā sirds, vai vienkārši sagribēju tēlot labu cilvēku, bet nolēmu radīt nelielu tutoriāli aka manuāli garo peņu īpašniekiem.
Visizplatītākā sāpe garo peņu īpašniekiem ir tā, ka tie apgrūtina mātes dotās spējas virzīties uz priekšu, stāvot uz abām kājām, kā arī diezgan sāpīgs process pašam penim ir jebkāda veida pārvietošanās. Tad nu manis piedāvātais atrisinājums būtu peņturis.
Peņturi lielākajā tiesā gadījumu piestiprina pie olām ar speciālu Dr.Levina magnētiskās saites paveidu. Tas reizē var veikt arī epilācijas procesu. Pats jūsu penis ērti iegulstās speciālā makstī, kas tiek piestiprināta pie jūsu jostas. Tādēļ tautā tas jau ir iesaukts par ķengursomu, ķengurpeņturīti un ķenturi.
Ziemas periodiem tiek piedāvāti speciālie peņturi ar vilnas iekšpusi, kā arī apsildāmo virsmu. Šajā gadījumā līdzi jānēsā kronas baterija. Vasaras periodiem jālieto peņturi ar speciālistu izstrādātu ventilācijas sistēmu, lai jūsu penis nepiesvīstu un vienmēr būtu darbības gatavībā.
Kā īpaša ekstra tiek uzskatīts čurājamcaurums, kas atvieglo jūsu urinēšanas procesu. Dārgākajos modeļos ir speciāla urīncaurule, kas pa bikšu staru nobīda jūsu urīna plūsmu ārpasaulē. Sportiskajos modeļos ir ievietoti sensori, kas uztver jūsu kustības skrienot, tādējādi palīdzot nepiečurāt jūsu apavus. Šie sensori ir milzīga antišoka sistēma, kas liedz urinēšanu jūsu pūslim nevēlamā laikā, piemēram, skrienot, veikt sev patīkamo procesu. Tādējādi jūsu apavi tiek pasargāti no urīnvielas uzsūkšanās.
Peņturiem var izvēlēties krāsas, kuras ļoti viegli var pieskaņot jūsu kaklasaitei. Ir arī „Izkrāso savu peni pats” modeļi, kuru komplektā ietilpst speciālās peņa krāsas un caurspīdīgs (matēts vai glancēts) peņturis. Šie peņturi ir nedaudz dārgāki, jo krāsas ir veidotas no dabiskām, penim nekaitīgām vielām, kas neuzsūcas penī un līdz ar to arī netraucē peņa asinsriti.
Pārsteidziet savu geju draugu – pasūtiet mirgojošo peņturi savam draugam uz jebkuriem saulgriežu svētkiem!
Sarkankoka peņturi pārsvarā ir domāti pūdeļpisējiem. Zinātnieki ir pierādījuši, ka sarkankoka peņturis savaldzina un piesaista sev pūdeļus.
Smēķētājiem varam piedāvāt peņturi ar piepīpēšanas sistēmu, kas gan diemžēl derēs tikai peņu virs 50cm īpašniekiem. Komplektā par brīvu ietilpst pults un divi bateriju komplekti. Ar pulti ieslēdzot piepīpēšanas funkciju peņturim, jūsu penis izritināsies vertikālā stāvoklī, izvadīs no sevis liesmu un pēc tam nemanāmi ieritināsies sākotnējā stāvoklī.
Amerikas peņturu ražotāji ir ieguvuši PDS patentu. PDS atšifrējas kā Penis Dampening System. PDS mīkstinās peņa triecienus un asās kustības, tādējādi liedzot jums iespējamību gūt tādas traumas kā peņa sastiepumus, peņa asins izplūdumus un peņa tūsku.
Melnādainiem nigām tiek piedāvāts Lowrider Peņturis. Lowrider peņturī ir ādas krāsas detektors, decibelu uztvērējs un apkārtējā gaisa filtrētājs. Šis peņturis strādās tikai uz melnādaino cilvēku peņiem. Tas konstatē, ka ir uzvilkts uz tumša peņa, uztver marihuānas aromātu, kā arī mūzikas ritmu. Jūsu olas tādējādi mājīgi un silti pieskaņojas jūsu tā brīža muzikālajam fonam un pavadījumam. Vai tas būtu Puff Daddy, vai 2 Pac, vai Cypress Hill, jūsu peņturis pieskaņosies šai mūzikai, un jūsu olas ritmiski un ar muzikālās gaumes sajūtu sāks kustību.
Peņturos var ievietot speciālās peņa atsperes, kas vairos jūsu olu daili garuma ziņā. Šajā gadījumā komplektā nāk līdzi tīkliņi, kas neļauj olām skrāpēties gar asfaltu, kā arī sisties pret kāpnēm, kāpjot pa tām augšup. Problēmas var rasties braucot ar liftu virzienā uz leju. Var gūt nopietnas deguna traumas.
Datorgeexu/datorfrīku peņturis ir pieslēdzams pie jūsu datora mātes plates. Tas aizliedz jūsu penim pieplūst ar asinīm vai arī cerēt uz jebkāda veida seksu, dodot jūsu olām attiecīgo strāvas daudzumu, brīžos, kad esat aizņemts ar strādāšanu, čatošanu vai online šaha spēlēšanu.
Lai arī kurp jūs dotos, lai arī kādas izklaides jūs nesagaidītu, jūsu peņturis vienmēr būs jums līdzi un palīdzes sajust dzīvi labāku. Iegūsti jaunus labākos draugus vienā personā – peņturi.
Visizplatītākā sāpe garo peņu īpašniekiem ir tā, ka tie apgrūtina mātes dotās spējas virzīties uz priekšu, stāvot uz abām kājām, kā arī diezgan sāpīgs process pašam penim ir jebkāda veida pārvietošanās. Tad nu manis piedāvātais atrisinājums būtu peņturis.
Peņturi lielākajā tiesā gadījumu piestiprina pie olām ar speciālu Dr.Levina magnētiskās saites paveidu. Tas reizē var veikt arī epilācijas procesu. Pats jūsu penis ērti iegulstās speciālā makstī, kas tiek piestiprināta pie jūsu jostas. Tādēļ tautā tas jau ir iesaukts par ķengursomu, ķengurpeņturīti un ķenturi.
Ziemas periodiem tiek piedāvāti speciālie peņturi ar vilnas iekšpusi, kā arī apsildāmo virsmu. Šajā gadījumā līdzi jānēsā kronas baterija. Vasaras periodiem jālieto peņturi ar speciālistu izstrādātu ventilācijas sistēmu, lai jūsu penis nepiesvīstu un vienmēr būtu darbības gatavībā.
Kā īpaša ekstra tiek uzskatīts čurājamcaurums, kas atvieglo jūsu urinēšanas procesu. Dārgākajos modeļos ir speciāla urīncaurule, kas pa bikšu staru nobīda jūsu urīna plūsmu ārpasaulē. Sportiskajos modeļos ir ievietoti sensori, kas uztver jūsu kustības skrienot, tādējādi palīdzot nepiečurāt jūsu apavus. Šie sensori ir milzīga antišoka sistēma, kas liedz urinēšanu jūsu pūslim nevēlamā laikā, piemēram, skrienot, veikt sev patīkamo procesu. Tādējādi jūsu apavi tiek pasargāti no urīnvielas uzsūkšanās.
Peņturiem var izvēlēties krāsas, kuras ļoti viegli var pieskaņot jūsu kaklasaitei. Ir arī „Izkrāso savu peni pats” modeļi, kuru komplektā ietilpst speciālās peņa krāsas un caurspīdīgs (matēts vai glancēts) peņturis. Šie peņturi ir nedaudz dārgāki, jo krāsas ir veidotas no dabiskām, penim nekaitīgām vielām, kas neuzsūcas penī un līdz ar to arī netraucē peņa asinsriti.
Pārsteidziet savu geju draugu – pasūtiet mirgojošo peņturi savam draugam uz jebkuriem saulgriežu svētkiem!
Sarkankoka peņturi pārsvarā ir domāti pūdeļpisējiem. Zinātnieki ir pierādījuši, ka sarkankoka peņturis savaldzina un piesaista sev pūdeļus.
Smēķētājiem varam piedāvāt peņturi ar piepīpēšanas sistēmu, kas gan diemžēl derēs tikai peņu virs 50cm īpašniekiem. Komplektā par brīvu ietilpst pults un divi bateriju komplekti. Ar pulti ieslēdzot piepīpēšanas funkciju peņturim, jūsu penis izritināsies vertikālā stāvoklī, izvadīs no sevis liesmu un pēc tam nemanāmi ieritināsies sākotnējā stāvoklī.
Amerikas peņturu ražotāji ir ieguvuši PDS patentu. PDS atšifrējas kā Penis Dampening System. PDS mīkstinās peņa triecienus un asās kustības, tādējādi liedzot jums iespējamību gūt tādas traumas kā peņa sastiepumus, peņa asins izplūdumus un peņa tūsku.
Melnādainiem nigām tiek piedāvāts Lowrider Peņturis. Lowrider peņturī ir ādas krāsas detektors, decibelu uztvērējs un apkārtējā gaisa filtrētājs. Šis peņturis strādās tikai uz melnādaino cilvēku peņiem. Tas konstatē, ka ir uzvilkts uz tumša peņa, uztver marihuānas aromātu, kā arī mūzikas ritmu. Jūsu olas tādējādi mājīgi un silti pieskaņojas jūsu tā brīža muzikālajam fonam un pavadījumam. Vai tas būtu Puff Daddy, vai 2 Pac, vai Cypress Hill, jūsu peņturis pieskaņosies šai mūzikai, un jūsu olas ritmiski un ar muzikālās gaumes sajūtu sāks kustību.
Peņturos var ievietot speciālās peņa atsperes, kas vairos jūsu olu daili garuma ziņā. Šajā gadījumā komplektā nāk līdzi tīkliņi, kas neļauj olām skrāpēties gar asfaltu, kā arī sisties pret kāpnēm, kāpjot pa tām augšup. Problēmas var rasties braucot ar liftu virzienā uz leju. Var gūt nopietnas deguna traumas.
Datorgeexu/datorfrīku peņturis ir pieslēdzams pie jūsu datora mātes plates. Tas aizliedz jūsu penim pieplūst ar asinīm vai arī cerēt uz jebkāda veida seksu, dodot jūsu olām attiecīgo strāvas daudzumu, brīžos, kad esat aizņemts ar strādāšanu, čatošanu vai online šaha spēlēšanu.
Lai arī kurp jūs dotos, lai arī kādas izklaides jūs nesagaidītu, jūsu peņturis vienmēr būs jums līdzi un palīdzes sajust dzīvi labāku. Iegūsti jaunus labākos draugus vienā personā – peņturi.
pirmdiena, 2008. gada 17. novembris
Eģiks
Pieceļos no rīta stīvi
Penis noberzts kā ar rīvi,
Nevar acerēties īsti
Nopisies vai sists ar rīksti,
Pieceļos, bļē kas pa štīmi!
Nevar sačamdīt pat ģīmi.
Dzirdu kaut kas blakus murrā,
Nehujā! Kāds gultā čurā!
Paskatos uz svēšās kūsas,
Jobtvai, sejā tak ir ūsas.
Vīns uz plauktiņa ar sveci,
Bļadj, es laikam pisu veci.
Saka viņš: es esmu Eģiks
Pizģēts ! Es esmu peģiks!
Un no peņa nāk man smaka,
Loģiski! Uz gala kaka.
Sūdains gals un gulta čurās,
Nu lai mauka , peģiks turās
Bļe tu suka , mīkstais peni
Tu man ar’ pa āni devi?
Slepkavoju Eģiku,
Žņaudzu nost bļedj peģiku.
Nezinu , kā tagad būt,
Peģiks esmu, vai tādam kļūt!
Mamma arī ļauni smejas:
“Kā tev dēls pa āni ejas?”
Penis noberzts kā ar rīvi,
Nevar acerēties īsti
Nopisies vai sists ar rīksti,
Pieceļos, bļē kas pa štīmi!
Nevar sačamdīt pat ģīmi.
Dzirdu kaut kas blakus murrā,
Nehujā! Kāds gultā čurā!
Paskatos uz svēšās kūsas,
Jobtvai, sejā tak ir ūsas.
Vīns uz plauktiņa ar sveci,
Bļadj, es laikam pisu veci.
Saka viņš: es esmu Eģiks
Pizģēts ! Es esmu peģiks!
Un no peņa nāk man smaka,
Loģiski! Uz gala kaka.
Sūdains gals un gulta čurās,
Nu lai mauka , peģiks turās
Bļe tu suka , mīkstais peni
Tu man ar’ pa āni devi?
Slepkavoju Eģiku,
Žņaudzu nost bļedj peģiku.
Nezinu , kā tagad būt,
Peģiks esmu, vai tādam kļūt!
Mamma arī ļauni smejas:
“Kā tev dēls pa āni ejas?”
Draugs.(lentenis)
Tagad stāsts par manu draugu,
Es ar viņu kopā augu,
Nepazīst neviens šo mīļo
Kurš man dziļi zarnās dzīvo
Katru nakti draugu saucu,
Pirkstu dziļi dirsā maucu!
Bet kad sāk tas ārā līst,
Bljādj, kā dirsa pušu plīst!
Bet dēļ drauga paciest varu
Un to katru nakti daru.
Tad mēs dzeram alu “aisu”(ice beer)
Elpojam mēs svaigo gaisu
Jautāju: kā draugam klājas?
Kuram manā dirsā mājas
Bet kad rītausma sāk nākt
Draudziņu sāk miedziņš mākt
Nostājos, ka itkā dirstu,
Āni paplešu ar pirkstu
Bļin ,bet vienmēr jūtu sāpi
Dirsā kad lien iekšā tārpi!
Galvenais ka draugam labi,
Un mēs sadzīvojam abi!
Katram draugam labi klājas
Tavā dirsā ja tam mājas!
Es ar viņu kopā augu,
Nepazīst neviens šo mīļo
Kurš man dziļi zarnās dzīvo
Katru nakti draugu saucu,
Pirkstu dziļi dirsā maucu!
Bet kad sāk tas ārā līst,
Bljādj, kā dirsa pušu plīst!
Bet dēļ drauga paciest varu
Un to katru nakti daru.
Tad mēs dzeram alu “aisu”(ice beer)
Elpojam mēs svaigo gaisu
Jautāju: kā draugam klājas?
Kuram manā dirsā mājas
Bet kad rītausma sāk nākt
Draudziņu sāk miedziņš mākt
Nostājos, ka itkā dirstu,
Āni paplešu ar pirkstu
Bļin ,bet vienmēr jūtu sāpi
Dirsā kad lien iekšā tārpi!
Galvenais ka draugam labi,
Un mēs sadzīvojam abi!
Katram draugam labi klājas
Tavā dirsā ja tam mājas!
Par tapīriņu un topinambūru
Un tapiokas miltiem.
Bļe, jūs, stulbeņi. Šmurguļi, duraki. Jūs ņihuja nezināt. Jums taču nav ne jausmas ne kas ir ir tapīriņš, ne kas ir topinambūrs, ne arī kas ir tapioka. Fucken kropļi. Un jūs vēl taisāties kaut ko lasīt, jums galīgi nepielēks tā vai šā.
Karoče, pipkas, izglītoju. Tapīriņi ir dzīvnieki, liellopi. Topinambūrs ir dārzenis, līdzīgs kartupelim. Tapioka ir sakne, no kuru samaļ miltos un tad var visādus ēdienus uztaisīt. Nahuj linku.
Nu, ko, stāsts tik labi iesākās! (Un tad jūs ar savu stulbumu visu izmaitājāt.) Bet stāsts?
***
Vecais vīrs jaunībā bija mednieks. Tagad, jau 30 gadu vecumā, viņš ciltī varēja tikai sargāt tīrumu, pieskatīt topinambūru vagas. Viņš bija akls, nevarīgs un senils. Dzīvojot Amazones džungļos pigmeja mūžs ir īss.
***
Aklais ieklausījās džungļu skaņās. Mežacūku bars vairs nav tālu... Vecītis centās piecelties un klunkurēt uz ciematu. Viņš neredzēja, ka pie koka pieslējies un stingi glūn uz viņu snuķains tapīrs. Vecā sfinkters sarāvās līdz rozā punktiņam. Tagad viņš gribēja tikai glābt savu tikumību.
Viena kustība, un tapīriņa snuķis pieskaras krunkainajai meža iedzīvotāja mugurai. Mirklis, un lielais dzīvnieks nospiež aborigēnu pie zemes. Seko sirdi plosošs, kaislīgs, dzīvniecisks uzbrukums. Mūžamežs kļūdas nepiedod. Cilvēku izvaro lops. Pār cilvēku tiek veikta seksuāla vardarbība, ko diktē instinkts, nevis prāts.
Mani gurni kustās mežonīgā ritmā, loceklis piebriedis, tas sasniedz neaptveramus izmērus. Šis vecais cilvēkbērns, kāpēc viņš manī iesveļ tādu kaisli? Manai rasei pieder šie meži, bet viņi te audzē garšīgo sakni. Mēs varam pateikties cilvēku rasei tikai atdodot savu dzīvības sēklu. Es tūlīt kulminēšu, drīz izšļāksies mana esence!
Desmit sekundēs ļaunākais bija garām. Vecītis bija brīvs klibot tālāk, pie saviem topinambūru laukiem, pār stilbiem tek sperma un asinis, ānusa muskuļi saplosīti. Dzīvnieks atvērsās no sava upura. Bet ciematā jau zinās kas ir noticis. Vecītis šņukstēja bezspēcīgās dusmās, sažņaugti kulaciņi, kas agrāk bijuši milzīgas jauna vīrieša dūres, bezspēcīgi trīc. Džungļu likums ir visiem viens.
Aklais izpistenis nokrita vagā, un jau pilnā kaklā raudādams, triec plaukstas dubļos. "Mans vārds tagad ir Aklais Izpistenis", kliedz vecītis nezināmā valodā. Viņš ir tikai iezemietis, neviens nesaprot viņa izmirušās cilts dialektu.
Vīrs sadzird, kā ciematnieki sačukstas: "Aklais Izpistenis. Viņš pielaida pie sevis tapīru. Viņš atdevās tapīram." Vairs nekad viņš nevarēs sēdēt pie ugunskura, izpisteņiem jāguļ pie samazgu bedres.
***
Tapīriņš lien pa necaurejamo biezokni. Miermīlīgā zālēdāju rase grib sadzīvot ar divkājaino zvēru simbiozē, bet ar katru ziemu tas ir arvien grūtāk. Kopš neatminamiem laikiem pigmeji audzē sakni, un tapīri to ēd. Tapīri atgaiņā cūkas, bet cilvēks kaut kā pēc skraida pa lauku un kliedz. Kad viņš saož tapīru, cilvēka dibens aicinoši mirkšķina, un tapīrs nenormāli uzbudinās.
Sasniedzis savu migu, tapīriņš klusītēm bezdī, un apguļas, lai pārlaistu nakti, uzkrājot spēkus nākamajai dienai.
***
Kāda ir šīs iztēles uzburtās ainas morāle? Kā atbilde - klusums. Tas pat nav smieklīgi.
Bļe, jūs, stulbeņi. Šmurguļi, duraki. Jūs ņihuja nezināt. Jums taču nav ne jausmas ne kas ir ir tapīriņš, ne kas ir topinambūrs, ne arī kas ir tapioka. Fucken kropļi. Un jūs vēl taisāties kaut ko lasīt, jums galīgi nepielēks tā vai šā.
Karoče, pipkas, izglītoju. Tapīriņi ir dzīvnieki, liellopi. Topinambūrs ir dārzenis, līdzīgs kartupelim. Tapioka ir sakne, no kuru samaļ miltos un tad var visādus ēdienus uztaisīt. Nahuj linku.
Nu, ko, stāsts tik labi iesākās! (Un tad jūs ar savu stulbumu visu izmaitājāt.) Bet stāsts?
***
Vecais vīrs jaunībā bija mednieks. Tagad, jau 30 gadu vecumā, viņš ciltī varēja tikai sargāt tīrumu, pieskatīt topinambūru vagas. Viņš bija akls, nevarīgs un senils. Dzīvojot Amazones džungļos pigmeja mūžs ir īss.
***
Aklais ieklausījās džungļu skaņās. Mežacūku bars vairs nav tālu... Vecītis centās piecelties un klunkurēt uz ciematu. Viņš neredzēja, ka pie koka pieslējies un stingi glūn uz viņu snuķains tapīrs. Vecā sfinkters sarāvās līdz rozā punktiņam. Tagad viņš gribēja tikai glābt savu tikumību.
Viena kustība, un tapīriņa snuķis pieskaras krunkainajai meža iedzīvotāja mugurai. Mirklis, un lielais dzīvnieks nospiež aborigēnu pie zemes. Seko sirdi plosošs, kaislīgs, dzīvniecisks uzbrukums. Mūžamežs kļūdas nepiedod. Cilvēku izvaro lops. Pār cilvēku tiek veikta seksuāla vardarbība, ko diktē instinkts, nevis prāts.
Mani gurni kustās mežonīgā ritmā, loceklis piebriedis, tas sasniedz neaptveramus izmērus. Šis vecais cilvēkbērns, kāpēc viņš manī iesveļ tādu kaisli? Manai rasei pieder šie meži, bet viņi te audzē garšīgo sakni. Mēs varam pateikties cilvēku rasei tikai atdodot savu dzīvības sēklu. Es tūlīt kulminēšu, drīz izšļāksies mana esence!
Desmit sekundēs ļaunākais bija garām. Vecītis bija brīvs klibot tālāk, pie saviem topinambūru laukiem, pār stilbiem tek sperma un asinis, ānusa muskuļi saplosīti. Dzīvnieks atvērsās no sava upura. Bet ciematā jau zinās kas ir noticis. Vecītis šņukstēja bezspēcīgās dusmās, sažņaugti kulaciņi, kas agrāk bijuši milzīgas jauna vīrieša dūres, bezspēcīgi trīc. Džungļu likums ir visiem viens.
Aklais izpistenis nokrita vagā, un jau pilnā kaklā raudādams, triec plaukstas dubļos. "Mans vārds tagad ir Aklais Izpistenis", kliedz vecītis nezināmā valodā. Viņš ir tikai iezemietis, neviens nesaprot viņa izmirušās cilts dialektu.
Vīrs sadzird, kā ciematnieki sačukstas: "Aklais Izpistenis. Viņš pielaida pie sevis tapīru. Viņš atdevās tapīram." Vairs nekad viņš nevarēs sēdēt pie ugunskura, izpisteņiem jāguļ pie samazgu bedres.
***
Tapīriņš lien pa necaurejamo biezokni. Miermīlīgā zālēdāju rase grib sadzīvot ar divkājaino zvēru simbiozē, bet ar katru ziemu tas ir arvien grūtāk. Kopš neatminamiem laikiem pigmeji audzē sakni, un tapīri to ēd. Tapīri atgaiņā cūkas, bet cilvēks kaut kā pēc skraida pa lauku un kliedz. Kad viņš saož tapīru, cilvēka dibens aicinoši mirkšķina, un tapīrs nenormāli uzbudinās.
Sasniedzis savu migu, tapīriņš klusītēm bezdī, un apguļas, lai pārlaistu nakti, uzkrājot spēkus nākamajai dienai.
***
Kāda ir šīs iztēles uzburtās ainas morāle? Kā atbilde - klusums. Tas pat nav smieklīgi.
piektdiena, 2008. gada 7. novembris
Pasaciņa
"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm un vasarraibumainu seju. Grūti pateikt šāda vecuma bērniem, cik veci tieši viņi ir. vieglāk bija to izdarīt, kad pats biji maziņš.
"šobrīd nē! tu tak to jau esi tūkstošiem reižu dzirdējis!" pukojās Ivans Ivanovičs. Viņš bija pavecs vīrs ar pliku galvvidu un nedudz izspūrušiem matiem.
"Bet, lūdzu, man tā patīk! Pastāstiet vēlreiz!"
"Nu labi, labi. Reiz sarkangalvīte devās ciemos pie vecmāmiņas un viņai bija jādodas cauri drūmajam mežam."
"Vai viņa tur kādu satika?"
"Jā, viņa satika pelēko vilku. tu taču zini"
"Vai viņai nebija bail?"
"Nē, jo vilks dzīvoja kaimiņu mājā un viņas mamma to katru rītu sveicināja.Viņa prasīja vilkam, kā nokļūt pie viņas vecmāmiņas, kura dzīvoja meža otrā pusē. Vilks viņai sameloja, pateikdams garāko ceļu, un noskaidroja, kur tieši dzīvo viņas vecmāmiņa."
"Kapēc viņš viņai sameloja?"
"Tapēc, ka gribēja izpist."
"Priekš, kam tad bija jāmelo?"
"Jo uz vietas nevarēja pist ... nū .. saproti, tas nebija mežs, bet parks, tur cilvēki pastaigājās... kāds varēja ieraudzīt..." dedzīgi skaidroja Ivans Ivanovičs.
"Bet vai tad pisties ir slikti?" Vaņa nelikās mierā.
"It kā ne.."
"Kā notiek pišanās?"
"Cilvēki izģērbjas un viens otram iebāž kaut kur pimpi...nū..tu, saproti.. dirsā, mutē...vēl kaut kur. Nē, liecies mierā, izaugsi pats uzzināsi!" Ivans Ivanovičs bija pavisam satraucies un pārtrauca stāstu, cerēdams, ka puisēns nelūgs viņu turpināt.
Uz mirkli iestājās tāds neveikls klusums. Mazais Vaņa ar mazam bērnam raksturīgu nekautrību lūkojās Ivanā Ivanovičā. Ivans Ivanovičs centās izvairīties no skatiena. Viņš jutās pavisam neērti un sāka dīdīties un berzēt rokas.
"Kas notika tālāk? Vai tas bija viss?" zēns ierunājās savā skanīgajā balsī.
Ivans Ivanovičs sarāvās, viņš bija cerējis, ka nebūs jāstāsta tālāk: "Nē, vilks aizskrēja pa īsāko ceļu pie vecmāmiņas, pārgrieza viņai rīkli... ar nazi nogrieza krūtis...apgānija.."
"Ko nozīmē apgānīt?"
"Nū..tur ..vai zini...iebāza pežā slotu, pakakāja virsū ...Nū, saproti,ne?.. Izaugsi - sapratīsi!.."
"Tas bija viss?"
"Nē" dusmīgi atcirta Ivans Ivanovičs "viņš sagaidīja sarkangalvīti..."
Mirkšķinot savas debeszilās acis, Ivanuška jautāja: "Ko viņš tad izdarīja?"
Ivana Ivanoviča seja pietvīka tumši sarkana un viņš sāka kliegt: "Viņš pateica, ka durvis ir vaļā! Lai nākot iekšā... pats noslēpās aiz durvīm... tad metās virsū... drāza pakaļā, plēsa matus!! "
"Vai viņa neko neteica?"
"Viņa teica, ka sāp. teica 'Laid vaļā' koda un skrāpējās! tad viņš viņu nožņaudza!" siekalām šķīstot turpināja Ivans Ivanovičs, viņš smagi elpoja un bija izvalbījis acis.
"Kas notika pēc tam?"
"Bija dzirdējuši cilvēki.. pasauca medniekus...paņēma vilku ciet..."
"Ko viņi izdarīja ar vilku?"
"Ko, ko!! Pimpi nogrieza un pie galvas elektrodus pielika!!" bļāva Ivans Ivanovičs.
"Kapēc mednieki vinam nogrieza pimpi?" mierīgi jautāja puisēns.
"Tapēc, lai viņš vairāk nevienu negribētu izpist!" atcirta Ivanovičs.
"Vai tad viņš vēl kādu bija izpisis?"
"JĀ! .. TAS IR NĒ!!.. KAPĒC TU MAN PIESĒJIES...KO TU GRIBI?..LIEC MANI MIERĀ!!" sāka vaimanāt Ivans Ivanovičs.
Puisēns sāka skaļi smieties. Ivans Ivanovičs aiz dusmām kļuva zils un metās puisēnam virsū un sāka to žņaugt: "MIRSTI, MAZAIS KUŅASBĒRNS! MIRSTI!!"
Te ieskrēja sanitāri un sagrāba Ivanu Ivanoviču.
***
"Lūk, studenti, Ivans Ivanovičs 56 gadi, īpaši smags gadījums. Agrāk bijis agronoms kolhozā. Pēc sievas nāves vairs pilnīgi nekontaktējas ar ārpasauli. Visu laiku runā pats ar sevi. Pie kam runā nedzirdēti perversas un rupjas lietas. Domādams, neko tādu neizdomāsi, ha ha!! Dažkārt mēdz kļūt agresīvs. Varat droši iet tuvāk, patlaban viņš ir saņēmis spēcīgu nomierinošo devu."
***
"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm...
"šobrīd nē! tu tak to jau esi tūkstošiem reižu dzirdējis!" pukojās Ivans Ivanovičs. Viņš bija pavecs vīrs ar pliku galvvidu un nedudz izspūrušiem matiem.
"Bet, lūdzu, man tā patīk! Pastāstiet vēlreiz!"
"Nu labi, labi. Reiz sarkangalvīte devās ciemos pie vecmāmiņas un viņai bija jādodas cauri drūmajam mežam."
"Vai viņa tur kādu satika?"
"Jā, viņa satika pelēko vilku. tu taču zini"
"Vai viņai nebija bail?"
"Nē, jo vilks dzīvoja kaimiņu mājā un viņas mamma to katru rītu sveicināja.Viņa prasīja vilkam, kā nokļūt pie viņas vecmāmiņas, kura dzīvoja meža otrā pusē. Vilks viņai sameloja, pateikdams garāko ceļu, un noskaidroja, kur tieši dzīvo viņas vecmāmiņa."
"Kapēc viņš viņai sameloja?"
"Tapēc, ka gribēja izpist."
"Priekš, kam tad bija jāmelo?"
"Jo uz vietas nevarēja pist ... nū .. saproti, tas nebija mežs, bet parks, tur cilvēki pastaigājās... kāds varēja ieraudzīt..." dedzīgi skaidroja Ivans Ivanovičs.
"Bet vai tad pisties ir slikti?" Vaņa nelikās mierā.
"It kā ne.."
"Kā notiek pišanās?"
"Cilvēki izģērbjas un viens otram iebāž kaut kur pimpi...nū..tu, saproti.. dirsā, mutē...vēl kaut kur. Nē, liecies mierā, izaugsi pats uzzināsi!" Ivans Ivanovičs bija pavisam satraucies un pārtrauca stāstu, cerēdams, ka puisēns nelūgs viņu turpināt.
Uz mirkli iestājās tāds neveikls klusums. Mazais Vaņa ar mazam bērnam raksturīgu nekautrību lūkojās Ivanā Ivanovičā. Ivans Ivanovičs centās izvairīties no skatiena. Viņš jutās pavisam neērti un sāka dīdīties un berzēt rokas.
"Kas notika tālāk? Vai tas bija viss?" zēns ierunājās savā skanīgajā balsī.
Ivans Ivanovičs sarāvās, viņš bija cerējis, ka nebūs jāstāsta tālāk: "Nē, vilks aizskrēja pa īsāko ceļu pie vecmāmiņas, pārgrieza viņai rīkli... ar nazi nogrieza krūtis...apgānija.."
"Ko nozīmē apgānīt?"
"Nū..tur ..vai zini...iebāza pežā slotu, pakakāja virsū ...Nū, saproti,ne?.. Izaugsi - sapratīsi!.."
"Tas bija viss?"
"Nē" dusmīgi atcirta Ivans Ivanovičs "viņš sagaidīja sarkangalvīti..."
Mirkšķinot savas debeszilās acis, Ivanuška jautāja: "Ko viņš tad izdarīja?"
Ivana Ivanoviča seja pietvīka tumši sarkana un viņš sāka kliegt: "Viņš pateica, ka durvis ir vaļā! Lai nākot iekšā... pats noslēpās aiz durvīm... tad metās virsū... drāza pakaļā, plēsa matus!! "
"Vai viņa neko neteica?"
"Viņa teica, ka sāp. teica 'Laid vaļā' koda un skrāpējās! tad viņš viņu nožņaudza!" siekalām šķīstot turpināja Ivans Ivanovičs, viņš smagi elpoja un bija izvalbījis acis.
"Kas notika pēc tam?"
"Bija dzirdējuši cilvēki.. pasauca medniekus...paņēma vilku ciet..."
"Ko viņi izdarīja ar vilku?"
"Ko, ko!! Pimpi nogrieza un pie galvas elektrodus pielika!!" bļāva Ivans Ivanovičs.
"Kapēc mednieki vinam nogrieza pimpi?" mierīgi jautāja puisēns.
"Tapēc, lai viņš vairāk nevienu negribētu izpist!" atcirta Ivanovičs.
"Vai tad viņš vēl kādu bija izpisis?"
"JĀ! .. TAS IR NĒ!!.. KAPĒC TU MAN PIESĒJIES...KO TU GRIBI?..LIEC MANI MIERĀ!!" sāka vaimanāt Ivans Ivanovičs.
Puisēns sāka skaļi smieties. Ivans Ivanovičs aiz dusmām kļuva zils un metās puisēnam virsū un sāka to žņaugt: "MIRSTI, MAZAIS KUŅASBĒRNS! MIRSTI!!"
Te ieskrēja sanitāri un sagrāba Ivanu Ivanoviču.
***
"Lūk, studenti, Ivans Ivanovičs 56 gadi, īpaši smags gadījums. Agrāk bijis agronoms kolhozā. Pēc sievas nāves vairs pilnīgi nekontaktējas ar ārpasauli. Visu laiku runā pats ar sevi. Pie kam runā nedzirdēti perversas un rupjas lietas. Domādams, neko tādu neizdomāsi, ha ha!! Dažkārt mēdz kļūt agresīvs. Varat droši iet tuvāk, patlaban viņš ir saņēmis spēcīgu nomierinošo devu."
***
"Ivan Ivanovič, lūdzu, izstāstiet man par to sarkangalvīti un vilku!" lūdzās mazais Vaņa. Viņš bija 8-12 gadus vecs zēns ar zilām acīm...
Kreatīva nāve.
Mēs visi reiz esam baidījušies par to, ka aiziesim nebūtībā nepaguvuši apmierināt savu miesas kāri.
Bija jauks jūnija rīts. Uzvilku savas melnās džinsas un melno T-kreklu un rūpīgi sastūķēju to biksēs, kuras pēc tam cieši savilku ar jostu. Es biju pasācis iet uz svaru zāli un likās, ka jau biju palicis mazliet muskuļotāks. īpaši plati pleci man izskatījās, kad biju šādi salicis maiku biksēs un cieši savilcis jostu. Uzliku brilles un ar cukurūdenī samērcētu ķemmi sāku sukāt matus uz kreiso sānu.
Pēc tam, pamanījis dažas pinnes, sāku tās spiest un iegrimu nelielās pārdomās par to, kad beidzot izdosies nopisties ar kādu sievieti. Runā, ka tas būtu risinājums arī piņņu problēmai. Domas par seksu mani vajāja jau no 14 gadu vecuma. Tikai es vienmēr esmu baidījies par to, ka iespēja man varētu rasties tad, kad es nepavisam tam nebūtu gatavs. T.i. pēc vairākkārtējiem onānisma seansiem. Bet vispār man šķita, ka meitenes mani vispār nemanīja, tā kā pārsvarā onanējot es izspēlēju domās variantu, ka mani paved kāda pieredzējusi sieviete, kura noteikti kāroja tāda jauna cilvēka glāstu kā es.
***
Apsēdos pie sava darba PC. Bija daži netīkami sīkumi, kas jāpadara, bet vispirms nolēmu palasīt, kas jauns ineta plašumos. Pārlapoju cietni, podu, lamera lapu, nekā jauna, laikam visi nodevušies jaukajam laikam ārā. Vispār nebija inetā ko meklēt kopš aizvērās projekts "Maigumiņš".
Kad vēl nemācijos vakarskolā, šad tad stundās sarakstīju pa kādam smieklīgam dzejolītim un devu draugiem lasīt. Tomēr tajā kolektīvā pastāvēja zināmas morālās normas, kuras man neļāva izpausties. Bieži vien pantiņi, kuri man šķita īpaši jauki, izsauca manos draugos pretīgumu. Viņus priecēja tādi vienkārši pantiņi par lāčiem, lapsām, klases lohiem, bet ne:
Kamēr Dace lēnām dzisa,
Jānis viņu dirsā pisa.
Jau tas viņiem šķita par daudz. Tapēc biju sajūsmā par projektu "Maigumiņš", kurā varēja rakstīt visu, kas vien ienāca prātā. Tjā!((c) un TM -Renārs Kaupers) Inetā tiešām nav ko darīt, kopš projekts novērās. Pavisam nemanot biju atvēris bezmaksas pornolinku lapu un, pārbaudot šodien pieteiktos linkus, biju roku jau ieslidinājis biksēs...
***
*** Now talking in #nacpiemaigas
*** ChanServ sets mode: +o Skunksss
hi, Skunksss!
hi, Dikijs!
nu, abortaatlieka, ko atliidi?
apnika duuree sist, atnaacu tevi moraali pavarot
*Dikijs sajuut spazmaina orgasma priekshnojautas
vai maati liidz panjeemi?
dalja ir somaa. dalju nenotureejos neapeedis
ceru, ka labaako dalju pataupiiji man?
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has joined #nacpiemaigas
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has left #nacpiemaigas
...
nu davai tiekamies tad 18.00
davai
es buushu
davai, kaa jus paziit
moraalus kropljus viegli at6kirt
peec smakas
...
***
Cilvēki vienmēr meklē sev līdzīgos. Tādēļ, ja redzi kaut vienu dauni, tad zini, ka tuvumā jābūt vēlkādam. Varbūt palūkojies uz sevi tā vērīgāk.
Bez piecām sešos es jau biju biju pie tikšanās vietas. Jau pa gabalu pamanīju divus keksus, kuri visu laiku zirgojās. Pavīdēja arī pa kādam atslēgas vārdam "Aborts", "maigums", skaidrs, tātad jamie būs īstie. Pieeju klāt.
"Kas tu būtu?" jautā garākais no abiem.
Pie sevis nosmīnu: "Dvēseļu gans!"
"Ko dirs? Viņš ir dvēseļu gans, bet es esmu Secētājs!" iesmējās garais.
Palūkojos uz īsāko. "Hmm, biju jūs iedomājies pavisam citādus. Domāju, ka dvēseļu gans ir vecāks. Arī tu ne pēc kāda secētāja neizskaties."
Te abi sāka vai plīst pušu no smiekliem.
"Skunksss, mēs Tevi piedirsām! Es esmu su4kins, bet tas ir dikijs" teica garais, slaukot asaras, un turpināja kratīties smieklos.
Parēcām, parunājām dažādas blēņas, bet vispār jutāmies tā mazliet neērti, laikam nebija līdz šim nācies uzturēties kompānijā, kurā visi sevi atzīst par morāliem kropļiem un savā daiļradē nekautrējas piesmiet savu māti. Devāmies krogā un iepirkām pa alum.
Pēc pirmā alus maķenīt atbrīvojāmies. Joki kļuva piedauzīgāki. Dikijs visu laiku jūsmoja par atsevišķiem maniem tekstiņiem. Sajutos pat mazliet gejiskas mīlas aplaimots, bet Dikijam bija piedodama tāda maza zēna jūsmošana. Viņš bija vidusskolnieks, kurš pēc izskata vairāk līdzinājās pamatskolniekam. Su4kins uzmeta uz galda sava jaunā garadarba fragmentus.
- Makgaiver, paldies, ka atradi ūdeni. Bez Tevis mēs tuksnesī sen jau būtu miruši! Bet kā gan lai mēs ūdeni paņemam līdz tuksnesī, jo mums nav trauku?
- Neuztraucies, Kellij! - teica Makgaivers un izrāva Kellijas dzemdi - Nav nekā labāka ūdens pārvadāšanai kā pareizi apstrādāta sievietes dzemde. Labāks ir vienīgi vīrieša urīna pūslis, bet Džons man vēl noderēs un arī patīk viņš man labāk nekā tu, Kellij!
Te Makgaivers ar Džonu mīloši saskatījās un sakļāvās vīrišķīgā skūpstā ar savām saulē sasprēgājušajām lūpām. Kellija ar rokām aizspiedusi savu asiņojošo kājstarpi sajūsmināta lūkojās uz abiem draugiem. Viņa dievināja Makgaiveru.
"Nav peļami!" teicu su4kinam.
"Rullē!" pārliecinājies, ka man patīk, izmeta Dikijs.
***
Cilvēki ir bailīgi. Viņi baidās pat no bailēm, bet tomēr bailes viņus kaut kā pievelk. It īpaši otra cilvēka bailes.
Mēs visi trīs satingām ar aluskausiem rokās, kad ieraudzījām četrus policistus, kuri ienāca krogā un vērīgi aplaida skatienu visapkārt. Mana sirds vai pamira, kad izdzirdu vienu no viņiem nosaucam manu vārdu un uzvārdu.
"Jā, tas esmu es" nomurmināju.
"Nāciet mums līdz, sīkie kropļi!" pavēlēja policists, nomākti piecēlāmies un devāmies līdzi policistiem. Visa kroga publika ar izbrīnā pavērtām mutēm nolūkojās notiekošajā.
"Uzmani galvu!" teica viens no policistiem, pēc tam, kad bija spēcīgi iegrūdis mani ar galvu mašīnas durvīs. Uzsistais puns neciešami sāpēja un es sāku just, ka krītu panikā.
Kad bijām sasēdināti autobusiņā bez logiem, mēs ilgi braucām. Man likās, ka brauciens ilgst visu mūžību. Visu ceļu policisti par mums ņirgājās. Sauca par izvirtuļiem. Cits draudēja, ka labprāt tādiem pideriem kā mēs sašķaidītu galvu pret asfaltu. Viens sēdēja un aizpildīja protokolu. Ik pa laikam pajautādams dažādus personas datus. vecāku adresi, skolu, vecāku vārdus, nodarbošanos. Su4kins bija sastindzis un ar mokām dabūja vārdus pār lūpām, bet Dikijs jau skaļi brēca ar sarkani pietvīkušu ģīmi un vaļā muti. Jutu, ka arī man kaklā kāpj kamols un izspiežas asaras.
"Nelūri uz mani ar savu peģika skatienu, pider nelaimīgais!" man uzbļāva viens no policistiem. Te es neizturēju un arī man pār vaigu sāka ritēt asaras, es ļāvos panikai un sāku lūgties apžēlošanu. Sāku lūgties, ka man jāpabeidz vakarskola, ka negribu pazaudēt darbu.
"Aizveries, nīkuli!" uzbļāva viens no policistiem, kurš visu laiku bija stāvējis klusu "Mēs šo operāciju gatavojām pēdējos trīs mēnešus. Domā, mēs tagad tā vienkārši padosimies? Jums draud ieslodzījums, bet mums prēmijas. Par izglītību nečīksti. Varēsi ķurķī izbaudīt dzīves skolas intensīvo apmācības kursu. Varēsi iepazīt jaunu antikultūras slāni. Tu takš mums teicies būt anālā fetiša cienītājs?"
Viņa valodā man likās kas pazīstams: "Debesu tēvs?"
Te viens no sargiem neizturēja un sāka smejoties sprauslāt. Runātājs uz viņu nikni paskatījās un apaļīgais puisis apklusa. Pēc mirkļa neveikla klusuma, runātājs ierunājās atkal.
"Savās izvirtībās, šķiet, tu biji visai patāls no debesu tēva. Ko tad tagad? Dūša papēžos?"
Beidzot mašīna apstājās. Kad izkāpām pa durvīm, sajutām svaigu priežu meža aromātu.
"Nu, salašņas, tu būtu mums te tas līderis, vai ne?" drūmais runātājs uzlūkoja mani. Gribēju pateikt, ka es saita veidotājus pat nepazīstu, bet nespēju vārdus dabūt pār lūpām.
"Nu, memmesdēliņi, kad jāatbild par saviem vārdiem, tad punķojaties kā tādi jēriņi? Tiešām noticējāt, ka kāds vēlēsies ar jums ilgi krāmēties. Mums bija uzdots vienīgi mazliet pabiedēt jūs. Tāpēc nāciet līdz. Mēs jums parādīsim kā izskatās tas, par ko jus tik sajūsmināti rakstat. Anekdotes ir 'Reiz ebrejs, krievs un amerikānis..' nevis, 'kas ir maziņš,sarkans un lien pa kāju?'" Tad ar šausmām aptvēru, ka bijām atvesti uz morgu.
***
Cilvēku rasei ir raksturīgas īpatnējas bailes no mirušajiem. Kad cilvēks nomirst, vairums izjūt riebumu un bailes pieskarties līķim. Laikam tāpēc viņi tos rok dziļi zemē vai sadedzina. Nekāda loģika nevar izskaidrot to, kapēc tu jūti šausmas, redzot to, ko vēl vakar iekāroji.
Morga darbinieks, kurš mūs ielaida, izskatījās pēc miesnieka. Viņam bija milzīgs augums un neiedomājami lielas rokas. Viņš bija pilnīgs plikpauris ar ļoti bālu ādas krāsu.
Ejot pa flīzēm klāto gaiteni, man sāka drebēt ceļgali, Dikijs vienā laidā ģība. Tā kā policistiem visu laiku nācās viņu balstīt.
Mūs ieveda telpā, kur uz kaila dzelzs galda gulēja līķis, apsegts ar baltu palagu, ar numuriņu uz kājas īkšķa. Viss kā mūsu iztēlē. Vēl tikai stindzinošais aukstums un formalīna smaka. Jutu, ka manā vēderā viss sagriežas. No izdzertā alus vairs ne smakas. Biju tik skaidrs kā nekad iepriekš.
"Nu, mazais mērglēn, uz priekšu, nolaid bikses!" ierunājās drūmais un pamāja miesniekam, kurš, sapratis zīmi, norāva palagu. Uz dzelzs galda gulēja jauna mirusi meitene ar jau veiktu sekciju.
Viss apkārt satumsa. Es sāku kliegt, spert, kost, skrāpēt un mēģināt izrauties, bet mani apdullināja spēcīgs sitiens pa pakausi un pēc grūdiena mugurā es tiku uzmest virsū kailajai nelaiķei. Manas lūpas, negribot pieskārās viņas saltajam vaigam, un, ieraudzījis viņas paplesto muti, es zaudēju samaņu.
***
Viss stulbums nāk no cerības. No stulbas nepamatotas cerības. Vēža slimnieks pēdējā stadijā saņem no ārsta placebo un saka sev 'nu redz, es jau jūtos labāk, zālītes palīdzēs'. Tava apziņa apzinās tavas nāves klātbūtni, bet cerība liedz tai ticēt.
Nācu pie samaņas. Sajūta bija tāda it kā pēc smagas dzeršanas. Ļaunais murgs turpinājās. Tikai dīvainā kārtā su4kins sēdēja un smēķēja, bet viens policists viņam kaut ko ik pa laikam iesmiedamies stāstīja. Arī Dikijs bija mitējies vaimanāt.
Drūmais pienāca man klāt. Viņa rokās bija svētās Marijas statuete, bet pats viņš bija jau pārģērbies par mācītāju, bet pārējie bija ietērpušies ku-kluksklaniešu tērpos. Viņš svinīgi teica: "'Tu esi grēcinieks. Tu vari izpirkt savu grēkus, ielaižot sevī svēto garu caur to vietu, kurā tevī ir svētā gara noplūde."
Es kliedzu: "Nē, nē , slimie izvirtuļi, kas jūs te kāds Cīņu klubs? Kapēc tik bezgaumīgi? Man riebjas filma 'Zudusī paaudze'. Tā ir trula un bezgaumīga! Tā vēlējās ar prastiem sūdiem cilvēkus šokēt! Lūdzu, izbeidziet šo visu! es nekad neko tādu vairs nedarīšu! Es nopietni! Es.., lūdzu,es darīšu jebko!"
Drūmais iesmējās: "Bet tu tak pats savā darbā šādi apraksti savu nāvi. Bezgaumīgi policisti, Zudušās paaudzes stilā...Cienījamais Skunksss, darbu 'Māksla pareizi mirt' un 'Pašsekcija dot lv gaumē' autor. Ļauj man stādīties priekšā. Tu esi nonācis paša Dvēseļu gana varā. Bet tie lūk ir visi pārējie Maigumiņa veidotāji. Domāju, ka nevajag teikt tev priekšā, kurš ir secētājs. Starp citu, tu viņu aizvainoji. Viņš ir namatēvs un bija ļoti pacenties, lai sagādātu šīs jaunās meitenes līķi."
Miesnieks iesmējās: "Nū, viņu atveda kaut kādi jaunie krievi. Bija nosmakusi savos vēmekļos, salietojusies narkotikas. Diemžēl deflorāciju kāds jau ir veicis. Nepateikšu vai dzīvai, vai jau mirušai. Domāju, ka tieši tādēļ viņai iebaroja narkotikas, lai varētu veikt šo nozīmīgo notikumu. Būs jāieraksta nāves cēloņos - 'Bailes no deflorācijas'"
"Ak, jā!" ierunājās gans "aizmirsu piebilst. Lūk, Saša! Viņš ir policists." gans norādīja uz apaļīgo sargu, kura seju rotāja vasarasraibumi, bet mati bija apgriezti īsā gaišā ezītī.
"Pateicoties viņam, mums ir šie jaukie kostīmi un šis te" turpināja Dvēseļu gans, izvilkdams no maksts ieroci.
"Drīkst es ar viņu nobildēšos?" sargs jautāja ganam.
"Jā, drīkstēsi arī pēc tam. Viņš starp citu ir liels tava kreatīva fans, Skunksss."
"Pēc kam?" es pārbijies iesaucos.
"Pēc Tavas nāves! Apsveicu, tu būsi slavens , Skunksss! Par Tevi rakstīs avīzes!"
"Nē, nē, es neesmu nekāds izvirtulis! es negribu mirt! es darīšu visu, ko lūgsi!"
"Nu labi," padomājis teica gans "tev būs jāpaņem mutē un jāsamierinās ar to, ka šīs bildes gadiem ceļos inetā un šad tad ietekmēs tavas karjeras izaugsmi."
"Un tad apžēlosies? Apsoli?"
"Apsolu."
"Labi. Es tev ticu."
"Bet, protams! Kas gan tev cits atliek. Mēģināts taču nav zaudēts?"
....
Tu piedzimsti un zini, ka esi nolemts nāvei. Tu dzīvo un par to centies nedomāt. Vienīgi mazliet pieaugot tu jau sāc satraukties. Gribi pirms nāves nodrāzties, pagūt radīt pēcnācējus, iestādīt koku, ieraudzīt Parīzi...
"Nu labi, paldies, skunksiņ, paldies! Tu savas dzīves pēdējos brīžos biji nudien negaidīti nožēlojams. Bet neuztraucies. Tavi piekritēji to neuzzinās. tu būsi leģenda. Miris idejas vārdā. Nevis nožēlojams hļupiks, kuram nav pārliecības, kurš spēj tikai muldēt un lūgties..."
"Bet.."
"Uztaisīsim tev virtuālo kapa vietu! Visi nāks un liks ziedus. gluži kā pie Bruce lee kapa" iestarpināja Dikijs.
"Paldies, Dikij! Par šo ģeniālo ideju tu drīkstēsi gulēt leģendārajam Skunksam blakus" teica gans un pavērsa stobru pret Dikiju, kurš atkal saļima ģībonī.
Tad es sajutu auksta stobra pieskārienu pie saviem deniņiem....
....
Pēkšņi skunksa, jeb Jāņa Kļaviņa, jeb sauc kā vien vēlies acu priekšā sāka skriet visas viņa īsās dzīves ainas. Tās žēlsirdīgi pārtrauca debesu gans, neļaujot viņam redzēt visu līdz beigām. Līdz nožēlojamajām, bet visnotaļ kreatīvajām jaunā kreatīva beigām.
"Nudien kreatīva nāve! Bravo!" sajūsmā izdvesa Secētājs.
Skunksss to nedzirdēja. Viņš devās pa tumšu gaiteni uz gaismu. Viņš neredzēja dīvaino fotoseansu, kurā četri jenota maskās ietērpušies cilvēki ar viņa atliekām izdarīja nebērnu darbības.
Bija jauks jūnija rīts. Uzvilku savas melnās džinsas un melno T-kreklu un rūpīgi sastūķēju to biksēs, kuras pēc tam cieši savilku ar jostu. Es biju pasācis iet uz svaru zāli un likās, ka jau biju palicis mazliet muskuļotāks. īpaši plati pleci man izskatījās, kad biju šādi salicis maiku biksēs un cieši savilcis jostu. Uzliku brilles un ar cukurūdenī samērcētu ķemmi sāku sukāt matus uz kreiso sānu.
Pēc tam, pamanījis dažas pinnes, sāku tās spiest un iegrimu nelielās pārdomās par to, kad beidzot izdosies nopisties ar kādu sievieti. Runā, ka tas būtu risinājums arī piņņu problēmai. Domas par seksu mani vajāja jau no 14 gadu vecuma. Tikai es vienmēr esmu baidījies par to, ka iespēja man varētu rasties tad, kad es nepavisam tam nebūtu gatavs. T.i. pēc vairākkārtējiem onānisma seansiem. Bet vispār man šķita, ka meitenes mani vispār nemanīja, tā kā pārsvarā onanējot es izspēlēju domās variantu, ka mani paved kāda pieredzējusi sieviete, kura noteikti kāroja tāda jauna cilvēka glāstu kā es.
***
Apsēdos pie sava darba PC. Bija daži netīkami sīkumi, kas jāpadara, bet vispirms nolēmu palasīt, kas jauns ineta plašumos. Pārlapoju cietni, podu, lamera lapu, nekā jauna, laikam visi nodevušies jaukajam laikam ārā. Vispār nebija inetā ko meklēt kopš aizvērās projekts "Maigumiņš".
Kad vēl nemācijos vakarskolā, šad tad stundās sarakstīju pa kādam smieklīgam dzejolītim un devu draugiem lasīt. Tomēr tajā kolektīvā pastāvēja zināmas morālās normas, kuras man neļāva izpausties. Bieži vien pantiņi, kuri man šķita īpaši jauki, izsauca manos draugos pretīgumu. Viņus priecēja tādi vienkārši pantiņi par lāčiem, lapsām, klases lohiem, bet ne:
Kamēr Dace lēnām dzisa,
Jānis viņu dirsā pisa.
Jau tas viņiem šķita par daudz. Tapēc biju sajūsmā par projektu "Maigumiņš", kurā varēja rakstīt visu, kas vien ienāca prātā. Tjā!((c) un TM -Renārs Kaupers) Inetā tiešām nav ko darīt, kopš projekts novērās. Pavisam nemanot biju atvēris bezmaksas pornolinku lapu un, pārbaudot šodien pieteiktos linkus, biju roku jau ieslidinājis biksēs...
***
*** Now talking in #nacpiemaigas
*** ChanServ sets mode: +o Skunksss
hi, Skunksss!
hi, Dikijs!
nu, abortaatlieka, ko atliidi?
apnika duuree sist, atnaacu tevi moraali pavarot
*Dikijs sajuut spazmaina orgasma priekshnojautas
vai maati liidz panjeemi?
dalja ir somaa. dalju nenotureejos neapeedis
ceru, ka labaako dalju pataupiiji man?
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has joined #nacpiemaigas
*** spermuciits (fghjds@159.85.32.159) has left #nacpiemaigas
...
nu davai tiekamies tad 18.00
davai
es buushu
davai, kaa jus paziit
moraalus kropljus viegli at6kirt
peec smakas
...
***
Cilvēki vienmēr meklē sev līdzīgos. Tādēļ, ja redzi kaut vienu dauni, tad zini, ka tuvumā jābūt vēlkādam. Varbūt palūkojies uz sevi tā vērīgāk.
Bez piecām sešos es jau biju biju pie tikšanās vietas. Jau pa gabalu pamanīju divus keksus, kuri visu laiku zirgojās. Pavīdēja arī pa kādam atslēgas vārdam "Aborts", "maigums", skaidrs, tātad jamie būs īstie. Pieeju klāt.
"Kas tu būtu?" jautā garākais no abiem.
Pie sevis nosmīnu: "Dvēseļu gans!"
"Ko dirs? Viņš ir dvēseļu gans, bet es esmu Secētājs!" iesmējās garais.
Palūkojos uz īsāko. "Hmm, biju jūs iedomājies pavisam citādus. Domāju, ka dvēseļu gans ir vecāks. Arī tu ne pēc kāda secētāja neizskaties."
Te abi sāka vai plīst pušu no smiekliem.
"Skunksss, mēs Tevi piedirsām! Es esmu su4kins, bet tas ir dikijs" teica garais, slaukot asaras, un turpināja kratīties smieklos.
Parēcām, parunājām dažādas blēņas, bet vispār jutāmies tā mazliet neērti, laikam nebija līdz šim nācies uzturēties kompānijā, kurā visi sevi atzīst par morāliem kropļiem un savā daiļradē nekautrējas piesmiet savu māti. Devāmies krogā un iepirkām pa alum.
Pēc pirmā alus maķenīt atbrīvojāmies. Joki kļuva piedauzīgāki. Dikijs visu laiku jūsmoja par atsevišķiem maniem tekstiņiem. Sajutos pat mazliet gejiskas mīlas aplaimots, bet Dikijam bija piedodama tāda maza zēna jūsmošana. Viņš bija vidusskolnieks, kurš pēc izskata vairāk līdzinājās pamatskolniekam. Su4kins uzmeta uz galda sava jaunā garadarba fragmentus.
- Makgaiver, paldies, ka atradi ūdeni. Bez Tevis mēs tuksnesī sen jau būtu miruši! Bet kā gan lai mēs ūdeni paņemam līdz tuksnesī, jo mums nav trauku?
- Neuztraucies, Kellij! - teica Makgaivers un izrāva Kellijas dzemdi - Nav nekā labāka ūdens pārvadāšanai kā pareizi apstrādāta sievietes dzemde. Labāks ir vienīgi vīrieša urīna pūslis, bet Džons man vēl noderēs un arī patīk viņš man labāk nekā tu, Kellij!
Te Makgaivers ar Džonu mīloši saskatījās un sakļāvās vīrišķīgā skūpstā ar savām saulē sasprēgājušajām lūpām. Kellija ar rokām aizspiedusi savu asiņojošo kājstarpi sajūsmināta lūkojās uz abiem draugiem. Viņa dievināja Makgaiveru.
"Nav peļami!" teicu su4kinam.
"Rullē!" pārliecinājies, ka man patīk, izmeta Dikijs.
***
Cilvēki ir bailīgi. Viņi baidās pat no bailēm, bet tomēr bailes viņus kaut kā pievelk. It īpaši otra cilvēka bailes.
Mēs visi trīs satingām ar aluskausiem rokās, kad ieraudzījām četrus policistus, kuri ienāca krogā un vērīgi aplaida skatienu visapkārt. Mana sirds vai pamira, kad izdzirdu vienu no viņiem nosaucam manu vārdu un uzvārdu.
"Jā, tas esmu es" nomurmināju.
"Nāciet mums līdz, sīkie kropļi!" pavēlēja policists, nomākti piecēlāmies un devāmies līdzi policistiem. Visa kroga publika ar izbrīnā pavērtām mutēm nolūkojās notiekošajā.
"Uzmani galvu!" teica viens no policistiem, pēc tam, kad bija spēcīgi iegrūdis mani ar galvu mašīnas durvīs. Uzsistais puns neciešami sāpēja un es sāku just, ka krītu panikā.
Kad bijām sasēdināti autobusiņā bez logiem, mēs ilgi braucām. Man likās, ka brauciens ilgst visu mūžību. Visu ceļu policisti par mums ņirgājās. Sauca par izvirtuļiem. Cits draudēja, ka labprāt tādiem pideriem kā mēs sašķaidītu galvu pret asfaltu. Viens sēdēja un aizpildīja protokolu. Ik pa laikam pajautādams dažādus personas datus. vecāku adresi, skolu, vecāku vārdus, nodarbošanos. Su4kins bija sastindzis un ar mokām dabūja vārdus pār lūpām, bet Dikijs jau skaļi brēca ar sarkani pietvīkušu ģīmi un vaļā muti. Jutu, ka arī man kaklā kāpj kamols un izspiežas asaras.
"Nelūri uz mani ar savu peģika skatienu, pider nelaimīgais!" man uzbļāva viens no policistiem. Te es neizturēju un arī man pār vaigu sāka ritēt asaras, es ļāvos panikai un sāku lūgties apžēlošanu. Sāku lūgties, ka man jāpabeidz vakarskola, ka negribu pazaudēt darbu.
"Aizveries, nīkuli!" uzbļāva viens no policistiem, kurš visu laiku bija stāvējis klusu "Mēs šo operāciju gatavojām pēdējos trīs mēnešus. Domā, mēs tagad tā vienkārši padosimies? Jums draud ieslodzījums, bet mums prēmijas. Par izglītību nečīksti. Varēsi ķurķī izbaudīt dzīves skolas intensīvo apmācības kursu. Varēsi iepazīt jaunu antikultūras slāni. Tu takš mums teicies būt anālā fetiša cienītājs?"
Viņa valodā man likās kas pazīstams: "Debesu tēvs?"
Te viens no sargiem neizturēja un sāka smejoties sprauslāt. Runātājs uz viņu nikni paskatījās un apaļīgais puisis apklusa. Pēc mirkļa neveikla klusuma, runātājs ierunājās atkal.
"Savās izvirtībās, šķiet, tu biji visai patāls no debesu tēva. Ko tad tagad? Dūša papēžos?"
Beidzot mašīna apstājās. Kad izkāpām pa durvīm, sajutām svaigu priežu meža aromātu.
"Nu, salašņas, tu būtu mums te tas līderis, vai ne?" drūmais runātājs uzlūkoja mani. Gribēju pateikt, ka es saita veidotājus pat nepazīstu, bet nespēju vārdus dabūt pār lūpām.
"Nu, memmesdēliņi, kad jāatbild par saviem vārdiem, tad punķojaties kā tādi jēriņi? Tiešām noticējāt, ka kāds vēlēsies ar jums ilgi krāmēties. Mums bija uzdots vienīgi mazliet pabiedēt jūs. Tāpēc nāciet līdz. Mēs jums parādīsim kā izskatās tas, par ko jus tik sajūsmināti rakstat. Anekdotes ir 'Reiz ebrejs, krievs un amerikānis..' nevis, 'kas ir maziņš,sarkans un lien pa kāju?'" Tad ar šausmām aptvēru, ka bijām atvesti uz morgu.
***
Cilvēku rasei ir raksturīgas īpatnējas bailes no mirušajiem. Kad cilvēks nomirst, vairums izjūt riebumu un bailes pieskarties līķim. Laikam tāpēc viņi tos rok dziļi zemē vai sadedzina. Nekāda loģika nevar izskaidrot to, kapēc tu jūti šausmas, redzot to, ko vēl vakar iekāroji.
Morga darbinieks, kurš mūs ielaida, izskatījās pēc miesnieka. Viņam bija milzīgs augums un neiedomājami lielas rokas. Viņš bija pilnīgs plikpauris ar ļoti bālu ādas krāsu.
Ejot pa flīzēm klāto gaiteni, man sāka drebēt ceļgali, Dikijs vienā laidā ģība. Tā kā policistiem visu laiku nācās viņu balstīt.
Mūs ieveda telpā, kur uz kaila dzelzs galda gulēja līķis, apsegts ar baltu palagu, ar numuriņu uz kājas īkšķa. Viss kā mūsu iztēlē. Vēl tikai stindzinošais aukstums un formalīna smaka. Jutu, ka manā vēderā viss sagriežas. No izdzertā alus vairs ne smakas. Biju tik skaidrs kā nekad iepriekš.
"Nu, mazais mērglēn, uz priekšu, nolaid bikses!" ierunājās drūmais un pamāja miesniekam, kurš, sapratis zīmi, norāva palagu. Uz dzelzs galda gulēja jauna mirusi meitene ar jau veiktu sekciju.
Viss apkārt satumsa. Es sāku kliegt, spert, kost, skrāpēt un mēģināt izrauties, bet mani apdullināja spēcīgs sitiens pa pakausi un pēc grūdiena mugurā es tiku uzmest virsū kailajai nelaiķei. Manas lūpas, negribot pieskārās viņas saltajam vaigam, un, ieraudzījis viņas paplesto muti, es zaudēju samaņu.
***
Viss stulbums nāk no cerības. No stulbas nepamatotas cerības. Vēža slimnieks pēdējā stadijā saņem no ārsta placebo un saka sev 'nu redz, es jau jūtos labāk, zālītes palīdzēs'. Tava apziņa apzinās tavas nāves klātbūtni, bet cerība liedz tai ticēt.
Nācu pie samaņas. Sajūta bija tāda it kā pēc smagas dzeršanas. Ļaunais murgs turpinājās. Tikai dīvainā kārtā su4kins sēdēja un smēķēja, bet viens policists viņam kaut ko ik pa laikam iesmiedamies stāstīja. Arī Dikijs bija mitējies vaimanāt.
Drūmais pienāca man klāt. Viņa rokās bija svētās Marijas statuete, bet pats viņš bija jau pārģērbies par mācītāju, bet pārējie bija ietērpušies ku-kluksklaniešu tērpos. Viņš svinīgi teica: "'Tu esi grēcinieks. Tu vari izpirkt savu grēkus, ielaižot sevī svēto garu caur to vietu, kurā tevī ir svētā gara noplūde."
Es kliedzu: "Nē, nē , slimie izvirtuļi, kas jūs te kāds Cīņu klubs? Kapēc tik bezgaumīgi? Man riebjas filma 'Zudusī paaudze'. Tā ir trula un bezgaumīga! Tā vēlējās ar prastiem sūdiem cilvēkus šokēt! Lūdzu, izbeidziet šo visu! es nekad neko tādu vairs nedarīšu! Es nopietni! Es.., lūdzu,es darīšu jebko!"
Drūmais iesmējās: "Bet tu tak pats savā darbā šādi apraksti savu nāvi. Bezgaumīgi policisti, Zudušās paaudzes stilā...Cienījamais Skunksss, darbu 'Māksla pareizi mirt' un 'Pašsekcija dot lv gaumē' autor. Ļauj man stādīties priekšā. Tu esi nonācis paša Dvēseļu gana varā. Bet tie lūk ir visi pārējie Maigumiņa veidotāji. Domāju, ka nevajag teikt tev priekšā, kurš ir secētājs. Starp citu, tu viņu aizvainoji. Viņš ir namatēvs un bija ļoti pacenties, lai sagādātu šīs jaunās meitenes līķi."
Miesnieks iesmējās: "Nū, viņu atveda kaut kādi jaunie krievi. Bija nosmakusi savos vēmekļos, salietojusies narkotikas. Diemžēl deflorāciju kāds jau ir veicis. Nepateikšu vai dzīvai, vai jau mirušai. Domāju, ka tieši tādēļ viņai iebaroja narkotikas, lai varētu veikt šo nozīmīgo notikumu. Būs jāieraksta nāves cēloņos - 'Bailes no deflorācijas'"
"Ak, jā!" ierunājās gans "aizmirsu piebilst. Lūk, Saša! Viņš ir policists." gans norādīja uz apaļīgo sargu, kura seju rotāja vasarasraibumi, bet mati bija apgriezti īsā gaišā ezītī.
"Pateicoties viņam, mums ir šie jaukie kostīmi un šis te" turpināja Dvēseļu gans, izvilkdams no maksts ieroci.
"Drīkst es ar viņu nobildēšos?" sargs jautāja ganam.
"Jā, drīkstēsi arī pēc tam. Viņš starp citu ir liels tava kreatīva fans, Skunksss."
"Pēc kam?" es pārbijies iesaucos.
"Pēc Tavas nāves! Apsveicu, tu būsi slavens , Skunksss! Par Tevi rakstīs avīzes!"
"Nē, nē, es neesmu nekāds izvirtulis! es negribu mirt! es darīšu visu, ko lūgsi!"
"Nu labi," padomājis teica gans "tev būs jāpaņem mutē un jāsamierinās ar to, ka šīs bildes gadiem ceļos inetā un šad tad ietekmēs tavas karjeras izaugsmi."
"Un tad apžēlosies? Apsoli?"
"Apsolu."
"Labi. Es tev ticu."
"Bet, protams! Kas gan tev cits atliek. Mēģināts taču nav zaudēts?"
....
Tu piedzimsti un zini, ka esi nolemts nāvei. Tu dzīvo un par to centies nedomāt. Vienīgi mazliet pieaugot tu jau sāc satraukties. Gribi pirms nāves nodrāzties, pagūt radīt pēcnācējus, iestādīt koku, ieraudzīt Parīzi...
"Nu labi, paldies, skunksiņ, paldies! Tu savas dzīves pēdējos brīžos biji nudien negaidīti nožēlojams. Bet neuztraucies. Tavi piekritēji to neuzzinās. tu būsi leģenda. Miris idejas vārdā. Nevis nožēlojams hļupiks, kuram nav pārliecības, kurš spēj tikai muldēt un lūgties..."
"Bet.."
"Uztaisīsim tev virtuālo kapa vietu! Visi nāks un liks ziedus. gluži kā pie Bruce lee kapa" iestarpināja Dikijs.
"Paldies, Dikij! Par šo ģeniālo ideju tu drīkstēsi gulēt leģendārajam Skunksam blakus" teica gans un pavērsa stobru pret Dikiju, kurš atkal saļima ģībonī.
Tad es sajutu auksta stobra pieskārienu pie saviem deniņiem....
....
Pēkšņi skunksa, jeb Jāņa Kļaviņa, jeb sauc kā vien vēlies acu priekšā sāka skriet visas viņa īsās dzīves ainas. Tās žēlsirdīgi pārtrauca debesu gans, neļaujot viņam redzēt visu līdz beigām. Līdz nožēlojamajām, bet visnotaļ kreatīvajām jaunā kreatīva beigām.
"Nudien kreatīva nāve! Bravo!" sajūsmā izdvesa Secētājs.
Skunksss to nedzirdēja. Viņš devās pa tumšu gaiteni uz gaismu. Viņš neredzēja dīvaino fotoseansu, kurā četri jenota maskās ietērpušies cilvēki ar viņa atliekām izdarīja nebērnu darbības.
Laba garša!
Blakus man te dzīvo skuķis
Bļē, ja jūs zinātu kāds snuķis
Kāds tai žāklī dzīvo kušķis
Kāds tai izļurgāts ir purkšķis
Baigi patīk uzrāpties
Un tai mutē nopirsties
Esmu vienmēr maigs ar viņu
Kā ar gardu pīrādziņu,
Mazs man tikai penītis
Esmu tākā ezītis,
Tapēc sexā man iet plāni
Bakstu tikai viņas āni
Bakstu tā un bakstu šā
Bet tā nekunkst nehujā!
Jūtos itkā nopisies,
Suka, sāk tik pamosties,
Uztaisa tā baisu purkšķi,
Un liek laizīt viņas kušķi
Vai, kā nepatīk ar mēli,
Laizīt jaunavības plēvi.
Un vēl spiests ar mēlīti
Sūkāt viņas sēnīti!
Kaut kā dūša man sāk klibot
Mušas ar sāk apkārt lidot
Tā tak jobcik kakas smarža
Un pat mutē viņas garša.
Jūtos sūdus noēdies,
Nopisies un novēmies!
Nu ir pagājuši gadi
Bet vēl atgādina radi
Ka man mutē kakas smarža
Godīgi? Ir pat vēl garša!
Bļē, ja jūs zinātu kāds snuķis
Kāds tai žāklī dzīvo kušķis
Kāds tai izļurgāts ir purkšķis
Baigi patīk uzrāpties
Un tai mutē nopirsties
Esmu vienmēr maigs ar viņu
Kā ar gardu pīrādziņu,
Mazs man tikai penītis
Esmu tākā ezītis,
Tapēc sexā man iet plāni
Bakstu tikai viņas āni
Bakstu tā un bakstu šā
Bet tā nekunkst nehujā!
Jūtos itkā nopisies,
Suka, sāk tik pamosties,
Uztaisa tā baisu purkšķi,
Un liek laizīt viņas kušķi
Vai, kā nepatīk ar mēli,
Laizīt jaunavības plēvi.
Un vēl spiests ar mēlīti
Sūkāt viņas sēnīti!
Kaut kā dūša man sāk klibot
Mušas ar sāk apkārt lidot
Tā tak jobcik kakas smarža
Un pat mutē viņas garša.
Jūtos sūdus noēdies,
Nopisies un novēmies!
Nu ir pagājuši gadi
Bet vēl atgādina radi
Ka man mutē kakas smarža
Godīgi? Ir pat vēl garša!
Kaķu čuras!
Šausmīg tīk man kaķu čuras,
Padzerties kad kamīns kuras
Patīk man tās matos ziest
Un tad ātri maukās bliest.
Kaķu čuras dara savu
Man tās uzbudina galu
Patīk sievu nolaistīt
Pēc tam lēnām aplaizīt.
Patīk arī čuru ķīsels
Tā lai jūtu ka tas mīzels
Protams, patīk arī smaka
Un kad ķīselī peld kaka
Tomēr citi ļaudis saka-
“Pisies prom! Tu smirdi kaka!”
Tās tak ļaudis kaķu čuras!
Uz tiem tik mana dzīve turas
Redziet, dzīve man ir grūta
Mani dirst tik visi sūta!
Bet vienalga baudu to,
Kaķa čuru brīnišķo!
Padzerties kad kamīns kuras
Patīk man tās matos ziest
Un tad ātri maukās bliest.
Kaķu čuras dara savu
Man tās uzbudina galu
Patīk sievu nolaistīt
Pēc tam lēnām aplaizīt.
Patīk arī čuru ķīsels
Tā lai jūtu ka tas mīzels
Protams, patīk arī smaka
Un kad ķīselī peld kaka
Tomēr citi ļaudis saka-
“Pisies prom! Tu smirdi kaka!”
Tās tak ļaudis kaķu čuras!
Uz tiem tik mana dzīve turas
Redziet, dzīve man ir grūta
Mani dirst tik visi sūta!
Bet vienalga baudu to,
Kaķa čuru brīnišķo!
Tēvijas sarga vēstule
Sveika, ōme!
Tā kā Tu man piekodināji, lai uzrakstu Tev vēstulē kā man iet, tad rakstu. Vispār šeit nav grūti. Paēdis esmu. Man šeit neviens pāri nedara. Te zēni nav tādi kā tie puikas, kas pagalmā. Šeit neviens neapsaukā mani par taukaino vāveri un arī neko ļaunu man nedara – par to esmu priecīgs. Taču ir kaut kas jocīgs noticis pa šo laiku – zini, ōme, es vairs nejūtos kā tavs mazais puisītis. Esmu padarīts par vīrieti, tā vismaz teica puika, kura skapītis ir blakus manam (starp citu, mans skapīts ir apzīmēts ar zīmējumu “spainītis”) Nevaru apzvērēt vai tas, ko man šeit dara ir kaut kas slikts, jo es kā sliktu to neizjūtu. Taču es beidzot esmu sapratis, ko vēlos no Tevis, vecmāmiņ. Man šķiet, ka tā ir mīlestība, ko izjūtu, kad domāju par Tevi. Puika, kura skapītis ir blakus manam teica, ka mīlestība nav iedomās, bet gan tā, kas notiek brīdī, kad dara tā kā toreiz puikas man, kad mani padarīja par vīrieti. Es netieku gudrs, ōme. Tu atbrauksi pie manis ciemos? Vēlos sēdēt Tev līdzās vannas istabā un vērot, kā Tu berzē savu čūlaino miesu, kura man mīļa. Labprāt Tavā sirmajā starpkāju zvaigznē bizes es pītu. Un es gribētu ļauties Tavas koka nūjas cirtieniem...Ōme, kādreiz, kad Tu man liki no savām vecas ādas klātajām, bet joprojām ar pienu pilnajām krūtīm zīst pienu, es neapzinājos, ka Tu mani mīli. Domāju, kālab gan moci. Tagad... Tagad mani puikas kailu piesien starp divām priedēm, iesmērē manu ķermeni ar dažādiem ēdieniem un atkal citiem puikām liek mani izēst. Es melotu, ja teiktu, ka jūtos nelaimīgs. Taču tas man jo vairāk uzdzen vēlēšanos, lai Tu man mutes bļodā uzvāri galertu un pasniedz to kopā ar minetu... Tu atbrauksi pie manis ciemos? Es Tev būšu labs mazdēls.
Tavs Kārlītis.
Tā kā Tu man piekodināji, lai uzrakstu Tev vēstulē kā man iet, tad rakstu. Vispār šeit nav grūti. Paēdis esmu. Man šeit neviens pāri nedara. Te zēni nav tādi kā tie puikas, kas pagalmā. Šeit neviens neapsaukā mani par taukaino vāveri un arī neko ļaunu man nedara – par to esmu priecīgs. Taču ir kaut kas jocīgs noticis pa šo laiku – zini, ōme, es vairs nejūtos kā tavs mazais puisītis. Esmu padarīts par vīrieti, tā vismaz teica puika, kura skapītis ir blakus manam (starp citu, mans skapīts ir apzīmēts ar zīmējumu “spainītis”) Nevaru apzvērēt vai tas, ko man šeit dara ir kaut kas slikts, jo es kā sliktu to neizjūtu. Taču es beidzot esmu sapratis, ko vēlos no Tevis, vecmāmiņ. Man šķiet, ka tā ir mīlestība, ko izjūtu, kad domāju par Tevi. Puika, kura skapītis ir blakus manam teica, ka mīlestība nav iedomās, bet gan tā, kas notiek brīdī, kad dara tā kā toreiz puikas man, kad mani padarīja par vīrieti. Es netieku gudrs, ōme. Tu atbrauksi pie manis ciemos? Vēlos sēdēt Tev līdzās vannas istabā un vērot, kā Tu berzē savu čūlaino miesu, kura man mīļa. Labprāt Tavā sirmajā starpkāju zvaigznē bizes es pītu. Un es gribētu ļauties Tavas koka nūjas cirtieniem...Ōme, kādreiz, kad Tu man liki no savām vecas ādas klātajām, bet joprojām ar pienu pilnajām krūtīm zīst pienu, es neapzinājos, ka Tu mani mīli. Domāju, kālab gan moci. Tagad... Tagad mani puikas kailu piesien starp divām priedēm, iesmērē manu ķermeni ar dažādiem ēdieniem un atkal citiem puikām liek mani izēst. Es melotu, ja teiktu, ka jūtos nelaimīgs. Taču tas man jo vairāk uzdzen vēlēšanos, lai Tu man mutes bļodā uzvāri galertu un pasniedz to kopā ar minetu... Tu atbrauksi pie manis ciemos? Es Tev būšu labs mazdēls.
Tavs Kārlītis.
Kaka (nobeigums)
Nu nekas, ka pa šo taku
Izbradāta mana kaka
Tagad man ir cita taka
Tur guļ mana otrā kaka
Bet tad skatos tālu takā
Kāds man virsū kakai kakā!
Kurš ibio sēž uz takas?
Kurš liek kakai virsū kakas?
Un tad skrienu virsū tam
Dirsējam un pidaram
Sadodu es tam pa aknu
Tā ka norauj vinjam kaku!
Un pēc tam pa visu taku
Izbradāju viņa kaku!
Nu es atkal laimē nirstu,
Itkā nostātos un dirstu
Jūtu atkal savu kaku
Jūtu maigo viņas smaku,
Kura smird pa visu taku.
Grūti nosargāt tās takas,
Kur guļ mūsu skaistās kakas
Tādēļ neļausim ka takās
Kāds mums kakām virsū kakās!
Neļausim pat tuvu līzt,
kaut vai viņš tik gribēs mīzt!
Un tad drošībā būs takas,
Kur guļ mūsu mīļās kakas.
Izbradāta mana kaka
Tagad man ir cita taka
Tur guļ mana otrā kaka
Bet tad skatos tālu takā
Kāds man virsū kakai kakā!
Kurš ibio sēž uz takas?
Kurš liek kakai virsū kakas?
Un tad skrienu virsū tam
Dirsējam un pidaram
Sadodu es tam pa aknu
Tā ka norauj vinjam kaku!
Un pēc tam pa visu taku
Izbradāju viņa kaku!
Nu es atkal laimē nirstu,
Itkā nostātos un dirstu
Jūtu atkal savu kaku
Jūtu maigo viņas smaku,
Kura smird pa visu taku.
Grūti nosargāt tās takas,
Kur guļ mūsu skaistās kakas
Tādēļ neļausim ka takās
Kāds mums kakām virsū kakās!
Neļausim pat tuvu līzt,
kaut vai viņš tik gribēs mīzt!
Un tad drošībā būs takas,
Kur guļ mūsu mīļās kakas.
Kaka
Ak, cik skaista meža taka
Tā vien gribās: kaka, kaka
Patīk man tā nostāties
Un tā stāvus nodirsties
Skaista, skaista bij šī taka
Kamēr nebij mana kaka
Tomēr man šī kaka dārga!
Un tai smaka ar nav vārgā!
Un kad rokās ņemu to
Ak, šo kaku brīnišķo
Tā man sirdi silda mēmi
Ka pat asaras birst lēni
Atkal eju es pa taku
Vēlos apciemot es kaku
Un tad pēkšņi es uz takas
Redzu izbradātas kakas!
Nu tad jūtu, sirds man stājas,
Nenes arī vairs man kājas
Kurš te bradājies pa taku?
Kamdēļ izbradāja kaku?
ibio!
Tā vien gribās: kaka, kaka
Patīk man tā nostāties
Un tā stāvus nodirsties
Skaista, skaista bij šī taka
Kamēr nebij mana kaka
Tomēr man šī kaka dārga!
Un tai smaka ar nav vārgā!
Un kad rokās ņemu to
Ak, šo kaku brīnišķo
Tā man sirdi silda mēmi
Ka pat asaras birst lēni
Atkal eju es pa taku
Vēlos apciemot es kaku
Un tad pēkšņi es uz takas
Redzu izbradātas kakas!
Nu tad jūtu, sirds man stājas,
Nenes arī vairs man kājas
Kurš te bradājies pa taku?
Kamdēļ izbradāja kaku?
ibio!
Ragi dūņās
Nejaušs saules stars, kurš ielaužas manā acī, apliekdamies ap maniem piepampušajiem acu plakstiņiem, gandrīz padara mani aklu. Pietraušos sēdus un mēgjinu skatīties uz sarkanā miglā peldošo pasauli tā, lai saules gaisma kristu uz mani aci tā sāniski. Galva zumm... (Zumm? Nezinu vai "zummēt" ir vispār tāds vārds latvju mēlē, bet man tas liekas pats piemērotākais vārds manu izjuutu atspoguļošanai) Tātad galva zumm un ausīs dūc.
Mēgjinu bez īpaša pātrinājuma piecelties. Tikpat uzmanīgi līganā gaitā dodos pāri istabai. Ielūkojos spogulī un ieraudzītais mani ļoti pārsteidz. No spoguļa uzmani noraugās, kāds nevāji pieblīdis mūlis ar Borisa Jeļcina sejas pantiem(You know what I mean). Un vēl piedevām pie vaiga šim vieplim ir piekaltis kautkas no rosola. Paraugu savu vaigu(Jeļcins arī) arī man pie vaiga ir piekaltis rosols. Un man nākas atskārst to, ka šis uzblīdušais radījums esmu es pats.
Ar nagu plēšot no vaiga sakaltušo rosolu (šīs sāpes man pat liekas nedaudz patīikamas salīdzinot ar pārējām fiziologjiskajām izjūtām, par kurām mazliet vēlāk) es paveros uz sevi mazliet uzmanīgāk.
AK DIEVS!!! TAS IR ATGRIEZIES, JAU ATKAL VIņš TUR IR!!! Man uz muguras atkal ir milzīgs kupris. Mīilzīgs!! Skatāmies zemāk. Redzam to, ka esam jau gandrīz izgjērbušies, gandrīz. Daļa drēbju (krekls, džemperis, kožaks, šalle)ir bezrūpīgi noklājjušas istabaiņas mēnešiem neslaucīito grīdu, otra daļa sedz manas drebelīgās miesas.
Par miesām. Sirds pukstu skaņas dobji piepilda visu istabu. Deniņos jūtu spēcīgu sirdspukstu atblāzmu. Milzīgs spēks no iekšpuses sppiež uz maniem acu āboliem, bet ne tik milzīgs, lai manas acis spētu izspraukties starp sapampušajiem plakstiem. Par barības vadu. Ja atklāti, tad es jūtos kā viens liels, milzīgs, izdrāzts barības vads. Barības vada sajūta man ir visizteiktākā. Pārdozēju. Fakts. (Viena vai divu vārdu teikumi. Iespaidīgi. Raksturojoši.) Liekas, ka vakar man caur barības būtu izvilkuši visas iekšas un pēc tam haotiskā secībā sagrūduši atpakaļ.Bet pats jau biju vainīgs.
Dodos uz mazgātuvi. Galvā skan balsis un kautkādas zemapziņā iesēdušās dziesmas skaņas. Mazgājot seju, sārtā migla pamazām izklīst, apkārtne kļūst skaudri skaidra un kristāldzidra, atškjirībā no manas iekšienes, kurā valda gan fizisks, gan morāls haoss. Pats esi vainīgs, vecīt! Nez', ko domā citi? Gan jau paši nebija labāki. Vai kāds apvainojās? (Negribas par to domāt) Ilze? Jā, Ilze varēja apvainoties. Bija arī par ko. Kuram tad patiktos , ka viņa dzimšanas dienā kāds sabradā torti un pēc tam it kā akstoties iemet to sejā. Mjjām, kaut kā vakar man tas nezkāpēc likās labs joks. šodien ir savādāk, šodien, puikiņ, tev jānožēlo. Ai pofigs, es jau tās Ilzes nemaz tā īsti nepazīstu un uz dzimšanas dienu nebiju aicināts.
Eh, pietiks nožēlot un mocīties! Vai tiešām vajag sevi mocīt ar pārmetumiem, tāpat jau sūdīgi. Mēgjinu domāt par ko jauku. Palūkojos pa logu. ārā uzsnidzis sniegs, vai nav jauki? ..
Sniegs jau bija vakar. Atceros kā visi n-to reizi gājam uz veikalu... Sniegu cīņu fragmenti..sniegs aiz krekla.. meiteņu spiedzieni..kailas krūtis .. pļauka.. dūre...novemts džemperis. (Manā atmiņā pavīd dažādas saraustītas ainas) Ir negribās vairs par sniegu domāt. Kur prāts bāzt rokas nepazīstamām meitenēm pie krūtīm, vai tiešām to darīju es? Un pie tam vēl viņas drauga klātbūtnē.
Ai', negribu vairs par sniegu domāt. A vienalga arī ! Es viņus nemaz nepazinu. Ko viņš te, vispār pirmo reizi kojās tos tipus redzu. Un vēl draudzene līdz jāvazā. Nafig viņus, man vienalga! Vakar gan nebija vienalga. Biju dusmīgs. Varbūt gluži ar alus pudeli mest viņam nevajadzēja, bet es jau tāpat netrāpiju. āA!!! Bļagj, televizors tak saškjīda! Nu bet paši vainīgi. Nebija ko mani apd$%^!! Chomi smējās par mani, dāmas chukstējās un skatījās uz mani kā uz kaut ko nožēlojamu. Pats es tobrīd tā nemaz nejutos, par spīti asiņainajam degunam, novemtajam džemperim un izkliedētajam skatienam.
Beidzu tīrīt zobus. Noskaloju zobbirstīti un braucīdams sūrstošās lūpas dodos uz istabu.
hahaha!! Tad es vēl teicu "Ko lūri tu, cūka??!!"(Ikdienāa man neienāktu prātā nevienu aizvainot) Tas bija smieklīgi, bet pudeli gan nevajadzēja mest. Bet nu , kas darīts ,darīts.
Dzirdu balsis meiteņu sava stāva gaitenī. Tiko ēs parādos otrā galā, balsis apklust un meitenes pamezdamas ,tādus " Ak' šausmas!!" skatienus pazūd savās istabiņās. Cūkas!! Ko lūrat cūukas??!!(domās) Vakar es ne to vien viņām būtu pateicis. Bet kā jau pieminēju es esmu ļoti miermīlīgs cilvēks( skaidrā). Nekad man nav bijuši nekādi krimināli CHē Pē. Godīgs puika ar vienu vārdu sakot.
Tam kauslim korišs ari bija tāds mierīgs puika, pilnīgi piedzēries, bet man viņš ļoti krita uz nerviem. Es gribēju vismaz viņu piekaut, neviens cits man vakar nebija pa zobam un es to jutu. Liekas, es pat gāju ar viņu runāt.. āa! pareizi, gāju ar. Bet tad jau šamais bija galīgi beigts, gaiteņa galā pa logu vēma. Sāku atcerēties. Es viņam pāris reizes iespēru ar kāju pa pakaļu un teicu , lai šis nāk kauties. A tas tikai rīstījās uz savas palodzes, siekalainais kjēms. (Pats nebiju labāks) Ak Dievs! Es tak viņu pēc tam izgrūdu pa logu. Cik atceros, dzīvs viņš vēl palika , jo , kad es pūlējos kaut ko lejā tumsā ieraudzīt, es dzirdēju kā viņš tur tupināaja rīstīties. Viņam droši vien vismaz kāja tagad ir salauzta, ja nav izlaidis garu. Ko es esmu sadarījis??!!
Ja neviens nav redzējis tad varbūt tiesā neko nevarēs pierādīt, manā galvā jau sāk šaudīties tādas domas. Cietums. ārprāts es tak nevaru iet cietumā!! Man tak rīt pie Stroda KD un uz darbu jāiet. Es tak nemācījos, lai ietu cietumā. Cietumā, lai iet ļaunie! Es nēsmu ļauns(kad esmu skaidrs). Es esmu ļoti labsirdīgs un atsaucīgs. Es nēsmu pelnījis iet cietumā.
Bet vakar es gribēju vēl iziet laukā un ar to chomu aprunāties, sardzene nelaida. Teica "Naktīs jāguļ", vai ko tamlīdzīgu. Es pateicu "Dod atslēgas , cūka!" un, kad viņa neklausīja sāku ar kāju spert ārā durvīm stiklus. Tad viņa sāka draudēt man ar policiju un es viņai iekrāvu.(Tas gan bija lieki, draudziņ,tagad tu sēdēsi kā likts) Un tad es viņu nogāzu zemē un sāku sist ar kjebli. Kā man tā varēja aiziet ciet, f^&!!
Tagad jau droši vien policija ir jau ceļā pie manis. Jābēeg. Jāiet dzīvot mežā.Ko mani vecāki? Mammas žēl. Kur es paslēpšos ? Atradīs, iespundēs. Izvaros mani cietumā, labāk mirt. Pašnāvība?
Ārā kņada. Pieskrienu pie loga. tur jau zilas ugunis, ātrie un policija. dzirdu , ka visi kaut ko runā. Vairs nav kur bēgt. Pašnāvība?
Jau dzirdami smagi soļi uz kāpnēm. Metos ārā pa durvīm, tāds apakšbiksēs, kāds esu.Vairs nav laika domāt, jābēg. Uz kurieni? Pa labi? Pa labi smagiem soļiem skrien divi policisti. Uz jumtu , man iešaujas prātā , es esmu labs, es nevaru iet cietumā...
...."NENāCIET MAN KLĀT!!! ES LEKŠU!!!!"
Mēgjinu bez īpaša pātrinājuma piecelties. Tikpat uzmanīgi līganā gaitā dodos pāri istabai. Ielūkojos spogulī un ieraudzītais mani ļoti pārsteidz. No spoguļa uzmani noraugās, kāds nevāji pieblīdis mūlis ar Borisa Jeļcina sejas pantiem(You know what I mean). Un vēl piedevām pie vaiga šim vieplim ir piekaltis kautkas no rosola. Paraugu savu vaigu(Jeļcins arī) arī man pie vaiga ir piekaltis rosols. Un man nākas atskārst to, ka šis uzblīdušais radījums esmu es pats.
Ar nagu plēšot no vaiga sakaltušo rosolu (šīs sāpes man pat liekas nedaudz patīikamas salīdzinot ar pārējām fiziologjiskajām izjūtām, par kurām mazliet vēlāk) es paveros uz sevi mazliet uzmanīgāk.
AK DIEVS!!! TAS IR ATGRIEZIES, JAU ATKAL VIņš TUR IR!!! Man uz muguras atkal ir milzīgs kupris. Mīilzīgs!! Skatāmies zemāk. Redzam to, ka esam jau gandrīz izgjērbušies, gandrīz. Daļa drēbju (krekls, džemperis, kožaks, šalle)ir bezrūpīgi noklājjušas istabaiņas mēnešiem neslaucīito grīdu, otra daļa sedz manas drebelīgās miesas.
Par miesām. Sirds pukstu skaņas dobji piepilda visu istabu. Deniņos jūtu spēcīgu sirdspukstu atblāzmu. Milzīgs spēks no iekšpuses sppiež uz maniem acu āboliem, bet ne tik milzīgs, lai manas acis spētu izspraukties starp sapampušajiem plakstiem. Par barības vadu. Ja atklāti, tad es jūtos kā viens liels, milzīgs, izdrāzts barības vads. Barības vada sajūta man ir visizteiktākā. Pārdozēju. Fakts. (Viena vai divu vārdu teikumi. Iespaidīgi. Raksturojoši.) Liekas, ka vakar man caur barības būtu izvilkuši visas iekšas un pēc tam haotiskā secībā sagrūduši atpakaļ.Bet pats jau biju vainīgs.
Dodos uz mazgātuvi. Galvā skan balsis un kautkādas zemapziņā iesēdušās dziesmas skaņas. Mazgājot seju, sārtā migla pamazām izklīst, apkārtne kļūst skaudri skaidra un kristāldzidra, atškjirībā no manas iekšienes, kurā valda gan fizisks, gan morāls haoss. Pats esi vainīgs, vecīt! Nez', ko domā citi? Gan jau paši nebija labāki. Vai kāds apvainojās? (Negribas par to domāt) Ilze? Jā, Ilze varēja apvainoties. Bija arī par ko. Kuram tad patiktos , ka viņa dzimšanas dienā kāds sabradā torti un pēc tam it kā akstoties iemet to sejā. Mjjām, kaut kā vakar man tas nezkāpēc likās labs joks. šodien ir savādāk, šodien, puikiņ, tev jānožēlo. Ai pofigs, es jau tās Ilzes nemaz tā īsti nepazīstu un uz dzimšanas dienu nebiju aicināts.
Eh, pietiks nožēlot un mocīties! Vai tiešām vajag sevi mocīt ar pārmetumiem, tāpat jau sūdīgi. Mēgjinu domāt par ko jauku. Palūkojos pa logu. ārā uzsnidzis sniegs, vai nav jauki? ..
Sniegs jau bija vakar. Atceros kā visi n-to reizi gājam uz veikalu... Sniegu cīņu fragmenti..sniegs aiz krekla.. meiteņu spiedzieni..kailas krūtis .. pļauka.. dūre...novemts džemperis. (Manā atmiņā pavīd dažādas saraustītas ainas) Ir negribās vairs par sniegu domāt. Kur prāts bāzt rokas nepazīstamām meitenēm pie krūtīm, vai tiešām to darīju es? Un pie tam vēl viņas drauga klātbūtnē.
Ai', negribu vairs par sniegu domāt. A vienalga arī ! Es viņus nemaz nepazinu. Ko viņš te, vispār pirmo reizi kojās tos tipus redzu. Un vēl draudzene līdz jāvazā. Nafig viņus, man vienalga! Vakar gan nebija vienalga. Biju dusmīgs. Varbūt gluži ar alus pudeli mest viņam nevajadzēja, bet es jau tāpat netrāpiju. āA!!! Bļagj, televizors tak saškjīda! Nu bet paši vainīgi. Nebija ko mani apd$%^!! Chomi smējās par mani, dāmas chukstējās un skatījās uz mani kā uz kaut ko nožēlojamu. Pats es tobrīd tā nemaz nejutos, par spīti asiņainajam degunam, novemtajam džemperim un izkliedētajam skatienam.
Beidzu tīrīt zobus. Noskaloju zobbirstīti un braucīdams sūrstošās lūpas dodos uz istabu.
hahaha!! Tad es vēl teicu "Ko lūri tu, cūka??!!"(Ikdienāa man neienāktu prātā nevienu aizvainot) Tas bija smieklīgi, bet pudeli gan nevajadzēja mest. Bet nu , kas darīts ,darīts.
Dzirdu balsis meiteņu sava stāva gaitenī. Tiko ēs parādos otrā galā, balsis apklust un meitenes pamezdamas ,tādus " Ak' šausmas!!" skatienus pazūd savās istabiņās. Cūkas!! Ko lūrat cūukas??!!(domās) Vakar es ne to vien viņām būtu pateicis. Bet kā jau pieminēju es esmu ļoti miermīlīgs cilvēks( skaidrā). Nekad man nav bijuši nekādi krimināli CHē Pē. Godīgs puika ar vienu vārdu sakot.
Tam kauslim korišs ari bija tāds mierīgs puika, pilnīgi piedzēries, bet man viņš ļoti krita uz nerviem. Es gribēju vismaz viņu piekaut, neviens cits man vakar nebija pa zobam un es to jutu. Liekas, es pat gāju ar viņu runāt.. āa! pareizi, gāju ar. Bet tad jau šamais bija galīgi beigts, gaiteņa galā pa logu vēma. Sāku atcerēties. Es viņam pāris reizes iespēru ar kāju pa pakaļu un teicu , lai šis nāk kauties. A tas tikai rīstījās uz savas palodzes, siekalainais kjēms. (Pats nebiju labāks) Ak Dievs! Es tak viņu pēc tam izgrūdu pa logu. Cik atceros, dzīvs viņš vēl palika , jo , kad es pūlējos kaut ko lejā tumsā ieraudzīt, es dzirdēju kā viņš tur tupināaja rīstīties. Viņam droši vien vismaz kāja tagad ir salauzta, ja nav izlaidis garu. Ko es esmu sadarījis??!!
Ja neviens nav redzējis tad varbūt tiesā neko nevarēs pierādīt, manā galvā jau sāk šaudīties tādas domas. Cietums. ārprāts es tak nevaru iet cietumā!! Man tak rīt pie Stroda KD un uz darbu jāiet. Es tak nemācījos, lai ietu cietumā. Cietumā, lai iet ļaunie! Es nēsmu ļauns(kad esmu skaidrs). Es esmu ļoti labsirdīgs un atsaucīgs. Es nēsmu pelnījis iet cietumā.
Bet vakar es gribēju vēl iziet laukā un ar to chomu aprunāties, sardzene nelaida. Teica "Naktīs jāguļ", vai ko tamlīdzīgu. Es pateicu "Dod atslēgas , cūka!" un, kad viņa neklausīja sāku ar kāju spert ārā durvīm stiklus. Tad viņa sāka draudēt man ar policiju un es viņai iekrāvu.(Tas gan bija lieki, draudziņ,tagad tu sēdēsi kā likts) Un tad es viņu nogāzu zemē un sāku sist ar kjebli. Kā man tā varēja aiziet ciet, f^&!!
Tagad jau droši vien policija ir jau ceļā pie manis. Jābēeg. Jāiet dzīvot mežā.Ko mani vecāki? Mammas žēl. Kur es paslēpšos ? Atradīs, iespundēs. Izvaros mani cietumā, labāk mirt. Pašnāvība?
Ārā kņada. Pieskrienu pie loga. tur jau zilas ugunis, ātrie un policija. dzirdu , ka visi kaut ko runā. Vairs nav kur bēgt. Pašnāvība?
Jau dzirdami smagi soļi uz kāpnēm. Metos ārā pa durvīm, tāds apakšbiksēs, kāds esu.Vairs nav laika domāt, jābēg. Uz kurieni? Pa labi? Pa labi smagiem soļiem skrien divi policisti. Uz jumtu , man iešaujas prātā , es esmu labs, es nevaru iet cietumā...
...."NENāCIET MAN KLĀT!!! ES LEKŠU!!!!"
Pētījums
Pētījuma mērķis. Pētījuma mērķis ir izzināt un atklāt sievietes psihofizioloģiskās īpatnības, atklājot sievietes seksuālās pieredzes faktisko un emocionālo pusi.
Pētījuma norises laiks un vieta. Dziļā intervija veicama neformālā gaisotnē (iespējamā vieta: kafejnīca, bārs). Intervētājam jāizvēlas optimāls balss tembrs – zema, klusa balss, kas ļauj apjaust aptaujājamajai personai šī pētījuma nozīmīgumu un nopietnību. Nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt personisku ieinteresētību.
Auditorija. Sieviešu dzimuma pārstāves vecumā no 17-34 gadiem, kurām ir bijusi tieša seksuāla pieredze (notikusi deflorācija).
Pētījuma metodoloģija. Pētijuma veikšanai tiek izmantota dziļās intervijas metode, kas ļauj detalizēti un padziļināti atklāt pētāmā jautājuma specifiku un gūt vispusīgu priekšstatu par pētāmo problēmu.
Anketa
Ievads. Intervētājs sāk aptauju ar vispārīgu jautājumu, radot labvēlīgu klimatu turpmākajai saziņai, uzdodot ievadjautājumus, kā piemēram:
1.1. Kā Tu patlaban jūties?
Tālāk pēc šī jautājuma seko intervētāja ievads: “Manfrēda Gregusa Antropoloģijas un biheivioristikas institūts, ko atbalsta Sorosa fonds, veic pētījumu, lai precīzi izzinātu sievietes psihoseksuālās īpatnības. Tavas sniegtās atbildes tiks izmantotas atskaites sagatavošanā. Šajā atskaitē netiks atsevišķi izdalītas Tavas atbildes, bet iekļautas kopējā secinājumu daļā. Pētījums ir anonīms – tajā netisk minēts Tavs vārds, adrese un citi personas dati. Katra cilvēka seksualitāte un seksuālē pieredze kā tās izpausme ir unikāla, taču pētījuma mērķis ir atrast kopsakarības un izprast sievietes seksualitātes, psihofizioloģijas īpatnības. Vēlējos īpaši piebilst, ka nav un nevar pastāvēt seksuālās perversijas, tās ir katra normāla cilvēka seksuālās pasaules īpatnības, kas padara katru no mums unikālu un īpašu.”
1.2. Pastāsti, kad un kā Tu apzinājies, ka Tu esi sieviete, ka Tu esi seksuāla sieviete?
1.3. Pastāsti, vai Tu pati esi veikusi savas seksualitātes pašizziņu – pieskaroties savai vulvai, anālajai atverei, krūtīm. Ko Tu juti, kādas fantāzijas tas Tevī raisīja?
1.4. Vai Tu uzdrīkstējies spēlēties ar sevi, piemēram, dušas strūklu u.c.. Kādas sajūtas tas Tevī rosināja?
1.5. Vai tev ir bijuši seksuāla rakstura sapņi?
1.6. Ko Tev stāstīja mamma par seksualitātes jautājumiem.
1.7. Kā Tu pirmoreiz iegādājies krūšturi?
1.8. Kad Tu pati sāki iegādāties sev apakšveļu?
Pirmā reize
2.1. Kad Tev radās interese par pretējo dzimumu?
2.2. Kāda bija šī interese, pastāsti par savām fantāzijām?
2.3. Vai Tu ar draudzenēm apspriedāt seksa jautājumus. Ko tieši jūs runājāt?
2.4. Vai Tev ir bijuši mēģinājumi iepazīt savu seksualitāti un ļauties dzimumdziņai ar kādu savu draudzeni?
2.5. Kad Tu pirmoreiz skūpstījies?
2.6. Kā Tas notika?
2.7. Kapēc Tu to darīji?
2.8. Kādas bija Tavas sajūtas?
2.9. Pastāsti sīkāk par skūpstīšanās procesu
2.10. Pastāsti par pirmo reizi?
2.11. Vai tam bija kādi blakusefekti: alkohols, narkotiskās vai psihotropās vielas?
2.12. Kādos apstākļos tas notika?
2.13. Kas Tevi pamudināja zaudēt nevainību? Kapēc Tu spēri šo soli?
- citas draudzenes jau bija to pieredzējušas
- es to pati vēlējos
- gribēju izpatikt puisim
- citi
2.14. Pastāsti sīkāk par pirmo dzimumaktu (vēlams lietot latīnisko apzīmējumu coitus)? Kā izpaudās priekšspēle, kāda poza tika izmantota utt..
2.15. Kas bija Tavs partneris (sociāli-demogrāfiskais raksturojums)?
Minets
3.1. Kad un kā Tu veici minetu?
3.2. Kādas bija Tavas izjūtas ieraugot un izgaršojot vīrieša dzimumlocekli?
- Pē, cik pretīgi
- Fantastisks, es to gribu apēst
- Pē, kā tas smird
- Citi
3.3. Pastāsti sīkāk, vai Tevi saista vīriešu dzimumloceklis, ko Tu pati jūtu tam pieskaroties?
3.4. Kādi dzimumlocekļi Tev īpaši patīk?
3.5. Vai Tu minets izraisa baudas sajūtu?
3.6. Vai Tevi uzbudina vīrieša dzimumloceklis (erektēts, neerektēts)?
3.7. Vai Tu minetu uzskatu par līdzvērtīgu dzimumaktam vai tas ir kaut kas “tāpatvien”?
Personiskā higiēna un skaistums
4.1. Kad Tu pirmoreiz veici vaksāciju?
4.2. Kas Tevi pamudināja veikt vaksāciju?
- Visas tā dara
- Draugs
- Māte, draudzenes
- Iekšēja vēlme
- Citi
4.3. Vai Tu domā par sava intīma apmatojuma izskatu?
4.4. Vai Tu rūpīgi izvēlies apakšveļu?
4.5. Kas ietekmē (nosaka) to, kādā krāsā Tu pērc apakšveļu?
4.6. Vai Tu izvēlies seksīgu apakšveļu (J-string, Thong)?
4.7. Kapēc Tu izvēlies seksīgu apakšveļu?
4.8. Kas Tevi pamudina izvēlēties seksīgu apakšveļu?
4.9. Vai Tu apzināti atpogā kādu blūzītes podziņu vai atklāj krūštura lenci vai vasarā centies panākt, lai biksītes spīdētu cauri?
4.10. Vai Tu iegādājies apģērbu, kas izceltu Tavu seksualītāti?
4.11. Kapēc Tu izvēlies apģērbu, kas izceļ Tavu seksapīlu?
U.c.
Seksuālās dzīves dažādība
Grupveida sekss
Vēlams uzsvērt, ka tas, ka daudzi vīrieši sapņo par seksu ar vairākām sievietēm vienlaicīgi, neatbilst vīrieša fizioloģijai. Savukārt sievietēm tas palīdz sajust vairākus orasmus pēc kārtas.
5.1. Vai Tev ir interese veikt dzimumaktu ar vairākiem vīriešiem vai sievietēm vienlaicīgi?
5.2. Vai Tev ir bijuši seksuāli kontakti ar vairākiem vīriešiem un sievietēm vienlaicīgi?
5.3. Pastāsti, kā tas notika?
5.4. Kā Tu pēc tam juties?
5.5. Vai Tev ir interese piedalīties grupveida seksa pasākumā?
5.6. Citi
Zoofīlija
Pirms tam jānoskaidro, vai aptaujājamai personai ir mājdzīvnieki. Izejot no tā jāuzdod jautājumi.
6.1. Vai suns ar mēli Tev ir laizījis ausi?
6.2. Ko Tu juti tajā brīdī?
6.3. Vai Tev nebija vēlēšanās turpināt un padziļināt šo kontaktu?
6.4. Kādas izjūtas Tevī izraisa erektēts suņa dzimumloceklis?
6.5. Vai Tu esi rotaļājusies ar suni?
Anālais sekss
7.1. Vai Tev ir anālā seksa pieredze?
7.2. Cik bieži (cik reizes) Tev ir bijis anālais sekss?
7.3. Pastāsti sīkāk par to?
7.4. Kādas sajūtas Tev rada anālais sekss? Pirmoreiz un citas reizes?
7.5. Vai anālaiss sekss bija ar palīglīdzekļiem vai bez? (lubrikanti, speciālie prezervatīvi)
7.6. Vai Tev ir bijis anālais, orālais un vaginālais sekss vienlaicīgi ar vairākiem vīriešiem (sievietēm)?
Masturbācija
8.1. Vai Tu esi spēlējusies ar sevi?
8.2. Ko Tu izmantoji par pašapmierināšanās priekšmetu:
- savu pirkstu (pirkstus)
- visu roku
- mehāniskos palīglīdzekļus (pudele, dārzeņi)
- fallovibratoru
- citi
8.3. Vai masturbējot sajūtas bija tikpat spēcīgas kā dzimumakta laikā?
8.4. Pastāsti sīkāk par savām sajūtām masturbējot?
Dzemdības
Jautājumu var uzdot, ja sievietei ir viens vai vairāki bērni.
8.1. Vai dzemdību laikā Tu izjuti seksuālu uzbudinājumu?
8.2. Vai dzemdībās Tu izjuti orgasmu?
8.3. Vai tas bija Tavs spēcīgākais orgasms?
Atrasts interneta plašumos.
Pētījuma norises laiks un vieta. Dziļā intervija veicama neformālā gaisotnē (iespējamā vieta: kafejnīca, bārs). Intervētājam jāizvēlas optimāls balss tembrs – zema, klusa balss, kas ļauj apjaust aptaujājamajai personai šī pētījuma nozīmīgumu un nopietnību. Nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt personisku ieinteresētību.
Auditorija. Sieviešu dzimuma pārstāves vecumā no 17-34 gadiem, kurām ir bijusi tieša seksuāla pieredze (notikusi deflorācija).
Pētījuma metodoloģija. Pētijuma veikšanai tiek izmantota dziļās intervijas metode, kas ļauj detalizēti un padziļināti atklāt pētāmā jautājuma specifiku un gūt vispusīgu priekšstatu par pētāmo problēmu.
Anketa
Ievads. Intervētājs sāk aptauju ar vispārīgu jautājumu, radot labvēlīgu klimatu turpmākajai saziņai, uzdodot ievadjautājumus, kā piemēram:
1.1. Kā Tu patlaban jūties?
Tālāk pēc šī jautājuma seko intervētāja ievads: “Manfrēda Gregusa Antropoloģijas un biheivioristikas institūts, ko atbalsta Sorosa fonds, veic pētījumu, lai precīzi izzinātu sievietes psihoseksuālās īpatnības. Tavas sniegtās atbildes tiks izmantotas atskaites sagatavošanā. Šajā atskaitē netiks atsevišķi izdalītas Tavas atbildes, bet iekļautas kopējā secinājumu daļā. Pētījums ir anonīms – tajā netisk minēts Tavs vārds, adrese un citi personas dati. Katra cilvēka seksualitāte un seksuālē pieredze kā tās izpausme ir unikāla, taču pētījuma mērķis ir atrast kopsakarības un izprast sievietes seksualitātes, psihofizioloģijas īpatnības. Vēlējos īpaši piebilst, ka nav un nevar pastāvēt seksuālās perversijas, tās ir katra normāla cilvēka seksuālās pasaules īpatnības, kas padara katru no mums unikālu un īpašu.”
1.2. Pastāsti, kad un kā Tu apzinājies, ka Tu esi sieviete, ka Tu esi seksuāla sieviete?
1.3. Pastāsti, vai Tu pati esi veikusi savas seksualitātes pašizziņu – pieskaroties savai vulvai, anālajai atverei, krūtīm. Ko Tu juti, kādas fantāzijas tas Tevī raisīja?
1.4. Vai Tu uzdrīkstējies spēlēties ar sevi, piemēram, dušas strūklu u.c.. Kādas sajūtas tas Tevī rosināja?
1.5. Vai tev ir bijuši seksuāla rakstura sapņi?
1.6. Ko Tev stāstīja mamma par seksualitātes jautājumiem.
1.7. Kā Tu pirmoreiz iegādājies krūšturi?
1.8. Kad Tu pati sāki iegādāties sev apakšveļu?
Pirmā reize
2.1. Kad Tev radās interese par pretējo dzimumu?
2.2. Kāda bija šī interese, pastāsti par savām fantāzijām?
2.3. Vai Tu ar draudzenēm apspriedāt seksa jautājumus. Ko tieši jūs runājāt?
2.4. Vai Tev ir bijuši mēģinājumi iepazīt savu seksualitāti un ļauties dzimumdziņai ar kādu savu draudzeni?
2.5. Kad Tu pirmoreiz skūpstījies?
2.6. Kā Tas notika?
2.7. Kapēc Tu to darīji?
2.8. Kādas bija Tavas sajūtas?
2.9. Pastāsti sīkāk par skūpstīšanās procesu
2.10. Pastāsti par pirmo reizi?
2.11. Vai tam bija kādi blakusefekti: alkohols, narkotiskās vai psihotropās vielas?
2.12. Kādos apstākļos tas notika?
2.13. Kas Tevi pamudināja zaudēt nevainību? Kapēc Tu spēri šo soli?
- citas draudzenes jau bija to pieredzējušas
- es to pati vēlējos
- gribēju izpatikt puisim
- citi
2.14. Pastāsti sīkāk par pirmo dzimumaktu (vēlams lietot latīnisko apzīmējumu coitus)? Kā izpaudās priekšspēle, kāda poza tika izmantota utt..
2.15. Kas bija Tavs partneris (sociāli-demogrāfiskais raksturojums)?
Minets
3.1. Kad un kā Tu veici minetu?
3.2. Kādas bija Tavas izjūtas ieraugot un izgaršojot vīrieša dzimumlocekli?
- Pē, cik pretīgi
- Fantastisks, es to gribu apēst
- Pē, kā tas smird
- Citi
3.3. Pastāsti sīkāk, vai Tevi saista vīriešu dzimumloceklis, ko Tu pati jūtu tam pieskaroties?
3.4. Kādi dzimumlocekļi Tev īpaši patīk?
3.5. Vai Tu minets izraisa baudas sajūtu?
3.6. Vai Tevi uzbudina vīrieša dzimumloceklis (erektēts, neerektēts)?
3.7. Vai Tu minetu uzskatu par līdzvērtīgu dzimumaktam vai tas ir kaut kas “tāpatvien”?
Personiskā higiēna un skaistums
4.1. Kad Tu pirmoreiz veici vaksāciju?
4.2. Kas Tevi pamudināja veikt vaksāciju?
- Visas tā dara
- Draugs
- Māte, draudzenes
- Iekšēja vēlme
- Citi
4.3. Vai Tu domā par sava intīma apmatojuma izskatu?
4.4. Vai Tu rūpīgi izvēlies apakšveļu?
4.5. Kas ietekmē (nosaka) to, kādā krāsā Tu pērc apakšveļu?
4.6. Vai Tu izvēlies seksīgu apakšveļu (J-string, Thong)?
4.7. Kapēc Tu izvēlies seksīgu apakšveļu?
4.8. Kas Tevi pamudina izvēlēties seksīgu apakšveļu?
4.9. Vai Tu apzināti atpogā kādu blūzītes podziņu vai atklāj krūštura lenci vai vasarā centies panākt, lai biksītes spīdētu cauri?
4.10. Vai Tu iegādājies apģērbu, kas izceltu Tavu seksualītāti?
4.11. Kapēc Tu izvēlies apģērbu, kas izceļ Tavu seksapīlu?
U.c.
Seksuālās dzīves dažādība
Grupveida sekss
Vēlams uzsvērt, ka tas, ka daudzi vīrieši sapņo par seksu ar vairākām sievietēm vienlaicīgi, neatbilst vīrieša fizioloģijai. Savukārt sievietēm tas palīdz sajust vairākus orasmus pēc kārtas.
5.1. Vai Tev ir interese veikt dzimumaktu ar vairākiem vīriešiem vai sievietēm vienlaicīgi?
5.2. Vai Tev ir bijuši seksuāli kontakti ar vairākiem vīriešiem un sievietēm vienlaicīgi?
5.3. Pastāsti, kā tas notika?
5.4. Kā Tu pēc tam juties?
5.5. Vai Tev ir interese piedalīties grupveida seksa pasākumā?
5.6. Citi
Zoofīlija
Pirms tam jānoskaidro, vai aptaujājamai personai ir mājdzīvnieki. Izejot no tā jāuzdod jautājumi.
6.1. Vai suns ar mēli Tev ir laizījis ausi?
6.2. Ko Tu juti tajā brīdī?
6.3. Vai Tev nebija vēlēšanās turpināt un padziļināt šo kontaktu?
6.4. Kādas izjūtas Tevī izraisa erektēts suņa dzimumloceklis?
6.5. Vai Tu esi rotaļājusies ar suni?
Anālais sekss
7.1. Vai Tev ir anālā seksa pieredze?
7.2. Cik bieži (cik reizes) Tev ir bijis anālais sekss?
7.3. Pastāsti sīkāk par to?
7.4. Kādas sajūtas Tev rada anālais sekss? Pirmoreiz un citas reizes?
7.5. Vai anālaiss sekss bija ar palīglīdzekļiem vai bez? (lubrikanti, speciālie prezervatīvi)
7.6. Vai Tev ir bijis anālais, orālais un vaginālais sekss vienlaicīgi ar vairākiem vīriešiem (sievietēm)?
Masturbācija
8.1. Vai Tu esi spēlējusies ar sevi?
8.2. Ko Tu izmantoji par pašapmierināšanās priekšmetu:
- savu pirkstu (pirkstus)
- visu roku
- mehāniskos palīglīdzekļus (pudele, dārzeņi)
- fallovibratoru
- citi
8.3. Vai masturbējot sajūtas bija tikpat spēcīgas kā dzimumakta laikā?
8.4. Pastāsti sīkāk par savām sajūtām masturbējot?
Dzemdības
Jautājumu var uzdot, ja sievietei ir viens vai vairāki bērni.
8.1. Vai dzemdību laikā Tu izjuti seksuālu uzbudinājumu?
8.2. Vai dzemdībās Tu izjuti orgasmu?
8.3. Vai tas bija Tavs spēcīgākais orgasms?
Atrasts interneta plašumos.
Atriebība (tundras tautību pasaka)
Reiz viens šamāns savāc savu cilti pie ugunskura un teica: „Paklausieties vecu pasaku, kura parāda uz kaut ko no tā, par ko nedrīkst pastāstīt, un stāsta par, uz ko nedrīkst norādīt”. Kamēr visi centās iebraukt teiktā jēgā, šamāns aizdedzināja savu pīpi un sāka savu stāstu:
Brauca reiz viena mamma ar savu dēlu uz dienvidiem atpūsties. Pēc kāda laika nokļuva viņi līdz spraugai klintīs, uzcēla telti un sāka dzīvot. Reiz gāja puika uz mežu pastaigāties un satika jenotu. Puisītis kliedza jenotam: „Ej prom no ceļa!”.
Jenots nedomāja iet prom, piecēlās uz ķepām, baisi izvalbīja un sāka grozīt acis. Puika nobijās un aizbēga pie mammas. Un pastāstīja viņš par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir gļēvāks, es vai jenots?
- Protams, ka tu, Jenots nebaidījās no tevis, bet tu gan nobijies.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast jenotu, nogalināt un apēst viņa sirdi, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika ņēma savu saliekamo nazi, pudelīti ar Coca-Cola un pīrādziņu, ielika to savā mugursomiņā un aizgāja uz mežu. Ilgi bradāja viņš pa kalniem līdz atrada jenotu alu. Iespīdinot tur ar lukturīti, ieraudzīja, ka tur sēdēja Jenots ar savu jenotsievu un mazu jenotiņu.
- Tu mani nobiedēji, tagad esmu kļuvis gļēvāks par Jenotu, tāpēc man tagad ir jānogalina tevi un jāapēd tava sirds, - kliedza puika.
- Jā, es rīkojos nepareizi, nevajadzēja man izvalbīt acis. Ko nu, nosit mani, es nepretošos, - teica jenots krītot uz muguras.
Puika izņēma nazīti, nogalināja Jenotu, izgrieza viņam sirdi un apēda. Pēc tam viņš līksmojot aizgāja uz mājām, viss apķēzījies ar jenota asinīm. Bet viņa prieku drīz nomainīja skaudība. „Kāds ir labs Jenots, ļāva sevi nogalināt, lai labotu savu vainu. Kāds ļauns esmu es, ka nogalināju Jenotu tikai tādēļ, lai kļūtu nedaudz drosmīgāks”, - skarbi domāja viņš. Atnākam pie māmiņas, atstāstīja puika par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir labestīgāks, es vai Jenots?
- Protams Jenots, viņš ļāva sevi nogalināt, bet tu neļāvi.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast Jenota ģimeni un palīdzēt audzināt viņa dēliņu, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika gāja uz mežu un sāka dzīvot kopā ar Jenota sievu, dabūt viņiem barību, kopt alu. Pēc mēneša viņš pats pārvērtās par Jenotu, bet viņa mamma aizbrauca uz mājām, jo viņas atvaļinājums beidzās. Reiz gāja Jenotpuika pēc barības jenotiņam un satika citu puisi.
Puisis kliedza Jenotpuikam: „Ej prom no ceļa!”. Jenotpuika i nedomāja iet prom, jo viņš ir kļuvis drosmīgs kā Jenots. Jenotpuika piecēlās uz ķepām un baisi izvalbīja savas acis. Puisis nobijās un aizbēga. Un atskrēja pie savas mammas, un pastāstīja par savu tikšanos ar Jenotu, un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir gļēvāks, es vai jenots?
- Protams, ka tu, Jenots nebaidījās no tevis, bet tu gan nobijies.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast jenotu, nogalināt un apēst viņa sirdi, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika ņēma savu saliekamo nazi, pudelīti ar Pepsi-Colu un kliņģerīti, ielika to savā mugursomiņā un aizgāja uz mežu. Ilgi bradāja viņš pa kalniem līdz atrada jenotu alu. Iespīdinot tur ar lukturīti, ieraudzīja, ka tur sēdēja Jenotpuika.
- Tu mani nobiedēji, tagad es kļuvu gļēvāks par Jenotu, tāpēc man vajag tevi nogalināt un apēst tavu sirdi, - nokliedza puisis.
- Ak, cik tu viltīgs. Es pats tevi nogalināšu.
Nogalināja Jenotpuika puisi un pats apēda viņa sirdi. Tikko viņš to izdarīja, uzreiz pārvērtās par puiku. Un gāja bijušais Jenotpuika, tagad jau vienkārši puika, pie tā puiša, kuru viņš nogalināja, mammas un, izliekoties par viņas dēlu, teica:
- Mamu, es nogalināju Jenotu, un tagad esmu tik pat drosmīgs kā Jenots.
- Tu melo, tu neesi mans dēls, un es neesmu sieviete, esmu tā Jenota sieva, kuru tu nogalināji, lai kļūtu drosmīgs kā Jenots. Un ne puisi tu nogalināji, bet manu vecāko dēlu Jenotu! – iekliedzās sieviete, pārvērtās par Jenoti, nogalināja puika un apēta viņa sirdi. Kā tikko viņa to izdarīja, tā uzreiz pārvērtās par puiku. Nākamgad brauca viena māte bez dēla uz dienvidiem atpūsties. Ilgi gāja viņa kalnos, līdz kādā spraugā klintīs uzcēla telti un sāka dzīvot. Pēkšņi, ne no šā ne no tā, nāk pie viņas puika un saka:
- Sveika, māt, es audzināju mazo jenotiņu, un tagad esmu tik pat labsirdīgs kā Jenots.
- Melo tu visu, nesi tu nekāds puika, bet Jenotiene, kura nogalināja manu dēlu par to, ka viņš nogalināja tavu vīru un vecāko dēlu. Un neesmu es nekāda sieviete, esmu Zaķa sieva, kuru nogalināja Jenots, lai kļūtu tik pat ātram cik Zaķis. Un nenogalināji tu manu dēlu, tu nogalināji savu jaunāko dēlu, kuru es pārvērtu par puiku, lai viņš nogalinātu savu tēvu un vecāko dēlu, - sieviete smējās, pārvērtās par zaķmāti un nogalināji jenotieni.
Šamāns beidza savu stāstu, noskatījās pa malām un teica: „Tā labums atkal uzvarēja ļauno” Pēc tam paslēpa savu pīpi ar pērlēm izrotātajā makstī un aizgāja uz savu vigvamu, nobubinot: „Karma atšķiras no kabatas ar turbulentitāti”
Cilts vadonis paskaidroja: „Viņš gribēja teikt, ka Jenotus nedrīkst ēst – nešķīstie zvēri”, un aizgāja gulēt.
Galvenais pavārs teica: „Dzirdējāt? Šonedēļ nedrīkst ēst”.
Visi ļaudis nodomāja: „Neko sev viņus piedūra”, bet skaļi neko neteica, bet aplaudēja un aizgāja gulet.
Un tagad jautājums tiem, kuri spēja izlasīt pasaku līdz galam – ko pīpēja šamāns un kur lai dabū tādu zālīti?
Received from friend, who finds this at some unknown forum.
Thanks to friend.
Brauca reiz viena mamma ar savu dēlu uz dienvidiem atpūsties. Pēc kāda laika nokļuva viņi līdz spraugai klintīs, uzcēla telti un sāka dzīvot. Reiz gāja puika uz mežu pastaigāties un satika jenotu. Puisītis kliedza jenotam: „Ej prom no ceļa!”.
Jenots nedomāja iet prom, piecēlās uz ķepām, baisi izvalbīja un sāka grozīt acis. Puika nobijās un aizbēga pie mammas. Un pastāstīja viņš par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir gļēvāks, es vai jenots?
- Protams, ka tu, Jenots nebaidījās no tevis, bet tu gan nobijies.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast jenotu, nogalināt un apēst viņa sirdi, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika ņēma savu saliekamo nazi, pudelīti ar Coca-Cola un pīrādziņu, ielika to savā mugursomiņā un aizgāja uz mežu. Ilgi bradāja viņš pa kalniem līdz atrada jenotu alu. Iespīdinot tur ar lukturīti, ieraudzīja, ka tur sēdēja Jenots ar savu jenotsievu un mazu jenotiņu.
- Tu mani nobiedēji, tagad esmu kļuvis gļēvāks par Jenotu, tāpēc man tagad ir jānogalina tevi un jāapēd tava sirds, - kliedza puika.
- Jā, es rīkojos nepareizi, nevajadzēja man izvalbīt acis. Ko nu, nosit mani, es nepretošos, - teica jenots krītot uz muguras.
Puika izņēma nazīti, nogalināja Jenotu, izgrieza viņam sirdi un apēda. Pēc tam viņš līksmojot aizgāja uz mājām, viss apķēzījies ar jenota asinīm. Bet viņa prieku drīz nomainīja skaudība. „Kāds ir labs Jenots, ļāva sevi nogalināt, lai labotu savu vainu. Kāds ļauns esmu es, ka nogalināju Jenotu tikai tādēļ, lai kļūtu nedaudz drosmīgāks”, - skarbi domāja viņš. Atnākam pie māmiņas, atstāstīja puika par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir labestīgāks, es vai Jenots?
- Protams Jenots, viņš ļāva sevi nogalināt, bet tu neļāvi.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast Jenota ģimeni un palīdzēt audzināt viņa dēliņu, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika gāja uz mežu un sāka dzīvot kopā ar Jenota sievu, dabūt viņiem barību, kopt alu. Pēc mēneša viņš pats pārvērtās par Jenotu, bet viņa mamma aizbrauca uz mājām, jo viņas atvaļinājums beidzās. Reiz gāja Jenotpuika pēc barības jenotiņam un satika citu puisi.
Puisis kliedza Jenotpuikam: „Ej prom no ceļa!”. Jenotpuika i nedomāja iet prom, jo viņš ir kļuvis drosmīgs kā Jenots. Jenotpuika piecēlās uz ķepām un baisi izvalbīja savas acis. Puisis nobijās un aizbēga. Un atskrēja pie savas mammas, un pastāstīja par savu tikšanos ar Jenotu, un sāka raudāt.
- Kādēļ tu raudi? – jautāja mamma.
- Mamu, kurš ir gļēvāks, es vai jenots?
- Protams, ka tu, Jenots nebaidījās no tevis, bet tu gan nobijies.
Puika sāka raudāt vēl stiprāk.
- Tev atliek tikai viens, atrast jenotu, nogalināt un apēst viņa sirdi, - dīvainu balsi teica mamma.
Puika ņēma savu saliekamo nazi, pudelīti ar Pepsi-Colu un kliņģerīti, ielika to savā mugursomiņā un aizgāja uz mežu. Ilgi bradāja viņš pa kalniem līdz atrada jenotu alu. Iespīdinot tur ar lukturīti, ieraudzīja, ka tur sēdēja Jenotpuika.
- Tu mani nobiedēji, tagad es kļuvu gļēvāks par Jenotu, tāpēc man vajag tevi nogalināt un apēst tavu sirdi, - nokliedza puisis.
- Ak, cik tu viltīgs. Es pats tevi nogalināšu.
Nogalināja Jenotpuika puisi un pats apēda viņa sirdi. Tikko viņš to izdarīja, uzreiz pārvērtās par puiku. Un gāja bijušais Jenotpuika, tagad jau vienkārši puika, pie tā puiša, kuru viņš nogalināja, mammas un, izliekoties par viņas dēlu, teica:
- Mamu, es nogalināju Jenotu, un tagad esmu tik pat drosmīgs kā Jenots.
- Tu melo, tu neesi mans dēls, un es neesmu sieviete, esmu tā Jenota sieva, kuru tu nogalināji, lai kļūtu drosmīgs kā Jenots. Un ne puisi tu nogalināji, bet manu vecāko dēlu Jenotu! – iekliedzās sieviete, pārvērtās par Jenoti, nogalināja puika un apēta viņa sirdi. Kā tikko viņa to izdarīja, tā uzreiz pārvērtās par puiku. Nākamgad brauca viena māte bez dēla uz dienvidiem atpūsties. Ilgi gāja viņa kalnos, līdz kādā spraugā klintīs uzcēla telti un sāka dzīvot. Pēkšņi, ne no šā ne no tā, nāk pie viņas puika un saka:
- Sveika, māt, es audzināju mazo jenotiņu, un tagad esmu tik pat labsirdīgs kā Jenots.
- Melo tu visu, nesi tu nekāds puika, bet Jenotiene, kura nogalināja manu dēlu par to, ka viņš nogalināja tavu vīru un vecāko dēlu. Un neesmu es nekāda sieviete, esmu Zaķa sieva, kuru nogalināja Jenots, lai kļūtu tik pat ātram cik Zaķis. Un nenogalināji tu manu dēlu, tu nogalināji savu jaunāko dēlu, kuru es pārvērtu par puiku, lai viņš nogalinātu savu tēvu un vecāko dēlu, - sieviete smējās, pārvērtās par zaķmāti un nogalināji jenotieni.
Šamāns beidza savu stāstu, noskatījās pa malām un teica: „Tā labums atkal uzvarēja ļauno” Pēc tam paslēpa savu pīpi ar pērlēm izrotātajā makstī un aizgāja uz savu vigvamu, nobubinot: „Karma atšķiras no kabatas ar turbulentitāti”
Cilts vadonis paskaidroja: „Viņš gribēja teikt, ka Jenotus nedrīkst ēst – nešķīstie zvēri”, un aizgāja gulēt.
Galvenais pavārs teica: „Dzirdējāt? Šonedēļ nedrīkst ēst”.
Visi ļaudis nodomāja: „Neko sev viņus piedūra”, bet skaļi neko neteica, bet aplaudēja un aizgāja gulet.
Un tagad jautājums tiem, kuri spēja izlasīt pasaku līdz galam – ko pīpēja šamāns un kur lai dabū tādu zālīti?
Received from friend, who finds this at some unknown forum.
Thanks to friend.
Par ģimenes laimi (intervija)
Tatjana: Kopš tā laika, kad Aļoša zaudēja abas kājas, viss, protams, izmainījās, bet es nesūdzos, nebūt nē. Mums viss ir labi, protams man jātērē daudz vairāk laika, lai koptu viņu, paši saprotat, bez kājām ir daudz grūtāk pašam, bet man liekas, ka lielākoties mūsu attiecības kļuva labākas, un, kā lai saka, ģimenes atmosfēra... Kopumā, cik dīvaini lai tas arī skan, man liekas, ka mēs kļuvām laimīgāki, kaut vai...
... Ko lūdzu, mīļais? Tēju? Vienu mirkli... Piedošanu...
Aleksejs: Divas karotes cukura! Di-vas! Cik reizes jāatkārto! Ātrāk! Man šodien vēl uz frizētāvu! Par ko tad es? Ak jā... Ziniet, man liekas, ka es viņu neieredzu. Taņu. Sievu. Tiešām neieredzu. Ciest nevaru. Tāpēc es arī likos zem vilciena, lai man kājas nogrieztu, lai viņai nāktos man kopt un mocīties ar invalīdu. Man patīk vērot, cik viņai ir grūti. Jūs tikai paklausieties viņā. “Tējiņu, mīļais? Palasīt tev? Pēc alus aizskriet? Protams-protams” Viņa ko, par sievu-varoni nolēma kļūt, vai kā?
Tatjana: Es viņam palīdzu gandrīz visā. Pat vannā. Viņam, pašsaprotams, pašam netikt galā, tāpēc mums tur ir speciāla ierīce, tāds kā pacēlājs. Es itkā lēnām nolaižu viņu vannā. Kad es izlaidu viņu pirmo reizi, es jutos drausmīgi. Viņam tā sāpēja, un viņš bija tik bezpalīdzīgs. Vienvārdsakot, es jutos ļoti vainīga.
Aleksejs: Tas ir ļoti sāpīgi, kad tu krīti vannā. Bet tas ir tā vērts, redzēt viņas sejas izteiksmi. Viņa bija tik sarūgtināta, viņas acīs bija tāda vainas apziņa, ka man likās, ka viņai sāp vairāk nekā man. Un tas ir labi. Tā tam ir jābūt.
Tatjana: Kad es izlaidu viņu otro reizi, man radās tāda sajūta, kā lai to apraksta... itkā man tas patiktu?
Nezinu. Vienkārši es tagad ar nepacietību gaidu, kad es varēšu viņu izlaist kārtējo reizi.
Aleksejs: Tas ir tik sāpīgi... un tai pat laikā es pie sevis domāju, “kā lai izdarīt viņai vēl sliktāk, vēl sāpīgāk”. Ir man te viena ideja... Ja es, teiksim, tajā momentā izdauzītu sev aci ar krānu, tad... Tad viņa laikam pakārsies! TXAXAXAAA! Tas tik būtu jauki! Jā... Lūk tas būtu super...
Tatjana: Ziniet, ja man kāds liktu pārtraukt mest Aļošu vannā, es būtu laikam sarūgtināta. Nedomāju gan, ka varētu pārtraukt to darīt...
... Ko lūdzu, mīļais? Tēju? Vienu mirkli... Piedošanu...
Aleksejs: Divas karotes cukura! Di-vas! Cik reizes jāatkārto! Ātrāk! Man šodien vēl uz frizētāvu! Par ko tad es? Ak jā... Ziniet, man liekas, ka es viņu neieredzu. Taņu. Sievu. Tiešām neieredzu. Ciest nevaru. Tāpēc es arī likos zem vilciena, lai man kājas nogrieztu, lai viņai nāktos man kopt un mocīties ar invalīdu. Man patīk vērot, cik viņai ir grūti. Jūs tikai paklausieties viņā. “Tējiņu, mīļais? Palasīt tev? Pēc alus aizskriet? Protams-protams” Viņa ko, par sievu-varoni nolēma kļūt, vai kā?
Tatjana: Es viņam palīdzu gandrīz visā. Pat vannā. Viņam, pašsaprotams, pašam netikt galā, tāpēc mums tur ir speciāla ierīce, tāds kā pacēlājs. Es itkā lēnām nolaižu viņu vannā. Kad es izlaidu viņu pirmo reizi, es jutos drausmīgi. Viņam tā sāpēja, un viņš bija tik bezpalīdzīgs. Vienvārdsakot, es jutos ļoti vainīga.
Aleksejs: Tas ir ļoti sāpīgi, kad tu krīti vannā. Bet tas ir tā vērts, redzēt viņas sejas izteiksmi. Viņa bija tik sarūgtināta, viņas acīs bija tāda vainas apziņa, ka man likās, ka viņai sāp vairāk nekā man. Un tas ir labi. Tā tam ir jābūt.
Tatjana: Kad es izlaidu viņu otro reizi, man radās tāda sajūta, kā lai to apraksta... itkā man tas patiktu?
Nezinu. Vienkārši es tagad ar nepacietību gaidu, kad es varēšu viņu izlaist kārtējo reizi.
Aleksejs: Tas ir tik sāpīgi... un tai pat laikā es pie sevis domāju, “kā lai izdarīt viņai vēl sliktāk, vēl sāpīgāk”. Ir man te viena ideja... Ja es, teiksim, tajā momentā izdauzītu sev aci ar krānu, tad... Tad viņa laikam pakārsies! TXAXAXAAA! Tas tik būtu jauki! Jā... Lūk tas būtu super...
Tatjana: Ziniet, ja man kāds liktu pārtraukt mest Aļošu vannā, es būtu laikam sarūgtināta. Nedomāju gan, ka varētu pārtraukt to darīt...
Disfunkcijas portrets
Sekretāre sēd pie galda un ar vienu roku kņudina vagīnas lūpiņu, ar otru roku šķirstot lapas internetā. Ik pa brīdim meitene izvelk pirkstus no apakšbiksēm un aposta. Ar katru reizi viņas sirds saraujas ievelkot smaku nāsīs, ar katru reizi viņas pašapziņa sarūk, bet viņa to dara atkal un atkal.
Man dažreiz pašam gadās līdzīgi. Man gan nav vagīnas, pilnīgi otrādi. Dažreiz es sēdu pie galda, un pēkšņi man nāsīs iecērtas mana nemazgātā pimpja smaka. Es vakar nodročīju, pipeli nenomazgāju un šodien tā smird pēc smegmas. Smegmas smaka. Tad es domāju, vai visi šo smaku jūt, un neko nesaka? Varbūt, kad es stāvu, mana pipele tik traki nesmird? Es zinu ka sēdot tā smird konkrēti. Es zinu ka neesmu saodis kā pipele smird nevienam citam. Nevar taču būt, ka smird man vienam pašam?!
Sekretāres vārds ir Anita. Uzaugusi Kurzemē. Izaudzināta fundamentālas kristietības garā, nekad netikusi bērnībā seksuāli izmantota (īsāk sakot, tēvs un brālis viņu nepisa un māte nespieda viņai laizīt pežu), dievbijīga un vienkārša sieviete.
Tomēr, kaut kas viņai liek atkal un atkal lasīt kreatifu internetā, kaut kādas dziņas liek viņai ostīt pirkstus.
Grūti iedomāties, bet šī sieviete ir koprofetišiste. Jeb, kā zināmās aprindās mēdz teikt, viņai piemīt anālais fetišs.
Nav skaidra anālā fetiša izcelsme. Zinātnieki joprojām strīdas, kāpēc daži cilvēki izjūt seksuālu uzbudinājumu no sūdu skata vai smakas. Nav īsti skaidrs, kāpēc veselīga, izglītota, mūsdienīga sieviete, uzaudzināta Kurzemē, fundamentālas kristietības garā, izjūt tieksmi lai viņai iepļūtī mutē, viņas seksuālajās fantāzijās piemīt koprofāgijas elementi.
Žēl, ka viņai nav amputētas kājas, tad es vēl kaut ko saprastu. Bet citādi - smuka meitene, lielas krūtis, kājas no ausīm... kāpēc viņai būtu jāēd sūdi? Bet, atgriezīsimies pie sižeta. Vispār dīvaina padarīšana, es gribēju par interesantiem piedzīvojumiem, par kādu smieklīgu huiņu, bet sāku gari un plaši klāstīt par viņas problēmām par koprofīliju un koprofāgiju... Varbūt pieminēt garāmejot, bet ne izgaršot un izbaudīt taču!!! Kas par lietu?
Anita dzīvo vienai sajūtai - kad viņas mēles galiņš pieskaras vīrieša ānusa maliņai, sūda garša tik tikko sajūtama, ieielpo dirsas matu sasvīdušo smārdu, un tad ielaužas ar mēlīti dziļāk. Tikai garšas izjūtas, ko var iegūt nolaizot vīrieša anusa iekšienes raupjo ādu liek viņai izjust kaut ko līdzīgu baudai. Viss pārējais ir sviests.
***
Vakarā viņa dosies uz Rimi veikalu un nopirks kabaču ikrus. Kā vienmēr. Anita ēd kabaču ikrus katru vakaru, citādi viņa nespēj aizmigt. Burciņās viņa krāj urīnu.
Sekretāre paceļ acis, un ar tramīgu skatienu noglāsta manu figūru, kad es parādos pa kabineta durvīm.
- Anitiņ, tikšanās ar klientu. Gatavojies filmai. Šovakar, klubā. Esi vakarkleitā. Apmazgājies. No tevis nes.
Anita ir tumši piesarkusi, kauns viņu saēd no iekšas. Tāda viņa man patīk vislabāk. Mans Dievs, kā man palaimējās, ka es viņu pieņēmu darbā.
- Dabūsi pātagu!
Es draiski smaidot jokoju. Sekretāres lūpās rotājas samocīts, uztiepts smaids. Tā, kā man patīk. Es aizveru ārdurvis, un eju uz McDonalds pārrunāt koprozoofilās filmas uzņemšanas budžetu. Pēc kūpošas kakiņas BigMaks ir mans favorītais paēdiens. Ja pareizi paskatīties uz kasierīti, bigmakā iespļauj un nošņauc degunu. Perfekti.
- Darām tā: īrējam dzīvoklīti. Viss klusu, ne čiku ne grabu. Savācam meitenes, neaizmirsti Anitu un to japānieti - viņas iesildīs, šovakar visi konkrēti pierijamies. Mākslas akadēmijas studenti uz vietas būs jau vienpasmitos, ar visu tehniku. Kā, viss tas izmaksās ap 400 Ls. Normā. Nu, karoče, iepiķojam 70 Ls par dzīvokļa īri. Neviens neko nenojauš. Pēc tam atspārdām džekus, taisām orģiju, visu filmējam. Partneris vāvuļo, siekalas viņam tek pār zodu, iedubušās cūkas ačeles glūn uz mani, kamēr es gremoju burgera kumosu, kas pārspīlēti garšo pēc ķiplokiem.
Ar kādiem lopiem man jāstrādā.
***
- Okejs, veci, būs čikiniekā. Sarunāts. Filmas fragmentiņus uzmetīsim uz stileproject. No .lv ar' kāds pielinkos. Varbūt pasiv-agressiv kaut ko uzrakstīs. Pasūtījumi no Dānijas garantēti būs, tie vien visu atmaksās. Peļņa jau nav liela, nekas daudz.
Bet rīta smārds, pamostoties piedirstā dzīvoklī. Un Anitiņas seja - meitenei jau dzīve ir devusi tik maz. Tas liek strādāt. Tas iedvesmo...
Ne jau naudā ir laime.
Man dažreiz pašam gadās līdzīgi. Man gan nav vagīnas, pilnīgi otrādi. Dažreiz es sēdu pie galda, un pēkšņi man nāsīs iecērtas mana nemazgātā pimpja smaka. Es vakar nodročīju, pipeli nenomazgāju un šodien tā smird pēc smegmas. Smegmas smaka. Tad es domāju, vai visi šo smaku jūt, un neko nesaka? Varbūt, kad es stāvu, mana pipele tik traki nesmird? Es zinu ka sēdot tā smird konkrēti. Es zinu ka neesmu saodis kā pipele smird nevienam citam. Nevar taču būt, ka smird man vienam pašam?!
Sekretāres vārds ir Anita. Uzaugusi Kurzemē. Izaudzināta fundamentālas kristietības garā, nekad netikusi bērnībā seksuāli izmantota (īsāk sakot, tēvs un brālis viņu nepisa un māte nespieda viņai laizīt pežu), dievbijīga un vienkārša sieviete.
Tomēr, kaut kas viņai liek atkal un atkal lasīt kreatifu internetā, kaut kādas dziņas liek viņai ostīt pirkstus.
Grūti iedomāties, bet šī sieviete ir koprofetišiste. Jeb, kā zināmās aprindās mēdz teikt, viņai piemīt anālais fetišs.
Nav skaidra anālā fetiša izcelsme. Zinātnieki joprojām strīdas, kāpēc daži cilvēki izjūt seksuālu uzbudinājumu no sūdu skata vai smakas. Nav īsti skaidrs, kāpēc veselīga, izglītota, mūsdienīga sieviete, uzaudzināta Kurzemē, fundamentālas kristietības garā, izjūt tieksmi lai viņai iepļūtī mutē, viņas seksuālajās fantāzijās piemīt koprofāgijas elementi.
Žēl, ka viņai nav amputētas kājas, tad es vēl kaut ko saprastu. Bet citādi - smuka meitene, lielas krūtis, kājas no ausīm... kāpēc viņai būtu jāēd sūdi? Bet, atgriezīsimies pie sižeta. Vispār dīvaina padarīšana, es gribēju par interesantiem piedzīvojumiem, par kādu smieklīgu huiņu, bet sāku gari un plaši klāstīt par viņas problēmām par koprofīliju un koprofāgiju... Varbūt pieminēt garāmejot, bet ne izgaršot un izbaudīt taču!!! Kas par lietu?
Anita dzīvo vienai sajūtai - kad viņas mēles galiņš pieskaras vīrieša ānusa maliņai, sūda garša tik tikko sajūtama, ieielpo dirsas matu sasvīdušo smārdu, un tad ielaužas ar mēlīti dziļāk. Tikai garšas izjūtas, ko var iegūt nolaizot vīrieša anusa iekšienes raupjo ādu liek viņai izjust kaut ko līdzīgu baudai. Viss pārējais ir sviests.
***
Vakarā viņa dosies uz Rimi veikalu un nopirks kabaču ikrus. Kā vienmēr. Anita ēd kabaču ikrus katru vakaru, citādi viņa nespēj aizmigt. Burciņās viņa krāj urīnu.
Sekretāre paceļ acis, un ar tramīgu skatienu noglāsta manu figūru, kad es parādos pa kabineta durvīm.
- Anitiņ, tikšanās ar klientu. Gatavojies filmai. Šovakar, klubā. Esi vakarkleitā. Apmazgājies. No tevis nes.
Anita ir tumši piesarkusi, kauns viņu saēd no iekšas. Tāda viņa man patīk vislabāk. Mans Dievs, kā man palaimējās, ka es viņu pieņēmu darbā.
- Dabūsi pātagu!
Es draiski smaidot jokoju. Sekretāres lūpās rotājas samocīts, uztiepts smaids. Tā, kā man patīk. Es aizveru ārdurvis, un eju uz McDonalds pārrunāt koprozoofilās filmas uzņemšanas budžetu. Pēc kūpošas kakiņas BigMaks ir mans favorītais paēdiens. Ja pareizi paskatīties uz kasierīti, bigmakā iespļauj un nošņauc degunu. Perfekti.
- Darām tā: īrējam dzīvoklīti. Viss klusu, ne čiku ne grabu. Savācam meitenes, neaizmirsti Anitu un to japānieti - viņas iesildīs, šovakar visi konkrēti pierijamies. Mākslas akadēmijas studenti uz vietas būs jau vienpasmitos, ar visu tehniku. Kā, viss tas izmaksās ap 400 Ls. Normā. Nu, karoče, iepiķojam 70 Ls par dzīvokļa īri. Neviens neko nenojauš. Pēc tam atspārdām džekus, taisām orģiju, visu filmējam. Partneris vāvuļo, siekalas viņam tek pār zodu, iedubušās cūkas ačeles glūn uz mani, kamēr es gremoju burgera kumosu, kas pārspīlēti garšo pēc ķiplokiem.
Ar kādiem lopiem man jāstrādā.
***
- Okejs, veci, būs čikiniekā. Sarunāts. Filmas fragmentiņus uzmetīsim uz stileproject. No .lv ar' kāds pielinkos. Varbūt pasiv-agressiv kaut ko uzrakstīs. Pasūtījumi no Dānijas garantēti būs, tie vien visu atmaksās. Peļņa jau nav liela, nekas daudz.
Bet rīta smārds, pamostoties piedirstā dzīvoklī. Un Anitiņas seja - meitenei jau dzīve ir devusi tik maz. Tas liek strādāt. Tas iedvesmo...
Ne jau naudā ir laime.
Valdes sēde
Apspriežu zālē valdīja neveikls un stindzinošs klusums. Varēja dzirdēt, kā aug mati, izdalās kuņģa sula un smagnēji elso trīspadsmit rūdīti ānusi. Korporatīvās kompānijas valdes locekļi samulsuši sēdēja un, viegli piesarkuši, apmainījās ar īsiem, kautrīgiem acu skatieniem. Visi gaidīja, kurš būs tas, kas teiks kādu vārdu, bet neviens nevēlējās būt pirmais. Ik pa brīdim klusumu skarbi pāršķēla no interkoma atskanoši samocīti kunksti, kas vijās ar mīkstām, bet griezīgām un mazliet kropļotām pirdienu brāzmām un atbalsojās plašajā telpā, iedzenot klātesošajos pazemīgu bijību pret gremošanas trakta problēmām. Mēģinājums savās apziņās vizualizēt dzirdamo ainu un nabaga dirsēja izmisīgos centienus izspiest kaut jel ko jebkurā citā situācijā radītu neviltotu un sirsnīgu līdzjūtību, taču šoreiz situācijas neveiklums bija tik nepārprotams, ka uz lielo priekšnieku pierēm no saspīlētā samulsuma lēnām, bet neapturami sāka izspiesties taukainas sviedru lāses. Tomēr nezināmais atejas moceklis pat nenojauta, ka likteņa pirksts bija licis viņam tik vulgārā veidā dalīties savos priekos un bēdas ar divdesmit sešām svešām ausīm, un sparīgi turpināja cīņu ar brūno lāci. Zālē laiks likās stājies un sekundes vilkās kā noasiņojošas kamieļmātes ar apcirstām kājām.
Uztrauktākie no resnuļiem jau nervozi sniedzās ar savām tuklajām roķelēm pēc kabatā šādiem gadījumiem paslēptā lakatiņa, lai kaut nedaudz ietekmētu pārmērīgo sviedru izdalīšanos no sasarkušās sejas, bet pūliņi bija veltīgi, jo no interkoma nākošie pirdieni un svilpieni, elsas un nopūtas, kunksti un vaidi nepārprotami kļuva aizvien uzstājīgāki un pieņēmās gan skaļumā gan intensitātē, radot klausītājos un līdzjutējos aiz vien dziļāku vēlmi šajā brīdī atrasties kaut kur tālu, tālu prom no šīm mokošajām pirmsnāves spazmām uz poda, taču viņiem visiem bija nolemts ciest līdzi pirdējam līdz pašam galam, un šī apziņa nomāca visus.
* * *
Pirmo plunkšķi pavadīja jūtama lepnuma pilns galvenā varoņa sēciens un zāli pāršalca tikko dzirdama atvieglotības nopūta. Spriedze starp trīspadsmit varenajiem uz brīdi mazliet atslāba. Taču, kad četrdesmit sekunžu laikā nemitīgos piepūles vaidus nevainagoja nākamis rezultāts, satraukums atgriezās ar divkāršu spēku un sviedru dziedzeri abās interkoma pusēs atkal darbojās uz pilnu jaudu. Visi zināja, ka cīņa vēl nebūt nav galā. Divi no klātesošajiem trīcošām rokām pasniedzās pēc minerālūdens glāzēm, un viņu kustības ar pateicības pilniem skatieniem pavadīja pārējie, kam kaut uz brīdi bija dota iespēja fokusēt uzmanību uz kaut ko citu, taču daudz nebija līdzēts. Interkoms spalgi iekliedzās ar kārtējo kodolpirdienu un nervozākie palecās savos krēslos. Pirdiens pēc pirdiena. Tas nogurdināja visus, taču ānuss tur otrā pusē turpināja repot.
Uz brīdi likās, ka tante Fortūna ir apžēlojusies par jau pie aizgājušajiem pieskaitīto būtni un viņa pūles beidzot sāka nest jūtamus augļus. Žēl vienīgi, ka šie augļi bija arbūzi. Sākās šļakstieni un sprādzieni, aizlauzti kviecieni un jūtami centieni kaut kā kontrolēt sava organisma lejas galu. Centieni, protams, anālās stihijas priekšā bija bezspēcīgi. Tualetes varonis bija pilnībā zaudējis kontroli pār savu ķermeni. Tajā bija iemiesojies pats SŪDS. Tas dēmoniski plosījās un rāvās uz āru. Nabaga cilvēku svaidīja pa kabīni kā piedzērušos cūku uz kuģa klāja vētras laikā. Viņa ķermenis dzirdami sitās pret sienām, durvīm, un podu. Apspriežu zālē sēdošie šausmās sastinga un ieplestām acīm, ausīm un ānusiem gaidīja atrisinājumu. Vētra pieņēmās spēkā. Caur interkomu priekšniekus sāka sasniegt pārcilvēciski rēcieni un gārdzieni. Vai Antikrists tiešām šai pasaulē ieradīsies no zarnām? Vai šis ir pasaules mokošā gala sākums? Vai viņi varbūt ir tie izredzētie, kas būs liecinieki pirmajam elles laikmeta priekšvēstnesim? SŪDS nelikās ne zinis par šīm klausītāju domām un turpināja niknumā ķidāt novājināto organismu, kas jau šķietami bija kļuvis par nosacītas formas gaļas masu bez pulsa. Taču arī zarnu dēmona spēki sāka apsīkt. Šļakatas sāka mazliet norimt un visiem par lielu prieku, pēkšņi atskanēja izmocītā dirsēja elsas. Viņš bija dzīvs.
* * *
Caur distortētām papīra čaukstēšanas skaņām bija dzirdama agresīva murmināšana un lādešanās, kā arī brīžiem apslāpēti sāpju vaidi. Visi labi zināja, kāpēc. Tualetē pirms stundas bija beidzies papīrs un, lai vismaz kā līdzētu, sekretāre bija turp aiznesusi kaudzīti ar nevajadzīgām izdrukām no printera. Šķita, ka nabaga radījums nolēmis darīt sev galu ar aso papīru. Nolēmis sagriezt sevi gabalos, sākot ar dibengalu. Interkoma skaļrunis bezspēkā paguris čarkstēja. Pusstunda pavadīta nemitīgā translācijā no havajas mazo skaļruni bija nogurdinājusi ne mazāk kā cilvēkus abās tā pusēs. Trīspadsmit vīri piesarkuši un nosvīduši klusēja, ieslīguši savos krēslos, cik vien zemu iespējams.
Papīra čaukstēšanu nomainīja dusmīga knosīšanās ap drēbēm, ko pavadīja dzīvnieciski rukšķi līdz beidzot bija jūtamas izrādes beigas. Vīru prātos ieskanējās uzvaras fanfāras, kad rektalitātes šovu triumfāli noslēdza norautā ūdens šalkoņa, kas kā kanalizācijas dieva atrauga aizskaloja varoņa pēdējo trīsdesmit četru minūšu pūliņus smirdīgākajā no pasaules labirintiem. Pēdējā interkoma izdvestā skaņa bija niknumā aizcirsto atejas durvju blīkšķis. Apspriežu zāli pārņēma kristāldzidrs klusums. Viņi sēdēja sastinguši. Šokēti un pietvīkuši. Nosvīduši un laimīgi, ka tas nu reiz ir garām.
* * *
Pēc trīsdesmit deviņām sekundēm atšāvās zāles platās divviru durvis un caur tām mundrā un mazliet paātrinātā gaitā ar mazliet nosvīdušu pieri, bet možu un smaidīgu skatienu savā tipiskajā "rosīgs un elegants" paskatā iesteidzās valdes priekšsēdētājs. "Kungi, lūdzu mani atvainot par kavēšanos. Kā mēdz teikt, neparedzēti apstākļi jau tieši tāpēc ir neparedzēti, ka viņus diemžēl iepriekš paredzēt nav iespējams."
Uztrauktākie no resnuļiem jau nervozi sniedzās ar savām tuklajām roķelēm pēc kabatā šādiem gadījumiem paslēptā lakatiņa, lai kaut nedaudz ietekmētu pārmērīgo sviedru izdalīšanos no sasarkušās sejas, bet pūliņi bija veltīgi, jo no interkoma nākošie pirdieni un svilpieni, elsas un nopūtas, kunksti un vaidi nepārprotami kļuva aizvien uzstājīgāki un pieņēmās gan skaļumā gan intensitātē, radot klausītājos un līdzjutējos aiz vien dziļāku vēlmi šajā brīdī atrasties kaut kur tālu, tālu prom no šīm mokošajām pirmsnāves spazmām uz poda, taču viņiem visiem bija nolemts ciest līdzi pirdējam līdz pašam galam, un šī apziņa nomāca visus.
* * *
Pirmo plunkšķi pavadīja jūtama lepnuma pilns galvenā varoņa sēciens un zāli pāršalca tikko dzirdama atvieglotības nopūta. Spriedze starp trīspadsmit varenajiem uz brīdi mazliet atslāba. Taču, kad četrdesmit sekunžu laikā nemitīgos piepūles vaidus nevainagoja nākamis rezultāts, satraukums atgriezās ar divkāršu spēku un sviedru dziedzeri abās interkoma pusēs atkal darbojās uz pilnu jaudu. Visi zināja, ka cīņa vēl nebūt nav galā. Divi no klātesošajiem trīcošām rokām pasniedzās pēc minerālūdens glāzēm, un viņu kustības ar pateicības pilniem skatieniem pavadīja pārējie, kam kaut uz brīdi bija dota iespēja fokusēt uzmanību uz kaut ko citu, taču daudz nebija līdzēts. Interkoms spalgi iekliedzās ar kārtējo kodolpirdienu un nervozākie palecās savos krēslos. Pirdiens pēc pirdiena. Tas nogurdināja visus, taču ānuss tur otrā pusē turpināja repot.
Uz brīdi likās, ka tante Fortūna ir apžēlojusies par jau pie aizgājušajiem pieskaitīto būtni un viņa pūles beidzot sāka nest jūtamus augļus. Žēl vienīgi, ka šie augļi bija arbūzi. Sākās šļakstieni un sprādzieni, aizlauzti kviecieni un jūtami centieni kaut kā kontrolēt sava organisma lejas galu. Centieni, protams, anālās stihijas priekšā bija bezspēcīgi. Tualetes varonis bija pilnībā zaudējis kontroli pār savu ķermeni. Tajā bija iemiesojies pats SŪDS. Tas dēmoniski plosījās un rāvās uz āru. Nabaga cilvēku svaidīja pa kabīni kā piedzērušos cūku uz kuģa klāja vētras laikā. Viņa ķermenis dzirdami sitās pret sienām, durvīm, un podu. Apspriežu zālē sēdošie šausmās sastinga un ieplestām acīm, ausīm un ānusiem gaidīja atrisinājumu. Vētra pieņēmās spēkā. Caur interkomu priekšniekus sāka sasniegt pārcilvēciski rēcieni un gārdzieni. Vai Antikrists tiešām šai pasaulē ieradīsies no zarnām? Vai šis ir pasaules mokošā gala sākums? Vai viņi varbūt ir tie izredzētie, kas būs liecinieki pirmajam elles laikmeta priekšvēstnesim? SŪDS nelikās ne zinis par šīm klausītāju domām un turpināja niknumā ķidāt novājināto organismu, kas jau šķietami bija kļuvis par nosacītas formas gaļas masu bez pulsa. Taču arī zarnu dēmona spēki sāka apsīkt. Šļakatas sāka mazliet norimt un visiem par lielu prieku, pēkšņi atskanēja izmocītā dirsēja elsas. Viņš bija dzīvs.
* * *
Caur distortētām papīra čaukstēšanas skaņām bija dzirdama agresīva murmināšana un lādešanās, kā arī brīžiem apslāpēti sāpju vaidi. Visi labi zināja, kāpēc. Tualetē pirms stundas bija beidzies papīrs un, lai vismaz kā līdzētu, sekretāre bija turp aiznesusi kaudzīti ar nevajadzīgām izdrukām no printera. Šķita, ka nabaga radījums nolēmis darīt sev galu ar aso papīru. Nolēmis sagriezt sevi gabalos, sākot ar dibengalu. Interkoma skaļrunis bezspēkā paguris čarkstēja. Pusstunda pavadīta nemitīgā translācijā no havajas mazo skaļruni bija nogurdinājusi ne mazāk kā cilvēkus abās tā pusēs. Trīspadsmit vīri piesarkuši un nosvīduši klusēja, ieslīguši savos krēslos, cik vien zemu iespējams.
Papīra čaukstēšanu nomainīja dusmīga knosīšanās ap drēbēm, ko pavadīja dzīvnieciski rukšķi līdz beidzot bija jūtamas izrādes beigas. Vīru prātos ieskanējās uzvaras fanfāras, kad rektalitātes šovu triumfāli noslēdza norautā ūdens šalkoņa, kas kā kanalizācijas dieva atrauga aizskaloja varoņa pēdējo trīsdesmit četru minūšu pūliņus smirdīgākajā no pasaules labirintiem. Pēdējā interkoma izdvestā skaņa bija niknumā aizcirsto atejas durvju blīkšķis. Apspriežu zāli pārņēma kristāldzidrs klusums. Viņi sēdēja sastinguši. Šokēti un pietvīkuši. Nosvīduši un laimīgi, ka tas nu reiz ir garām.
* * *
Pēc trīsdesmit deviņām sekundēm atšāvās zāles platās divviru durvis un caur tām mundrā un mazliet paātrinātā gaitā ar mazliet nosvīdušu pieri, bet možu un smaidīgu skatienu savā tipiskajā "rosīgs un elegants" paskatā iesteidzās valdes priekšsēdētājs. "Kungi, lūdzu mani atvainot par kavēšanos. Kā mēdz teikt, neparedzēti apstākļi jau tieši tāpēc ir neparedzēti, ka viņus diemžēl iepriekš paredzēt nav iespējams."
DIS - Diršanas informācijas sistēma
Projektējums
Motivācija
Katru dienu mums nākas apmeklēt iestādi, kuru mēs saucam par tualeti, lai nokārtotu savas dabiskās vajadzības. Šis process notiek regulāri un ir visnotaļ nozīmīga mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tomēr šī procesa izkopšana ir nedaudz atstāta novārtā, par ko liecina kaut vai ārpustualetes diršana un mīšana, diršanas un mīžšanas kultūras pazemināšanās un organizatoriskās problēmas, ar kurām nākas diendienā saskarties tiklab dirsējiem kā mīzējiem. Minēšu tikai dažas:
* Tualešu trūkums;
* Garas rindas pie esošajām tualetēm;
* Atsevišķu izkārnīšanās vietu nepieejamība;
* Konfrontācija starp dirsējiem un briļļu nomīzējiem.
Pēc daudzu tualešu projektējuma var spriest, ka netiek veltīta pienācīga uzmanība klientu vēlmēm un iespējām. Piemēram, cilvēkam, kurš nav atbilstoši fiziski sagatavots un nav paņēmis līdzi alpīnisma aprīkojumu vai speciālu aizsargietērpu nav reāli, neapdraudot sevi un savu labsajūtu, nokārtoties stacijas tipa tualetēs. Daudzas tualetes neatbilst arī klientu etniskajam sastāvam, jo rietumu cilvēks nespēj atbilstoši izkārnīties stāvtualetēs.
Kā vienu no galvenajiem cēloņiem var minēt informācijas trūkumu. Neviens nespēj precīzi atbildēt uz jautājumiem: Kas dirš? Kur dirš? Ko dirš un kad dirš? Informācijas sistēma šajā jomā ieviestu vairāk skaidrības un palīdzētu atbildēt uz vēl daudziem citiem sasāpējušiem jautājumiem.Kas dirš vairāk? Kādēļ dirš vairāk? un, protams, jautājums, kas mūs tuvinās pilnīgai visuma izzināšanai: Kapēc mums jādirš?
Līdz šim visas valsts struktūras ir izvairījušās no šī jautājuma risināšanas, gan jautājuma delikātuma, gan sarežģītības pakāpes dēļ. Lai veiksmīgi realizētu šo projektu būtu nepieciešams izveidot īpašu diršanas un mīžšanas pārraudzības komiteju valsts Labklājības minsistrijas pakļautībā. Jāveic arī iedzīvotāju aptaujas un šie dati jāapvieno vienotā informācijas sistēmas struktūrā. Jāveic organizēta diršanas un mīžšanas uzskaite un dirsēju un mīzēju reģistrācija.
Lai veiktu šīs informācijas apstrādi, jāizveido daudzpusīga informācijas sistēma Diršanas informācijas sistēma.
DIS neformāls apraksts
DIS galvenie uzdevums ir Informācijas par diršanu un mīžšanu apkopošana, apstrāde un analīze. Tas ietver sevī vairāku nozīmīgu reģistru izveidi:
* Dirsēju reģistrs;
* Tualešu reģistrs;
* Diršanas reižu reģistrs.
DIS funkcionalitāte ietver sevī:
* Informācijas reģistrāciju; (diršanas gadījumu un rezultātu reģistrācija)
* Informācijas analīzi (atskaites, pārskati, pētījumi, piemēram kopsavilkumi pa dažādām dirsēju grupām pēc vecumiem, dzimumiem un izglītības līmeņa)
DIS mērķi:
* Nereģistrētas diršanas un mīžšanas reducēšana;
* Diršanas un mīžšanas izpēte;
* Diršanas un mīžšanas procesa pilnveidošana un racionalizācija.
Datu modelis
Attēlā 1 ir DIS datu modelis, kurš satur nozīmīgākās DIS entitijas
ER modelis
Attēls 1
Entitiju apraksti
Nosaukums: Dirsējs
Apraksts:Glabā informāciju par cilvēkiem, kas veikuši diršanu vai mīžšanu. Raksturo dažādi atribūti: vecums, tautība, rase, izglītības līmenis, dzimums, fiziskie parametri, rase, statuss(dirš, mīž, grib dirst vai mīzt, negrib, miris) u.c.
Relācijas: Relācija viens pret daudz ar diršanas reizi. Raksturo, kuras diršanas reizes cilvēks veicis.
Nosaukums:Tualete
Apraksts: Glabā informāciju par diršanas vietu. Raksturo tādi atribūti kā: Vietu skaits, tips, kondīcija, vecums, statuss(aizņemta, neaizņemta), ģeogrāfiskā atrašanās vieta utml.
Relācijas: Viens pret daudz ar diršanas reizi. Raksturo diršanas gadījumus attiecīgajā iestādē.
Nosaukums:Diršanas reize
Apraksts: Raksturo notikumu - tualetes apmeklējumu. Šo notikumu raksturo sekojoši atribūti: sākuma laiks, beigu laiks, tips (dirš, mīž, dirš un mīž, grib dirst un nevar padirst, grib mīzt un nevar pamīzt, citi), izlietoto tualetes papīrīšu skaits, izmantotā ierīce(pisuārs, pods, izlietne, vāze, siena, bikses) u.c. piemēram pazīmes, kuras reģistrē papildus notikumus, piemēram nagu graužšanu, deguna urbināšanu , lasīšanu. Kā arī multimēdiju materiāli, tādi kā video un audio ieraksti, piemēram Kamera#1; Kamera#2 utml.
Relācijas: Daudz pret viens ar Dirsējs. Nosaka diršanas reizes inicatoru. Daudz pret viens ar Tualete. Nosaka diršanas notikuma norises vietu. Viens pret daudz ar Izkārnījums. Raksturo diršanas reizē radušos izkārnījumus.
Nosaukums: Izkārnījums
Apraksts: Raksturo objektu - izkārnījumu, kas radies tualetes apmeklējuma rezultātā. raksturo atribūti: dzimšanas brīdis, tips(čuras, kakas), svars , masa, litri, blīvums, krāsa, smarža, kārtas numurs(tikai klučiem), parazīti(ir/nav),asinis(ir/nav),sperma utt....
Relācijas:Daudz pret viens ar diršanas reizi. Raksturo notikumu - tualetes apmeklējumu, kura laikā objekts veidojies.
Nobeigums
Pateicoties šai lieliskajai sistēmai mums beidzot izdosies rast atbildes uz jautājumiem, kā pareizi jādirš, kur jāizvieto tualetes? Kas dirš visvairāk? Kas dirš vissmirdīgāk? Kam nepieciešama palīdzība diršot? Cik daudz mēs dirsīsim nākotnē? Atbildes uz šiem jautājumiem dos nozīmīgu ieguldījumu cilvēces attīstība un motivēs jaunu tehnoloģiju un metožu izstrādi.
Motivācija
Katru dienu mums nākas apmeklēt iestādi, kuru mēs saucam par tualeti, lai nokārtotu savas dabiskās vajadzības. Šis process notiek regulāri un ir visnotaļ nozīmīga mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tomēr šī procesa izkopšana ir nedaudz atstāta novārtā, par ko liecina kaut vai ārpustualetes diršana un mīšana, diršanas un mīžšanas kultūras pazemināšanās un organizatoriskās problēmas, ar kurām nākas diendienā saskarties tiklab dirsējiem kā mīzējiem. Minēšu tikai dažas:
* Tualešu trūkums;
* Garas rindas pie esošajām tualetēm;
* Atsevišķu izkārnīšanās vietu nepieejamība;
* Konfrontācija starp dirsējiem un briļļu nomīzējiem.
Pēc daudzu tualešu projektējuma var spriest, ka netiek veltīta pienācīga uzmanība klientu vēlmēm un iespējām. Piemēram, cilvēkam, kurš nav atbilstoši fiziski sagatavots un nav paņēmis līdzi alpīnisma aprīkojumu vai speciālu aizsargietērpu nav reāli, neapdraudot sevi un savu labsajūtu, nokārtoties stacijas tipa tualetēs. Daudzas tualetes neatbilst arī klientu etniskajam sastāvam, jo rietumu cilvēks nespēj atbilstoši izkārnīties stāvtualetēs.
Kā vienu no galvenajiem cēloņiem var minēt informācijas trūkumu. Neviens nespēj precīzi atbildēt uz jautājumiem: Kas dirš? Kur dirš? Ko dirš un kad dirš? Informācijas sistēma šajā jomā ieviestu vairāk skaidrības un palīdzētu atbildēt uz vēl daudziem citiem sasāpējušiem jautājumiem.Kas dirš vairāk? Kādēļ dirš vairāk? un, protams, jautājums, kas mūs tuvinās pilnīgai visuma izzināšanai: Kapēc mums jādirš?
Līdz šim visas valsts struktūras ir izvairījušās no šī jautājuma risināšanas, gan jautājuma delikātuma, gan sarežģītības pakāpes dēļ. Lai veiksmīgi realizētu šo projektu būtu nepieciešams izveidot īpašu diršanas un mīžšanas pārraudzības komiteju valsts Labklājības minsistrijas pakļautībā. Jāveic arī iedzīvotāju aptaujas un šie dati jāapvieno vienotā informācijas sistēmas struktūrā. Jāveic organizēta diršanas un mīžšanas uzskaite un dirsēju un mīzēju reģistrācija.
Lai veiktu šīs informācijas apstrādi, jāizveido daudzpusīga informācijas sistēma Diršanas informācijas sistēma.
DIS neformāls apraksts
DIS galvenie uzdevums ir Informācijas par diršanu un mīžšanu apkopošana, apstrāde un analīze. Tas ietver sevī vairāku nozīmīgu reģistru izveidi:
* Dirsēju reģistrs;
* Tualešu reģistrs;
* Diršanas reižu reģistrs.
DIS funkcionalitāte ietver sevī:
* Informācijas reģistrāciju; (diršanas gadījumu un rezultātu reģistrācija)
* Informācijas analīzi (atskaites, pārskati, pētījumi, piemēram kopsavilkumi pa dažādām dirsēju grupām pēc vecumiem, dzimumiem un izglītības līmeņa)
DIS mērķi:
* Nereģistrētas diršanas un mīžšanas reducēšana;
* Diršanas un mīžšanas izpēte;
* Diršanas un mīžšanas procesa pilnveidošana un racionalizācija.
Datu modelis
Attēlā 1 ir DIS datu modelis, kurš satur nozīmīgākās DIS entitijas
ER modelis
Attēls 1
Entitiju apraksti
Nosaukums: Dirsējs
Apraksts:Glabā informāciju par cilvēkiem, kas veikuši diršanu vai mīžšanu. Raksturo dažādi atribūti: vecums, tautība, rase, izglītības līmenis, dzimums, fiziskie parametri, rase, statuss(dirš, mīž, grib dirst vai mīzt, negrib, miris) u.c.
Relācijas: Relācija viens pret daudz ar diršanas reizi. Raksturo, kuras diršanas reizes cilvēks veicis.
Nosaukums:Tualete
Apraksts: Glabā informāciju par diršanas vietu. Raksturo tādi atribūti kā: Vietu skaits, tips, kondīcija, vecums, statuss(aizņemta, neaizņemta), ģeogrāfiskā atrašanās vieta utml.
Relācijas: Viens pret daudz ar diršanas reizi. Raksturo diršanas gadījumus attiecīgajā iestādē.
Nosaukums:Diršanas reize
Apraksts: Raksturo notikumu - tualetes apmeklējumu. Šo notikumu raksturo sekojoši atribūti: sākuma laiks, beigu laiks, tips (dirš, mīž, dirš un mīž, grib dirst un nevar padirst, grib mīzt un nevar pamīzt, citi), izlietoto tualetes papīrīšu skaits, izmantotā ierīce(pisuārs, pods, izlietne, vāze, siena, bikses) u.c. piemēram pazīmes, kuras reģistrē papildus notikumus, piemēram nagu graužšanu, deguna urbināšanu , lasīšanu. Kā arī multimēdiju materiāli, tādi kā video un audio ieraksti, piemēram Kamera#1; Kamera#2 utml.
Relācijas: Daudz pret viens ar Dirsējs. Nosaka diršanas reizes inicatoru. Daudz pret viens ar Tualete. Nosaka diršanas notikuma norises vietu. Viens pret daudz ar Izkārnījums. Raksturo diršanas reizē radušos izkārnījumus.
Nosaukums: Izkārnījums
Apraksts: Raksturo objektu - izkārnījumu, kas radies tualetes apmeklējuma rezultātā. raksturo atribūti: dzimšanas brīdis, tips(čuras, kakas), svars , masa, litri, blīvums, krāsa, smarža, kārtas numurs(tikai klučiem), parazīti(ir/nav),asinis(ir/nav),sperma utt....
Relācijas:Daudz pret viens ar diršanas reizi. Raksturo notikumu - tualetes apmeklējumu, kura laikā objekts veidojies.
Nobeigums
Pateicoties šai lieliskajai sistēmai mums beidzot izdosies rast atbildes uz jautājumiem, kā pareizi jādirš, kur jāizvieto tualetes? Kas dirš visvairāk? Kas dirš vissmirdīgāk? Kam nepieciešama palīdzība diršot? Cik daudz mēs dirsīsim nākotnē? Atbildes uz šiem jautājumiem dos nozīmīgu ieguldījumu cilvēces attīstība un motivēs jaunu tehnoloģiju un metožu izstrādi.
Dāvana (scenārijs)
Aizkadrā skan Massive Attack. Vīrs ar sievu skarbām sejām sēž uz dīvāna apkampušies. Sieva slauka acis ar lakatiņu. Sausas acis. Abi regulāri pēc kārtas nopūšas. Pie durvīm atskan zvans. Vīrs atver durvis, uz sliekšņa parādās Saša.
Vīrs: Sveiks, Saša…
Saša: Čau… Drīkst pie jums? Es ne uz ilgu laiku.
Vīrs: Jā, protams, nāc iekšā. Paņem čībiņas. Nāc.
Vīrs ar Sašu ienāk istabā, Sašam rokās sainis. Vīrs apsēžas blakus Sievai. Saša pienāk klāt Sievai, paņem pie rokas un līdzjūtīgi skatās viņai acīs.
Saša: Veči, es izsaku jums līdzjūtību… Man ir ļoti žēl…
Vīrs un Sieva: Paldies, Saša, paldies…
Saša: Droši vien nav viegli pārdzīvot tādu… smagi… kā sacīt jāsaka dievs deva dievs ņēma… (skatās grīdā, Vīrā un Sievā pēc kārtas)
Sieva: Jā, tas ir ļoti smagi (aizelšas, Vīrs apkampj viņu)
Saša: Es te nolēmu… šitas te… kā sacīt jāsaka šito te… uzdāvināt jums… Lai jūs novērstos… un… vispārībā… varētu izrādīties lietderīgi…
Vīrs: Paldies, Saņa…
Sieva: Paldies, Saša… bet kas tas ir?
Saša: Es to pats padarīju… (attaisa saini). Es saprotu, cik tas ir smagi… Kad aborts… izmešanās… un tā tālāk…
(Sieva atkal aizrijas ar asarām un slauka ar lakatiņu acis, Vīrs saspiež viņas rokas, abi skatās grīdā un uz Sašu pēc kārtas)
Saša: īsāk sakot… grūti pārciest… (atver sainīti un izdabū no turienes mazu , 10 centimetrus garu zārciņu ar krustiņu uz vāciņa) es to pats sataisīju. Lai jums būtu ērtāk… un… lūk tā (liek zārciņu uz galda)
(Vīrs ar Sievu sašutuši skatās uz zārciņu. Sieva aizelšas un skatās malā)
Vīrs: Saša… vispār tur to neizdod… viņi… viņi paturot to pie sevis…
Saša (vīlies): Jā? Bet kāpēc?
Vīrs: Tā vajag.
Saša: Jā? Bet es jau gribēju kā labāk, jo… īsāk sakot, es ar to esmu cieši saistīts…
(Sieva briesmīgi skatās uz Sašu, Vīrs iesākumā izbrīnīti lūkojas Sievā, pēc tam Sašā)
Saša: Nu bērns jau bija no manis…
(Sieva nicinoši skatās uz Sašu, pēc tam malā. Vīrs sašutis noskatās Sievā)
Saša (Vīram): Bet tu… šitas te… neķer kreņķi… tas jau notikās tikai reizi… pirmo un pēdējo… (Sievai) Tu taču tā arī teici, Lena, pirmo un pēdējo, vai ne?
Sieva (malā): Jā.
Vīrs (sakodis zobus): Saša, savāc TO un ej prom (iznīcinoši skatās uz Sievu)
Saša: Labi jau… neizdod i neizdod… (pieceļas , savāc no galda zārciņu un pošas prom, bet durvīs atskatās) Un tas tiešām bija tikai reizi… vēl vienai reizei man pietrūktu naudas… pārāk daudz ņem.
Vīrs skatās uz Sievu, Sieva skatās grīdā, Saša skumji smīn.
Priekškars.
Vīrs: Sveiks, Saša…
Saša: Čau… Drīkst pie jums? Es ne uz ilgu laiku.
Vīrs: Jā, protams, nāc iekšā. Paņem čībiņas. Nāc.
Vīrs ar Sašu ienāk istabā, Sašam rokās sainis. Vīrs apsēžas blakus Sievai. Saša pienāk klāt Sievai, paņem pie rokas un līdzjūtīgi skatās viņai acīs.
Saša: Veči, es izsaku jums līdzjūtību… Man ir ļoti žēl…
Vīrs un Sieva: Paldies, Saša, paldies…
Saša: Droši vien nav viegli pārdzīvot tādu… smagi… kā sacīt jāsaka dievs deva dievs ņēma… (skatās grīdā, Vīrā un Sievā pēc kārtas)
Sieva: Jā, tas ir ļoti smagi (aizelšas, Vīrs apkampj viņu)
Saša: Es te nolēmu… šitas te… kā sacīt jāsaka šito te… uzdāvināt jums… Lai jūs novērstos… un… vispārībā… varētu izrādīties lietderīgi…
Vīrs: Paldies, Saņa…
Sieva: Paldies, Saša… bet kas tas ir?
Saša: Es to pats padarīju… (attaisa saini). Es saprotu, cik tas ir smagi… Kad aborts… izmešanās… un tā tālāk…
(Sieva atkal aizrijas ar asarām un slauka ar lakatiņu acis, Vīrs saspiež viņas rokas, abi skatās grīdā un uz Sašu pēc kārtas)
Saša: īsāk sakot… grūti pārciest… (atver sainīti un izdabū no turienes mazu , 10 centimetrus garu zārciņu ar krustiņu uz vāciņa) es to pats sataisīju. Lai jums būtu ērtāk… un… lūk tā (liek zārciņu uz galda)
(Vīrs ar Sievu sašutuši skatās uz zārciņu. Sieva aizelšas un skatās malā)
Vīrs: Saša… vispār tur to neizdod… viņi… viņi paturot to pie sevis…
Saša (vīlies): Jā? Bet kāpēc?
Vīrs: Tā vajag.
Saša: Jā? Bet es jau gribēju kā labāk, jo… īsāk sakot, es ar to esmu cieši saistīts…
(Sieva briesmīgi skatās uz Sašu, Vīrs iesākumā izbrīnīti lūkojas Sievā, pēc tam Sašā)
Saša: Nu bērns jau bija no manis…
(Sieva nicinoši skatās uz Sašu, pēc tam malā. Vīrs sašutis noskatās Sievā)
Saša (Vīram): Bet tu… šitas te… neķer kreņķi… tas jau notikās tikai reizi… pirmo un pēdējo… (Sievai) Tu taču tā arī teici, Lena, pirmo un pēdējo, vai ne?
Sieva (malā): Jā.
Vīrs (sakodis zobus): Saša, savāc TO un ej prom (iznīcinoši skatās uz Sievu)
Saša: Labi jau… neizdod i neizdod… (pieceļas , savāc no galda zārciņu un pošas prom, bet durvīs atskatās) Un tas tiešām bija tikai reizi… vēl vienai reizei man pietrūktu naudas… pārāk daudz ņem.
Vīrs skatās uz Sievu, Sieva skatās grīdā, Saša skumji smīn.
Priekškars.
Atriebība
1.Ceļš
Viss noritēja kā bija plānots. Sirmgalvis bija iesprostots bagāžniekā un mašīnas riteņi mīksti vēlās pa šauro meža ceļu. Starmeši izgaismoja tuvāko koku stumbrus. Džefrijs klusi dungojot līdz Prāta Vētras dziesmai "Maybe", bungāja pa stūri. Viss notika kā iecerēts.
"Lien laukā!", sirmgalvi pamodināja Džefrija balss, redzēt viņš neko nevarēja, jo Džefrija kabatas lukturītis spīdināja tam tieši acīs. Sirmgalvis nepaguva pat iebilst, jo spēcīgas rokas viņu sagrāba un izvilka no bagāžnieka un nogrūda uz ceļa.
Vecis ar savu grumbaino roku noslaucīja pieri, jo acīs bija ietecējis kaut kas karsts, uz pieres bija asiņojoša brūce. Vecītis apjucis kaut ko novervelēja un paskatījās uz savu sagūstītāju. Džefrijs mirkli raudzījās drebošā sirmgalvja izbrīnītajās acīs.
"Tinies, vācies, ej prom" Džefrijs pēkšņi sāka kliegt un iespēra pa sirmgalvja ribām, kuras nobūkšķēja un vecis aizvēlās kā pelavu maiss.
"... Kā tad tā?.." pie sevis murmulēja večuks un rāpās tumsā.
"Tinies!" gandrīz vai smejoties kliedza Džefrijs. Večuks pietrausās kājās un gāzelēdamies šļūca dziļāk tumsā. Džefrija kliedzieni palika aiz muguras līdz apklusa pavisam. Vecītis klumburēja ķerdamies aiz priežu saknēm. Pēkšņi viņš izdzirda motora troksni un ieraudzīja savu ēnu uz ceļa. Viņš mēgjināja skriet , bet aizķērās aiz saknes un pakrita. Auto apstājās. Motors nepacietīgi rūca un it kā gaidīja, kad beidzot sirmgalvis trausīsies kājās. Sirmgalvis piecēlās. Motors ierūcās skaļāk un auto drāzās tieši virsu bezpalīdzīgajam sirmgalvim. Kā sausi zari nobrakšķēja večuka ceļgali, kad auto viņu notrieca. Sirmgalvis uzkrita motora pārsega un sāka izmisumā vaimanāt.
"Aizveries!!", kliedza Džefrijs aizcirsdams automobiļa durvis. Viņš piegāja un iespēra pa kaulu, kura gals rēgojās laukā no sirmgalvja saplēstajām biksēm. No mežonīgajām sāpēm večuks bezmaz zaudēja samaņu.
2.Čiekuri
Džefrijs paķēra sirmgalvi aiz krāgas un stiepa meža dziļumā. Iegrūdis viņu ar seju mīkstajās sūnās viņš nometa vecītim blakus grozu un uzsauca "Lasi!" Vecītis neizpratnē pavērās viņā. "Čiekurus lasi, vecais cietpauri, ēzeļagalva!!" kliedza Džefrijs. Sirmgalvja rokas izmisumā sāka taustīties pēc čiekuriem un pie sevis viņš vaimanāja "Kā tad tā??"
Bija pielasīts gandrīz jau pusgroziņš, bet Džefrijs bija pacietīgs. Viņš klusi smīnēja un berzēja zodu. Tad viņš saniknojās "Lasi vēl!!", un izspēra grozu no večuka drebelīgajām rokām. Vecītis drudžaini taustījās tumsā meklējot aizsperto grozu. Džefrijs neizturēja un sāka aizrautīgi smieties. Melnajā tumsā Džefrija homēriskie smiekli padarīja visu vēl baisāku. Večuks sajuta aukstus sviedrus izspiežamies uz pieres. Viņa rokas turpināja rakņāties pa sūnām.
3.Akts
Džefrijs sirmgalvi pa betonētu grīdu ievilka putekļainā istabā. Istabā bija neizturama dzīvnieku urīna un izkārnījumu smaka. Stūrī stāvēja ķēdēs iesiets jenots, bet telpas vidū bija sagatavots fotoaprīkojums ar visu apgaismojumu.
Džefrijs noplēsa sirmgalvim drēbas un pamanīja milzīgo kārpu uz večuka kakla. "Ģērbies!!" teica Džefrijs un pameta sirmgalvim krekliņu, uz kura bija rakstīts " es esmu vecs, samaitāts jenotpisējs". Viņš uzgrūda večuku milzīgam mīkstam dildo, kas bija piestiprināts krēslam. "Sēdies virsū!!"teica Džefrijs un uzsēdināja vecīti uz milzīgā falla. Vecīša acis izvalbījās, sāpes, kuras radīja milzīgā falla radītāis spiediens uz viņa hemoroīdaino taisno zarnu, pārmāca sāpes no lauztā ceļgala.
Vecīša klēpi tika iegrūsts jenots. "Pis viņu!" histēriski kliedza Džefrijs "pis viņu!". Vecītis ar abām sažuvušajām rokām turēja saniknoto jenotu, kas skrāpējās un koda. "Nevaru" izdvesa večuks. Tas Džefriju satracināja, viņš to visu bija iztēlojies pavisam savādāk.
"Kā nevari?" viņš dusmās aizspēra jenotu stūrī. "Kā nevari?" kliedza Džefrijs un piespieda ar zābaku vecīša olas pie krēsla. "Kā nevari??" Džefrijs ar papēdi sašķaidīja sirmgalvja olas kā pūpēžus pret koka krēslu. Sirmgalvis izmisumā saķēra viņa kāju ar savām rokām. Džefrijs sagrāba sirmgalvi pie pleciem, atspieda pret atzveltni un pieliecās viņam pavisam tuvu pie auss un čukstēja "Kā tā nevari, mans mīļais puveklīt, kā tā pēkšņi nevari??". Džefrijs sāka laizīt sirmgalvja dzeltenigo kaklu , līdz nokļuva ar mēli līdz pat kārpai, no kuras rēgojās divi melni sari. Viņš sacirta zobus un nokoda kārpu no bezpalīdzīgā večuka kakla un ar roku paspiedis vaļā viņa žokļus iespļāva viņa dzeltenzobainajā mutē, kura oda pēc pelnutrauka un kariesa.
Tad Džefrijs sāka bļaut, "Bet es tā tieši to gribēju!!" un nogrūda vecīti no krēsla un , saķēris viņa sirmos matus , sāka večuka sauso galvaskausu sist pret betona grīdu "Tā gribēju, tā gribēju..." Džefrijs elsoja.
4.Atrisinājums
"Tas nekas, man Tev ir vēl viens pārsteigums!!. Ņem nogaršo šo!" teica Džefrijs un attina mazu vīstokli. Večuka nāsis iecirtās spēcīgs izkārnījumu aromāts. Večuks sāka rīstities. "Patīk? He , he !! Svaigas kakiņas , pats izdirsu, še ņem , nesmādē!!" Un viņš večuka asiņainajā mutē ar varu sāka stumt iekšā fekālijas. Smaka bija tik stipra, ka pats Džefrijs neizturēja un sāka vemt tieši virsū simgalvja plikajam galvvidum.
Džefrijs izvilka cigareti un aizdedzināja. Ievilcis no tās pāris dūmus viņš sāka to tuvināt sirmgalvja acij. Vecītis mēģināja galvu pavilkt sāņus. "Vai zini, kapēc es to daru? Atceries veco namu Zirņu ielā. Tur es reiz mēdzu rotaļāties. Līdz kādu dienu... Cik Tev gadu? Simts? Es Tevi jau no sākta gala atceros šādu vecu, bezpalīdzīgu, plānprātīgu. Es visu mūžu esmu gaidījis šo dienu... Atceries reiz mēs pagalmā rotaļājāmies un Tu sāki pukoties. Sacīji, ko jūs sīkie sūdabrāļi te bļaustaties, nav ko te bļaustīties, Ejat uz ielas spēlēties, atceries?? ... es aizgāju..."
"Lūk! Vai to tu gribēji?" Džefrijs nikni nosēcās un atsedza savu koka kāju. "Tu man visu dzīvi sabojāji! Tu, vecais grausts! Bet nekas, tagad klāt ir brīdis, kuru es visu šo laiku gaidīju un kuram es tik ilgi gatavojos!" Džefrijs apgrieza sirmgalvi uz muguras, novilka bikses, pietupās un klusi uzpirda večuka krūtsgalam. Tad viņš piecēlas, izdzēsa pelntraukā cigareti un devās laukā. Uz brīdi istaba pielija ar saules gaismu...
Viss noritēja kā bija plānots. Sirmgalvis bija iesprostots bagāžniekā un mašīnas riteņi mīksti vēlās pa šauro meža ceļu. Starmeši izgaismoja tuvāko koku stumbrus. Džefrijs klusi dungojot līdz Prāta Vētras dziesmai "Maybe", bungāja pa stūri. Viss notika kā iecerēts.
"Lien laukā!", sirmgalvi pamodināja Džefrija balss, redzēt viņš neko nevarēja, jo Džefrija kabatas lukturītis spīdināja tam tieši acīs. Sirmgalvis nepaguva pat iebilst, jo spēcīgas rokas viņu sagrāba un izvilka no bagāžnieka un nogrūda uz ceļa.
Vecis ar savu grumbaino roku noslaucīja pieri, jo acīs bija ietecējis kaut kas karsts, uz pieres bija asiņojoša brūce. Vecītis apjucis kaut ko novervelēja un paskatījās uz savu sagūstītāju. Džefrijs mirkli raudzījās drebošā sirmgalvja izbrīnītajās acīs.
"Tinies, vācies, ej prom" Džefrijs pēkšņi sāka kliegt un iespēra pa sirmgalvja ribām, kuras nobūkšķēja un vecis aizvēlās kā pelavu maiss.
"... Kā tad tā?.." pie sevis murmulēja večuks un rāpās tumsā.
"Tinies!" gandrīz vai smejoties kliedza Džefrijs. Večuks pietrausās kājās un gāzelēdamies šļūca dziļāk tumsā. Džefrija kliedzieni palika aiz muguras līdz apklusa pavisam. Vecītis klumburēja ķerdamies aiz priežu saknēm. Pēkšņi viņš izdzirda motora troksni un ieraudzīja savu ēnu uz ceļa. Viņš mēgjināja skriet , bet aizķērās aiz saknes un pakrita. Auto apstājās. Motors nepacietīgi rūca un it kā gaidīja, kad beidzot sirmgalvis trausīsies kājās. Sirmgalvis piecēlās. Motors ierūcās skaļāk un auto drāzās tieši virsu bezpalīdzīgajam sirmgalvim. Kā sausi zari nobrakšķēja večuka ceļgali, kad auto viņu notrieca. Sirmgalvis uzkrita motora pārsega un sāka izmisumā vaimanāt.
"Aizveries!!", kliedza Džefrijs aizcirsdams automobiļa durvis. Viņš piegāja un iespēra pa kaulu, kura gals rēgojās laukā no sirmgalvja saplēstajām biksēm. No mežonīgajām sāpēm večuks bezmaz zaudēja samaņu.
2.Čiekuri
Džefrijs paķēra sirmgalvi aiz krāgas un stiepa meža dziļumā. Iegrūdis viņu ar seju mīkstajās sūnās viņš nometa vecītim blakus grozu un uzsauca "Lasi!" Vecītis neizpratnē pavērās viņā. "Čiekurus lasi, vecais cietpauri, ēzeļagalva!!" kliedza Džefrijs. Sirmgalvja rokas izmisumā sāka taustīties pēc čiekuriem un pie sevis viņš vaimanāja "Kā tad tā??"
Bija pielasīts gandrīz jau pusgroziņš, bet Džefrijs bija pacietīgs. Viņš klusi smīnēja un berzēja zodu. Tad viņš saniknojās "Lasi vēl!!", un izspēra grozu no večuka drebelīgajām rokām. Vecītis drudžaini taustījās tumsā meklējot aizsperto grozu. Džefrijs neizturēja un sāka aizrautīgi smieties. Melnajā tumsā Džefrija homēriskie smiekli padarīja visu vēl baisāku. Večuks sajuta aukstus sviedrus izspiežamies uz pieres. Viņa rokas turpināja rakņāties pa sūnām.
3.Akts
Džefrijs sirmgalvi pa betonētu grīdu ievilka putekļainā istabā. Istabā bija neizturama dzīvnieku urīna un izkārnījumu smaka. Stūrī stāvēja ķēdēs iesiets jenots, bet telpas vidū bija sagatavots fotoaprīkojums ar visu apgaismojumu.
Džefrijs noplēsa sirmgalvim drēbas un pamanīja milzīgo kārpu uz večuka kakla. "Ģērbies!!" teica Džefrijs un pameta sirmgalvim krekliņu, uz kura bija rakstīts " es esmu vecs, samaitāts jenotpisējs". Viņš uzgrūda večuku milzīgam mīkstam dildo, kas bija piestiprināts krēslam. "Sēdies virsū!!"teica Džefrijs un uzsēdināja vecīti uz milzīgā falla. Vecīša acis izvalbījās, sāpes, kuras radīja milzīgā falla radītāis spiediens uz viņa hemoroīdaino taisno zarnu, pārmāca sāpes no lauztā ceļgala.
Vecīša klēpi tika iegrūsts jenots. "Pis viņu!" histēriski kliedza Džefrijs "pis viņu!". Vecītis ar abām sažuvušajām rokām turēja saniknoto jenotu, kas skrāpējās un koda. "Nevaru" izdvesa večuks. Tas Džefriju satracināja, viņš to visu bija iztēlojies pavisam savādāk.
"Kā nevari?" viņš dusmās aizspēra jenotu stūrī. "Kā nevari?" kliedza Džefrijs un piespieda ar zābaku vecīša olas pie krēsla. "Kā nevari??" Džefrijs ar papēdi sašķaidīja sirmgalvja olas kā pūpēžus pret koka krēslu. Sirmgalvis izmisumā saķēra viņa kāju ar savām rokām. Džefrijs sagrāba sirmgalvi pie pleciem, atspieda pret atzveltni un pieliecās viņam pavisam tuvu pie auss un čukstēja "Kā tā nevari, mans mīļais puveklīt, kā tā pēkšņi nevari??". Džefrijs sāka laizīt sirmgalvja dzeltenigo kaklu , līdz nokļuva ar mēli līdz pat kārpai, no kuras rēgojās divi melni sari. Viņš sacirta zobus un nokoda kārpu no bezpalīdzīgā večuka kakla un ar roku paspiedis vaļā viņa žokļus iespļāva viņa dzeltenzobainajā mutē, kura oda pēc pelnutrauka un kariesa.
Tad Džefrijs sāka bļaut, "Bet es tā tieši to gribēju!!" un nogrūda vecīti no krēsla un , saķēris viņa sirmos matus , sāka večuka sauso galvaskausu sist pret betona grīdu "Tā gribēju, tā gribēju..." Džefrijs elsoja.
4.Atrisinājums
"Tas nekas, man Tev ir vēl viens pārsteigums!!. Ņem nogaršo šo!" teica Džefrijs un attina mazu vīstokli. Večuka nāsis iecirtās spēcīgs izkārnījumu aromāts. Večuks sāka rīstities. "Patīk? He , he !! Svaigas kakiņas , pats izdirsu, še ņem , nesmādē!!" Un viņš večuka asiņainajā mutē ar varu sāka stumt iekšā fekālijas. Smaka bija tik stipra, ka pats Džefrijs neizturēja un sāka vemt tieši virsū simgalvja plikajam galvvidum.
Džefrijs izvilka cigareti un aizdedzināja. Ievilcis no tās pāris dūmus viņš sāka to tuvināt sirmgalvja acij. Vecītis mēģināja galvu pavilkt sāņus. "Vai zini, kapēc es to daru? Atceries veco namu Zirņu ielā. Tur es reiz mēdzu rotaļāties. Līdz kādu dienu... Cik Tev gadu? Simts? Es Tevi jau no sākta gala atceros šādu vecu, bezpalīdzīgu, plānprātīgu. Es visu mūžu esmu gaidījis šo dienu... Atceries reiz mēs pagalmā rotaļājāmies un Tu sāki pukoties. Sacīji, ko jūs sīkie sūdabrāļi te bļaustaties, nav ko te bļaustīties, Ejat uz ielas spēlēties, atceries?? ... es aizgāju..."
"Lūk! Vai to tu gribēji?" Džefrijs nikni nosēcās un atsedza savu koka kāju. "Tu man visu dzīvi sabojāji! Tu, vecais grausts! Bet nekas, tagad klāt ir brīdis, kuru es visu šo laiku gaidīju un kuram es tik ilgi gatavojos!" Džefrijs apgrieza sirmgalvi uz muguras, novilka bikses, pietupās un klusi uzpirda večuka krūtsgalam. Tad viņš piecēlas, izdzēsa pelntraukā cigareti un devās laukā. Uz brīdi istaba pielija ar saules gaismu...
Kinoloģija
Ceļš, kā upe strauji nesa savus asfalta ūdeņus līdz pašam apvārsnim, kur meta līkumu un zuda mežā, kurš rēgojās kā tieva garoza tumši zaļam laukam.
Es gāju pa apmali ar kartona plāksnīti malā izstieptajā rokā, kur ar marķieri bija uzrakstīts pilsētas nosaukums, kurā gribēju nokļūt vismaz rīt. Cerība saķert kādu mašīnu līdz sāksies mežs bija vāja. Perspektīva pavadīt nakti vienam klajā laukā nebija visai pievilcīga. Kur nu vēl meža tumsā, kura kā ķīselis piepildīta ar skaņām.
Kaut kas bija pievilcīgs man šajā dzīves stilā. Braukāt ar autostopu, dzīvot “ierakstoties” pie draugiem vai paziņām pēc hich-hiking kluba. Gandrīz vienmēr ceļā, gandrīz nekad mājās. Nav tuvu draugu, daudz paziņu, katrs no kuriem ir draugs, kad ir blakus. Vēja aiznestās teltis, naktis dzelzceļa stacijās, plati un draudzīgi smaidoši “daļnoboiščiku” ģīmji. Ar labi piekārtu mēli un bagātu klejotāja pieredzi aiz pleciem man bija viegli iekarot labu attieksmi un uzticību pret sevi. Ierastajos maršrutos gadījās braukt vairākas reizes pēc kārtas ar vieniem un tiem pašiem tālbraucējiem.
Es strauji atskatījos atpakaļ. Rokā ir! No kalniņa lejup brauca pelēkais Opel. Varēju manīt tikai vadītāju aiz priekšējā stikla. Ir cerība, ka paķers līdzi, ja nav kompānijas. Smaids sejā, roka ar kartonu malā: “He-hēj, re ku’ es esmu, paķer mani līdzi, garlaicīgi ceļā nebūs” – runāja pats par sevi viss mans izskats.
..........
Vakars līdz pusnaktij pagāja klačošanā. Šai gadījumā ceļabiedrs patrāpījās pats diezgan runīgs. Pie tam vēl... tāds... dīvains. Acīmredzot viņam patika runāt, bet viņš maz interesējās, vai tas, ko stāsta ir interesants sarunbiedram. Tāda suga bieži sastopama ceļos. Braukt tādā kompānijā nav sevišķi interesanti, bet ja esi noguris un nevelk uz paša asprātībām, tad var māt ar galvu, smieties tad, kad no tevis to gaida, un domāt savas domas.
Kompānija gan viņam bija. Suns. Dogs. Liels. “Pipars ar sāli”. Lielāko ceļa daļu viņš gulēja atpūtinot kājas ar nedabiski lielām locītavām. Acīmredzot rahīts. Bet ārkārtīgi smuks dzīvnieks.
Es nepamanīju kā aizmigu. Varbūt mani nokāva viņa balss. Varbūt iepriekšējā negulētā nakts.
..........
Pamodos es no viņa balss. Šķiet, ka mans šoferītis bija runājis visu nakti. Balss bija nosmakusī un stāstoša nevis man, bet... bet vienkārši kaut ko vēstoša. Nekārojoša pēc klausītāja.
“... Viņš bija tik mazs... Un tad pirmo reizi uzsmaidīja man. Hahaha... Man likās, ka tas bija vislaimīgākā diena manā mūžā. Man jau bija vienalga, ko viņš teiks pirmo, “mamma” vai “paps”, viņš man uzsmaidīja. Tas nekas, ka viņš pēc tam pieslapināja autiņos... Es ar sievu tikai laimīgi smējāmies.”
Mjā... nav ko teikt. Laimīgā tēva piemīļīgie murgojumiņi. Tēvam nerūp, vai tas kaut kam ir interesanti. Tas ir tāpat, kā māmiņa rāda savām kaimiņienēm ģimenes fotoalbūmu, ar precīzu aprakstu katram bērniņa foto. Blakus sēdošas tantiņas truli blenž lappusēs un tikai piebalso: ”Ak manu vai... cik mīļš!” Bet es ļoti labi saprotu šos cilvēkus. Es vāji iztēlojos, kā tas ir – būt par tēvu. Es vāji iztēlojos sevi par tēvu. Un ar grūti apslēpto smaidu nodomāju, ka droši vien būšu tāds pats ņuņņa kā mans ceļabiedrs.
Bērnu nosauca Madars. Tēvu Ojārs. Es nezinu, kāpēc es to zināju. Varbūt šie vārdi ielauzās manī cauri miegam.
“... Pirms bērna mums bija suns. Mums ar sievu ieteica tā izdarīt, lai patrenētos. Saka, ka disciplinē. Nezinu. Bet droši vien kaut kas līdzīgs ir, vai ne?”
Es atskatījos aizmugurē uz dogu. Tas sēdēja un skatījās pa logu. Ķepas sīki trīcēja. Ojārs skatījās taisni ceļā, bet pieklusa uz brīdi, kamēr es lūkojos sunī.
“... Mums bija rotveilers. Liels siekalains monstrs. Hehe. Tātad kaut kādā ziņā mēs jau bijām gatavi bērnam. Viņš bija liels. Vesels. Pie četriem kilogramiem. Tie divi gadi bija kā paradīze.”
Ojārs pieklusa uz brīdi un lūkojās pa logu. Man ne īsti bija skaidrs, kur viņi lika pirmo suni un jau grasījos to uzjautāt viņam, bet...
“... Mana sieva nestrādāja. Es pietiekami labi pelnīju, lai sieva vienmēr būtu ar bērnu. Phe... nesaprotu, ko citi tur gvelza par ģimenes krīzi, jo mēs itkā ilgi jau dzīvojot kopā... un tā tālāk. Sūds vien ir! Mums viss bija labi!”
Viņš pirmo reizi pa šo laiku ieskatījās man acīs. Nezinu kāpēc, bet šis skatiens nosvilināja man skropstas. Pēkšņi mašīnā kļuva neērti. Saruna nebija īsti tāda, kā parasti. Citi stāsta par mašīnām, citi par sievietēm, citi par piedzīvojumiem. Pat ja stāsta par ģimeni, tad atklātības aprobežojas ar fotokartiņu parādīšanu makā. Es neveikli uzsmaidīju.
“... Mums pie mājas bija bērnu spēļu laukumiņš. Tālāk bija pliks lauks, kur parasti visi vadāja suņus. Kādreiz tur arī skraidīja mūsu Kants. Rotveilers. Ne šitas... Māja jau bija tāda... tīri standartīgā... daudzdzīvokļu māja. Mēs ar bērnu bieži pastaigājāmies šai laukumiņā kamēr mana sieviņa kaut ko šmorēja.”
Ojāra balss kļuva pēkšņi cieta. Es iekšēji saviebos – nu tagad būs kaut kāda nelaime. Nebija patīkami to uzklausīt, bet attīstījusies ciniska attieksme pret citu cilvēku sīkām vai nesīkām nelaimēm ļāva man nejust neciešamu diskomfortu šādās situācijās. Es iemācījos laist to gar ausīm.
“... Tad tas notika... Viņš aizskrēja aiz spēļlaukuma robežas. Viņu nez kāpēc allaž vilka pie suņiem. “Avvva avvva”... He...” – skarbais smīns – “viņš pieskrēja pie kaut kāda suņuka... tas bija rotveilers... līdzīgs kā mums bija... dzīves ironija, vai ne? Es skrēju un kliedzu, lai viņš paiet nost... bet neklausīja... bet suns bija miermīlīgs... viņš ļāva Madariņam spēlēties ar sevi. Es zinu, ka lieli suņi mīl bērnus. Bet es vienalga no tiem baidījos... Tie nav paredzami dzīvnieki.”
Man tomēr neizdevās neapsorbēt šo stāstu. Ar iekšējo riebumu es biju jau paredzējis, ka vienā jaukajā momentā suņuks nograuzīs sīko. Cinisms cinismam, bet... Es klusēju un skatījos ceļā. Aiz pakauša es dzirdēju suņa elšanu. Acīmredzot viņam bija karsti un karsta dvaka sitās man ausī.
“... man beidzot izdevās atsaukt viņu no suņa. Vēl kādu laiku mēs spēlējāmies. Un tā sanāca, ka gan mēs, gan saimnieks ar savu suni gājām mājup vienlaicīgi. Neklausot mani Madars smiedamies metās pie tā suņa... gribēja apkampt... nesapratu īsti, kā tas notika... zini, kad sunim dara sāpīgi vai kaut ko, kas var nepatikt, tad viņa pirmā reakcija nav kontrolējama un paredzama... nezinu, kā tas notikās, bet nākamajā momentā skaļš rūciens... un.... viņš iekoda Madaram galvā... bet kāda tā galva ir...”
Ojārs pēkšņi palaida stūri un abām rokām parādīja, cik maza ir sīka bērneļa galviņa. Viņa balsī nebija asaru. Varēja manīt, ka tas viss notika labu laiku atpakaļ un viss sen jau bija izraudāts un pieņemts, kā Dieva pirksts. Nezinu. Man grūti bija par to spriest. Balss tikai nebija skanīga... cieta un no krūts dziļuma.
“... sieva to nepārdzīvoja. Tagad viņa absolūti nekomunikabla.”
Viņš strauji pagriezās pret mani: “Paturi stūri!” Es nepaspēju neko bilst, bet viņš stingri satvēra manu roku un uzrāva to uz rata. Ar acs malu pamanīju, ka kaut kas spīdīgs parādījās viņa rokās. Viņš strauji pagriezās uz aizmuguri. Nākamais brīdis bija visskaļākais klusums manā dzīvē. Kaut kas silts pēkšņi iešļācās man pakausī, un, palidojot garām ausij, pārklāja priekšējo stiklu sīkiem sarkaniem pilieniem.
Kas notika tālāk, es slikti atceros. Palaidis stūri un cenšoties saturēt kuņģa sulu, kas kāpa augšā pa manu barības vadu, un joprojām nesaprot, kāpēc un kas īsti notika, es pa aizvērtām durvīm izkritu no mašīnas.
Nezinu, cik ilgi es nogulēju ceļa malā. Sajūtot aukstas smiltis un sīkus, iespiedušus vaigā, akmentiņus, es atvēru acis.
Metrus divdesmit tālāk no grāvja rēgojās Opela pakaļa.
Apkārt valdīja kluss rīts. Pāri ceļam uz auksto grāvi savās darīšanās aizlēkāja varde.
Es gāju pa apmali ar kartona plāksnīti malā izstieptajā rokā, kur ar marķieri bija uzrakstīts pilsētas nosaukums, kurā gribēju nokļūt vismaz rīt. Cerība saķert kādu mašīnu līdz sāksies mežs bija vāja. Perspektīva pavadīt nakti vienam klajā laukā nebija visai pievilcīga. Kur nu vēl meža tumsā, kura kā ķīselis piepildīta ar skaņām.
Kaut kas bija pievilcīgs man šajā dzīves stilā. Braukāt ar autostopu, dzīvot “ierakstoties” pie draugiem vai paziņām pēc hich-hiking kluba. Gandrīz vienmēr ceļā, gandrīz nekad mājās. Nav tuvu draugu, daudz paziņu, katrs no kuriem ir draugs, kad ir blakus. Vēja aiznestās teltis, naktis dzelzceļa stacijās, plati un draudzīgi smaidoši “daļnoboiščiku” ģīmji. Ar labi piekārtu mēli un bagātu klejotāja pieredzi aiz pleciem man bija viegli iekarot labu attieksmi un uzticību pret sevi. Ierastajos maršrutos gadījās braukt vairākas reizes pēc kārtas ar vieniem un tiem pašiem tālbraucējiem.
Es strauji atskatījos atpakaļ. Rokā ir! No kalniņa lejup brauca pelēkais Opel. Varēju manīt tikai vadītāju aiz priekšējā stikla. Ir cerība, ka paķers līdzi, ja nav kompānijas. Smaids sejā, roka ar kartonu malā: “He-hēj, re ku’ es esmu, paķer mani līdzi, garlaicīgi ceļā nebūs” – runāja pats par sevi viss mans izskats.
..........
Vakars līdz pusnaktij pagāja klačošanā. Šai gadījumā ceļabiedrs patrāpījās pats diezgan runīgs. Pie tam vēl... tāds... dīvains. Acīmredzot viņam patika runāt, bet viņš maz interesējās, vai tas, ko stāsta ir interesants sarunbiedram. Tāda suga bieži sastopama ceļos. Braukt tādā kompānijā nav sevišķi interesanti, bet ja esi noguris un nevelk uz paša asprātībām, tad var māt ar galvu, smieties tad, kad no tevis to gaida, un domāt savas domas.
Kompānija gan viņam bija. Suns. Dogs. Liels. “Pipars ar sāli”. Lielāko ceļa daļu viņš gulēja atpūtinot kājas ar nedabiski lielām locītavām. Acīmredzot rahīts. Bet ārkārtīgi smuks dzīvnieks.
Es nepamanīju kā aizmigu. Varbūt mani nokāva viņa balss. Varbūt iepriekšējā negulētā nakts.
..........
Pamodos es no viņa balss. Šķiet, ka mans šoferītis bija runājis visu nakti. Balss bija nosmakusī un stāstoša nevis man, bet... bet vienkārši kaut ko vēstoša. Nekārojoša pēc klausītāja.
“... Viņš bija tik mazs... Un tad pirmo reizi uzsmaidīja man. Hahaha... Man likās, ka tas bija vislaimīgākā diena manā mūžā. Man jau bija vienalga, ko viņš teiks pirmo, “mamma” vai “paps”, viņš man uzsmaidīja. Tas nekas, ka viņš pēc tam pieslapināja autiņos... Es ar sievu tikai laimīgi smējāmies.”
Mjā... nav ko teikt. Laimīgā tēva piemīļīgie murgojumiņi. Tēvam nerūp, vai tas kaut kam ir interesanti. Tas ir tāpat, kā māmiņa rāda savām kaimiņienēm ģimenes fotoalbūmu, ar precīzu aprakstu katram bērniņa foto. Blakus sēdošas tantiņas truli blenž lappusēs un tikai piebalso: ”Ak manu vai... cik mīļš!” Bet es ļoti labi saprotu šos cilvēkus. Es vāji iztēlojos, kā tas ir – būt par tēvu. Es vāji iztēlojos sevi par tēvu. Un ar grūti apslēpto smaidu nodomāju, ka droši vien būšu tāds pats ņuņņa kā mans ceļabiedrs.
Bērnu nosauca Madars. Tēvu Ojārs. Es nezinu, kāpēc es to zināju. Varbūt šie vārdi ielauzās manī cauri miegam.
“... Pirms bērna mums bija suns. Mums ar sievu ieteica tā izdarīt, lai patrenētos. Saka, ka disciplinē. Nezinu. Bet droši vien kaut kas līdzīgs ir, vai ne?”
Es atskatījos aizmugurē uz dogu. Tas sēdēja un skatījās pa logu. Ķepas sīki trīcēja. Ojārs skatījās taisni ceļā, bet pieklusa uz brīdi, kamēr es lūkojos sunī.
“... Mums bija rotveilers. Liels siekalains monstrs. Hehe. Tātad kaut kādā ziņā mēs jau bijām gatavi bērnam. Viņš bija liels. Vesels. Pie četriem kilogramiem. Tie divi gadi bija kā paradīze.”
Ojārs pieklusa uz brīdi un lūkojās pa logu. Man ne īsti bija skaidrs, kur viņi lika pirmo suni un jau grasījos to uzjautāt viņam, bet...
“... Mana sieva nestrādāja. Es pietiekami labi pelnīju, lai sieva vienmēr būtu ar bērnu. Phe... nesaprotu, ko citi tur gvelza par ģimenes krīzi, jo mēs itkā ilgi jau dzīvojot kopā... un tā tālāk. Sūds vien ir! Mums viss bija labi!”
Viņš pirmo reizi pa šo laiku ieskatījās man acīs. Nezinu kāpēc, bet šis skatiens nosvilināja man skropstas. Pēkšņi mašīnā kļuva neērti. Saruna nebija īsti tāda, kā parasti. Citi stāsta par mašīnām, citi par sievietēm, citi par piedzīvojumiem. Pat ja stāsta par ģimeni, tad atklātības aprobežojas ar fotokartiņu parādīšanu makā. Es neveikli uzsmaidīju.
“... Mums pie mājas bija bērnu spēļu laukumiņš. Tālāk bija pliks lauks, kur parasti visi vadāja suņus. Kādreiz tur arī skraidīja mūsu Kants. Rotveilers. Ne šitas... Māja jau bija tāda... tīri standartīgā... daudzdzīvokļu māja. Mēs ar bērnu bieži pastaigājāmies šai laukumiņā kamēr mana sieviņa kaut ko šmorēja.”
Ojāra balss kļuva pēkšņi cieta. Es iekšēji saviebos – nu tagad būs kaut kāda nelaime. Nebija patīkami to uzklausīt, bet attīstījusies ciniska attieksme pret citu cilvēku sīkām vai nesīkām nelaimēm ļāva man nejust neciešamu diskomfortu šādās situācijās. Es iemācījos laist to gar ausīm.
“... Tad tas notika... Viņš aizskrēja aiz spēļlaukuma robežas. Viņu nez kāpēc allaž vilka pie suņiem. “Avvva avvva”... He...” – skarbais smīns – “viņš pieskrēja pie kaut kāda suņuka... tas bija rotveilers... līdzīgs kā mums bija... dzīves ironija, vai ne? Es skrēju un kliedzu, lai viņš paiet nost... bet neklausīja... bet suns bija miermīlīgs... viņš ļāva Madariņam spēlēties ar sevi. Es zinu, ka lieli suņi mīl bērnus. Bet es vienalga no tiem baidījos... Tie nav paredzami dzīvnieki.”
Man tomēr neizdevās neapsorbēt šo stāstu. Ar iekšējo riebumu es biju jau paredzējis, ka vienā jaukajā momentā suņuks nograuzīs sīko. Cinisms cinismam, bet... Es klusēju un skatījos ceļā. Aiz pakauša es dzirdēju suņa elšanu. Acīmredzot viņam bija karsti un karsta dvaka sitās man ausī.
“... man beidzot izdevās atsaukt viņu no suņa. Vēl kādu laiku mēs spēlējāmies. Un tā sanāca, ka gan mēs, gan saimnieks ar savu suni gājām mājup vienlaicīgi. Neklausot mani Madars smiedamies metās pie tā suņa... gribēja apkampt... nesapratu īsti, kā tas notika... zini, kad sunim dara sāpīgi vai kaut ko, kas var nepatikt, tad viņa pirmā reakcija nav kontrolējama un paredzama... nezinu, kā tas notikās, bet nākamajā momentā skaļš rūciens... un.... viņš iekoda Madaram galvā... bet kāda tā galva ir...”
Ojārs pēkšņi palaida stūri un abām rokām parādīja, cik maza ir sīka bērneļa galviņa. Viņa balsī nebija asaru. Varēja manīt, ka tas viss notika labu laiku atpakaļ un viss sen jau bija izraudāts un pieņemts, kā Dieva pirksts. Nezinu. Man grūti bija par to spriest. Balss tikai nebija skanīga... cieta un no krūts dziļuma.
“... sieva to nepārdzīvoja. Tagad viņa absolūti nekomunikabla.”
Viņš strauji pagriezās pret mani: “Paturi stūri!” Es nepaspēju neko bilst, bet viņš stingri satvēra manu roku un uzrāva to uz rata. Ar acs malu pamanīju, ka kaut kas spīdīgs parādījās viņa rokās. Viņš strauji pagriezās uz aizmuguri. Nākamais brīdis bija visskaļākais klusums manā dzīvē. Kaut kas silts pēkšņi iešļācās man pakausī, un, palidojot garām ausij, pārklāja priekšējo stiklu sīkiem sarkaniem pilieniem.
Kas notika tālāk, es slikti atceros. Palaidis stūri un cenšoties saturēt kuņģa sulu, kas kāpa augšā pa manu barības vadu, un joprojām nesaprot, kāpēc un kas īsti notika, es pa aizvērtām durvīm izkritu no mašīnas.
Nezinu, cik ilgi es nogulēju ceļa malā. Sajūtot aukstas smiltis un sīkus, iespiedušus vaigā, akmentiņus, es atvēru acis.
Metrus divdesmit tālāk no grāvja rēgojās Opela pakaļa.
Apkārt valdīja kluss rīts. Pāri ceļam uz auksto grāvi savās darīšanās aizlēkāja varde.
Varoņa Nāve
Lai saprastu tālāko humoru, jums jābūt pazīstamam ar grāmatu "Stāsts par īstu cilvēku" vai šīs grāmatas galvenā varoņa dzīvesstāstu. (tulk. piezīme)
"Pa mežu lien, čiekurus grauž un atkal lien."
- Sakiet, ko jūs mežā ēdāt?
- Nu kas pa rokai bija, to ēdu: ezīšus, čiekuriņus, riekstiņus, biezpieniņu...
- A no kurienes mežā biezpieniņš?
- Tak priekšādiņu taču nebija kur nomazgāt..."
(No bērnu anekdotēm)
Vinš tomēr izdzīvoja. Izrāpoja no meža apsaldējies, pārlauztām kājām, aiz viņa garā virknē vijās ežu kažociņu sliede.
- Sakiet, kādā veidā jums izdevās apēst 180 ežus?
- Nu saproties ēst tak nebija ko... bads...
- Bet jūs mežā pavadījāt tikai pusotru dienu!
Katru nakti viņš pamodās aukstiem sviedriem klāts. Miegā pie viņa nāca Ežu Pavēlnieks un nosodoši kratīja galvu. Kad Varonis kļuva par veģetārieti, šie murgi beidzās.
Viņam ļoti patika audzēt ziedus. Uz palodzes viņam rindojās podiņi ar visdažādākajiem augiem. Tikai kaktusus Varonis neaudzēja. Uz jautājumu: "Kāpec?" viņš neatbildeja, tikai aizgriezās un lamājās piecstāvīgajiem. Viņam adatas nepatika...
No policijas protokola: "...Alkohola reibuma stāvoklī stāvēja zoodārzā pie vāveru būra, vicināja kruķi un bļāva: "Atdod, mauka, manus riekstus!".
Dažreiz apkārtējie Varonī varēja pamanīt kādu dīvainību: kad Varonis kaut kur gāja, viņš skaļā balsī skaitīja savus soļus. Tūkstotspiecdesmitviens, tūkstotspiecdesmitdivi...
Pēc divdesmit gadu kopdzīves viņi izšķīrās. Iniciātors bija viņš. Viņa laulātā draudzene dzimšanas dienā uzdāvināja viņam zeķes.
Šodien visa valsts atvadījās no "īsta cilvēka". Cauri pilsētai nesa zārku ar Varoņa ķermeni. Bet pirms tā nesa viņa kājas.
"Pa mežu lien, čiekurus grauž un atkal lien."
- Sakiet, ko jūs mežā ēdāt?
- Nu kas pa rokai bija, to ēdu: ezīšus, čiekuriņus, riekstiņus, biezpieniņu...
- A no kurienes mežā biezpieniņš?
- Tak priekšādiņu taču nebija kur nomazgāt..."
(No bērnu anekdotēm)
Vinš tomēr izdzīvoja. Izrāpoja no meža apsaldējies, pārlauztām kājām, aiz viņa garā virknē vijās ežu kažociņu sliede.
- Sakiet, kādā veidā jums izdevās apēst 180 ežus?
- Nu saproties ēst tak nebija ko... bads...
- Bet jūs mežā pavadījāt tikai pusotru dienu!
Katru nakti viņš pamodās aukstiem sviedriem klāts. Miegā pie viņa nāca Ežu Pavēlnieks un nosodoši kratīja galvu. Kad Varonis kļuva par veģetārieti, šie murgi beidzās.
Viņam ļoti patika audzēt ziedus. Uz palodzes viņam rindojās podiņi ar visdažādākajiem augiem. Tikai kaktusus Varonis neaudzēja. Uz jautājumu: "Kāpec?" viņš neatbildeja, tikai aizgriezās un lamājās piecstāvīgajiem. Viņam adatas nepatika...
No policijas protokola: "...Alkohola reibuma stāvoklī stāvēja zoodārzā pie vāveru būra, vicināja kruķi un bļāva: "Atdod, mauka, manus riekstus!".
Dažreiz apkārtējie Varonī varēja pamanīt kādu dīvainību: kad Varonis kaut kur gāja, viņš skaļā balsī skaitīja savus soļus. Tūkstotspiecdesmitviens, tūkstotspiecdesmitdivi...
Pēc divdesmit gadu kopdzīves viņi izšķīrās. Iniciātors bija viņš. Viņa laulātā draudzene dzimšanas dienā uzdāvināja viņam zeķes.
Šodien visa valsts atvadījās no "īsta cilvēka". Cauri pilsētai nesa zārku ar Varoņa ķermeni. Bet pirms tā nesa viņa kājas.
Suicide Nation v 2.0
Oļa atrada mani parkā. Viņa bija kopā ar slaidu, melnmatainu un diezgan izskatīgu jaunu cilvēku, bet es mierīgi staigāju ap dīķīti un ik pa laikam urbinājos degunā ar zāles stiebriņu. Oļa teica, ka uzzinājusi no manas mātes kur mani meklēt; viņa esot dzirdējusi kā es lamājos apmētājot pīles ar akmeņiem. Vēl viņa teica, ka piedodot man par Džeku – viņas sunīti no iepriekšējās anekdotes. Kopš šī brīža jau biju parkā pavadījis divas dienas.
- Viss dēļ mana jaunā darba – teicu es – Es noklausos jauno dziedātāju albūmus pirms tos izdod. Testēju kvalitāti. Mani instruēja un tagad es pievēršu pastiprinātu uzmanību zemajām frekvencēm.
- Tu esi pārliecināts? – jautāja Oļa – Juris teica, ka esot pārdomājis un negrasās tevi pieņemt darbā.
- Ā, tagad es saprotu kāpēc man viņš tā arī nesamaksāja! – atbildēju es un atviegloti uzelpoju.
Vīrietis, kurš pavadīja Oļu ieklepojās tādā veidā apslāpēdams smieklus. Es novērtēju cik labi audzināts viņš bija.
- Atnāc vakariņās! – teica Oļa – Tev vajag izvēdināties, Andrejs arī būs. – Oļa viņu paņēma aiz rokas – Andrejs žurnālists. – iepazīstināja viņa. Andrejs bija bāls, bet viņa acīs jautās skumja gudrība. Es pat teiktu, ka viņš bija mazliet līdzīgs Džonam Kuzakam, ja vien varētu atcerēties kas tas Džons Kuzaks tāds bija. Kamēr viņš skumji lūkojās pār dīķa virsmu, Oļa man pastāstīja, ka Andrejs savā iknedēļas slejā pavēstījis, ka dzīvot viņam atlicis sešus mēnešus un ka 14. maijā viņš nolēmis izdarīt pašnāvību, bet tikmēr savā slejā viņš informēs par izjūtām, kas viņu pārņem neizbēgamās nāves gaidās. Tikmēr Andrejs izvilka piezīmju grāmatiņu un atzīmēja kaut ko par ūdens tumšumu un harmoniju.
- Tu zini kāds mēnesis tuvojas? – pajautāja Oļa. Es iedomājos, ka tam vajadzētu būt Martam. Viņa tikai pašūpoja galvu un teica, ka tas ko raksta Andrejs, ir pati traģiskākā, skumjākā, smieklīgākā un īstākā lieta ko viņa jelkad lasījusi. Viņai par attaisnojumu gan jāsaka, ka lasīja Oļa daudz un dēļ viņai tik ļoti piestāvošās isionārisma apziņas, viņa pūlējās pievērst lasīšanai arī mani.
- Viņam atlicis dzīvot tikai divpadsmit nedēļas… - Oļa skumji pasmaidīja. Es paskatījos vēlreiz uz dīķi un ieklausījos. Dzirdēju klavieru skaņas. Oļa paņēma pie rokas Andreju. Andrejs smēķēja trīs cigaretes uzreiz un, urbjoties savā piezīmju grāmatiņā, ķiķināja.
- Vakariņas tieši astoņos. Nenokavē, bet ja tomēr nokavēsi, tad izdomā labu iemeslu. – saldi noteica Oļa un uzcienāja mani ar konfekti. No konfektes man mutē kļuva lipīgi un saldi, pat pārstāju saklausīt klavieru skaņas. Ierados es pēc tumsas iestāšanās. Laikam lija. Durvis atvēra nepazīstama, bet glīta sieviete.
- Man nebija naudas pudelei vīna – teicu es viņai sveiciena vietā – tāpēc es to uzzīmēju. - Tā sacīt ierados labi sagatavojies. Lai labāk panestu viesības un ēšanu es jau laicīgi biju aprijis puspaku šķīstošās kafijas, kuru atradu miskastē blakus universālveikalam. Paņēmusi un rūpīgi izpētījusi zīmējumu, viņa jautāju vai man nav nekas pret, ja viņa uzaicinātu mani piedalīties savā programmā. Jautāju kas tā tāda par programmu. Sieviete teica, ka veidojot televīzijā raidījumu par dāvanām kādas cilvēki dāvina viens otram.
- Kur jūs strādājat? – Vaicāju es, iedomājoties par veikala “Dixons” izkārtni. Tās bija atmiņas pret kurām pat mana amnēzija bija bezspēcīga.
- Mani sauc Inna un es strādāju silto mākslu asociācijā. – Viņa atbildēja.
Pa ceļam uz viesistabu es sadūros ar Oļas sērfinga dēli, nodarot sev neciešamas sāpes. No stereo tai laikā skanēja Bjorkas dziesma “Hunter” gandrīz vai padarot mani varen jūtīgu, tikai neprasiet kāpēc. Pie galda sēdēja septiņi cilvēki lūrot uz austeru šķīvi galda vidū. Oļas viesu vidū nebija un man pat radās aizdomas, ka esmu sajaucis dzīvokļus, kuras nepārtraukti pieņēmās spēkā līdz brīdim, kad kaut kāda dāmīte man paskaidroja, ka tur jau arī ir “visa fiška”, ka vajag nokavēt, protams, izgudrojot interesantu iemeslu.
- Un kāpēc jūs nokavējāt? – Vienā balsī ievaicājās vairāki viesi. Atteicu, ka man nebija naudas vīna pudelei un bomzim, kas man parasti dod naudu, jo izskatos vēl sliktāk par viņa suni, tanī brīdī kad man vajadzēja naudas nebija, jo viņu šķērsielā aplaupīja kaut kāds skolnieku bariņš. Pēcāk apmaldījos, jo nespēju atcerēties vai pretīm Oļas mājai aug koki vai arī koku nav vispār. Kad biju ticis līdz sava stāsta noslēgumam, manī jau praktiski neviens neklausījās – visi jau muldēja par savām lietām, bet sāpes, ko man nodarīja Oļas sērfinga dēlis, jau bija gandrīz pārgājušas.
Un pēkšņi vispārējas pacilātības un ovāciju pavadījumā ieradās Oļa. Viņa teica, ka nokavējusi jo pēdējās trīs stundas pavadījusi dzīvnieciski mijiedarbojoties ar ministru kabineta locekli. Visi sākā gārgt, jo pirmkārt klīda baumas, ka viņš ir pidars, otrkārt viņš bija Oļas radinieks. Oļas smaids bija plats kā osta.
- Andrejs atnāks? – Jautāja kāds tumšādains kungs saulesbrillēs un visi uzreiz sāka par viņu runāt. Inna ieminējās, ka Andreja darbos ir atradusi vairāk patiesības kā citu autoru darbos kopā ņemtos. Meitene, kuru sauca Emma, viņai pilnībā piekrita.
- Joprojām esmu emociju varā. – viņa piemetināja – Pat nezinu raudāt man vai smieties, vemt vai apkamt visus!
- Tas tev no proteīna pārdozēšanas. – Teica viņas pavadonis Mihails, norādot uz šķīvi, kas bija piekrauts ar ēdiena pārpalikumiem. Emma viņam uzkāpa uz kājas. Tanī brīdī no koridorā viesi izdzirda lamāšanos un jau pēc brīža telpā ienāca Andrejs.
Viņš bija stipri piedzēries un bez mēteļa izskatījās īsāks. Viņš atvainojās, ka nokavējis, tomēr pēc brītiņa piebilda, ka vispār jau viņam reāli uz to pajāt. Visi izņemot mani smējās.
- Šis jaukais cilvēks lūdza nodot, lai nerunājat ar viņu par pašnāvību. – Paziņoja Oļa un padeva viņam šķīvi ar moluskiem. Visi aizvērās, bet es pajautāju kā Andrejs domājot: vai austere spēj izdarīt pašnāvību? Oļa uz mani iznīcinoši paskatījās.
- Vai domājat, kau austere būtu spējīga pieņemt šādu lēmumu? – Turpināju es – Un ja jā, tad kādā veidā viņa to varētu izdarīt, jo pakārties viņai diez vai izdotos.
- Jūs pūlaties būt ekscentrisks vai ironizējat? – Ar saklausāmiem draudiem balsī man vaicāja Emma. Es īsti nezināju ko atbildēt, jo pastāvīgi jaucu abus šos terminus. Viņa nosauca mani par planktonu un sāka Andrejam stāstīt kā vienreiz nepārejošu skumju iespaidā pārgriezusi sev vēnu.
- Paskatieties uz rētu! – Viņa teica – Manuprāt tā ir lieliska. Protams, ne jau tik lieliska kā tas, ko rakstāt jūs…
- Tikai pretīgas lietas ir tā pa īstam lieliskas. – Nez kāpēc skatoties uz mani atbildēja Andrejs. – Un ja rakstītam vārdam vispār ir kaut kāda jēga, tad tai jānak no “sistiespisties traļaļā” un tamlīdzīgi. Visi ieķiķinājās. Mihails ieminējās, ka Andrejam nevajadzētu atsvešināties no saviem pielūdzējiem, bet viņu tūdaļ pārtrauca Emma.
- Nē! Es uzskatu, ka Andrejam ir visas tiesības tā aizlieties. Tev ļoti sāp, Andrej, es tevi saprotu. Viņš to dara mūsu dēļ!
- Jā! – Piekrita Inna. Andrejs pajautāja ko viņa vispār saprotot.
- Banobo – ierunājās Andrejs. – Tas ir tāds pērtiķis. – Paskaidroja Andrejs, redzot pret sevi vērstos samulsušos skatienus.
- Silto mākslu asociācijā – sāka Inna – mēs saudzīgi attiecamies pret cilvēcisko faktoru un tas ka jūs, Andrej, izlēmāt labprātīgi atdot savu dzīvību, izsauc aizkustinošu rezonansi mūsu dvēselēs un izgaismo sevis iznīcinātāju katrā no mums. – Kāds aplaudēja.
Savukārt Andrejs, kurš bija aizņemts mērcot austeres šņabī, aizdedzinot tās un degošas metot sev mutē, patreiz visam teātrim pievienoja arī cigareti un it kā starp citu Innai atbildēja – Karš ir huiņa.
Mihails no visa spēka uzsita ar dūri pa galdu un iekliedzās, ja Andrejs turpinās dzerstīties un stumt sev dirsā narkotikas tuvāko divpadsmit nedēļu laikā, tad viņš pazaudēs visu nepārvērtējamo līdzjūtību, kas viņam tiek sniegta.
- Tavi raksti ir labākais kas man jebkad bijis un es nepieļaušu, ka to izjauc kaut kādas maukas, kas zaudējušas pēdējās prāta paliekas. – bauroja Mihails.
Kāds ieminējās, ka nav jau nekā nosodāma, ja Andreja darbā dalību ņem arī alkohols. Te nu pēkšņi visi sāka dalīties savā pieredzē pašnāvību jautājumā.
Inna pastāstīja kā piedzīvojusi dziļu depresiju sešu mēnešu garumā un bijusi tuvu pašnāvībai pēc dzemdībām. Šī depresija arī turpinājusies līdz brīdim, kad Inna nolēmusi sniegt tiesā prasību pret savu bērnu sakarā ar nodarītajiem postījumiem viņas figūrai grūtniecības laikā. Mihails pajautāja Andrejam kura pēc viņa domām ir pati efektīvākā metode. Andrejs atbildēja, ka viņaprāt vislabākais veids ir nopirkt 60 metrus neilona virves, piesiet vienu galu pie staba, bet otru aplikt ap kaklu, iesēsties mašīnā un uzdot pa gāzi. Viņš teica, ka tieši tā rīkojies viņa vectēvs un Andrejs viņam palīdzējis. Ka viņam tad bijuši deviņi gadi. Ka viņam vajadzējis braukt kopā ar vectēvu līdz aukla atrāva vectēva galvu, pēc tam pārņemt vadību savās rokās, lai nekur neietriektos. Ka pedāļi bijuši slideni no asinīm.
– Ko?! Patiešām? – Mihails bija šokā. Visi apklusa. Andrejs sāka rēkt un pateica, ka visi klātesošie ir vienkārši debili jākļi un ka viņš nemaz netaisās mirt. Mihails pielietoja rupju fizisku spēku un izmeta Andreju koridorā. Visi sāka meklēt izskaidrojumu notikušajam un nonāca pie slēdziena, ka Andrejs tik dīvaini uzvedas dziļo dvēselisko sāpju iespaidā.
- Atnesiet man kāds cigareti, - bija dzirdama Andreja balss no koridora. Oļa paskatījās uz mani. Es izgāju.
Andrejs gulēja uz grīdas. Cigarete atkal atgrieza viņu realitātē. Viņš dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Oļas sērfinga inventāru pie kura mētājās neilona auklas ritulis. Viņa acis aizmiglojās un viņš man pajautāja vai es protu siet mezglus. Oļas mašīnas atslēgas karājās uz nagliņas pie durvīm. – Manuprāt vajadzēt paņemt viņas Range Rover, - teicu es – tad viņai būs ko atcerēties.
Apmēram pēc pusstundas es atgriezos un pateicu klātesošajiem, ka Andrejs izgājis pastaigāties. Ka viņš aizgājis šķirties no savas galvas. Un ka es viņam palīdzēju ar atslēgām un mezgliem. Man gribējās gulēt, bet protams es sagaidīju gan cerētos iznīcinošos skatienus no dāmu puses, gan Mihaila fizisko vardarbību. Tā arī viss notika.
- Viss dēļ mana jaunā darba – teicu es – Es noklausos jauno dziedātāju albūmus pirms tos izdod. Testēju kvalitāti. Mani instruēja un tagad es pievēršu pastiprinātu uzmanību zemajām frekvencēm.
- Tu esi pārliecināts? – jautāja Oļa – Juris teica, ka esot pārdomājis un negrasās tevi pieņemt darbā.
- Ā, tagad es saprotu kāpēc man viņš tā arī nesamaksāja! – atbildēju es un atviegloti uzelpoju.
Vīrietis, kurš pavadīja Oļu ieklepojās tādā veidā apslāpēdams smieklus. Es novērtēju cik labi audzināts viņš bija.
- Atnāc vakariņās! – teica Oļa – Tev vajag izvēdināties, Andrejs arī būs. – Oļa viņu paņēma aiz rokas – Andrejs žurnālists. – iepazīstināja viņa. Andrejs bija bāls, bet viņa acīs jautās skumja gudrība. Es pat teiktu, ka viņš bija mazliet līdzīgs Džonam Kuzakam, ja vien varētu atcerēties kas tas Džons Kuzaks tāds bija. Kamēr viņš skumji lūkojās pār dīķa virsmu, Oļa man pastāstīja, ka Andrejs savā iknedēļas slejā pavēstījis, ka dzīvot viņam atlicis sešus mēnešus un ka 14. maijā viņš nolēmis izdarīt pašnāvību, bet tikmēr savā slejā viņš informēs par izjūtām, kas viņu pārņem neizbēgamās nāves gaidās. Tikmēr Andrejs izvilka piezīmju grāmatiņu un atzīmēja kaut ko par ūdens tumšumu un harmoniju.
- Tu zini kāds mēnesis tuvojas? – pajautāja Oļa. Es iedomājos, ka tam vajadzētu būt Martam. Viņa tikai pašūpoja galvu un teica, ka tas ko raksta Andrejs, ir pati traģiskākā, skumjākā, smieklīgākā un īstākā lieta ko viņa jelkad lasījusi. Viņai par attaisnojumu gan jāsaka, ka lasīja Oļa daudz un dēļ viņai tik ļoti piestāvošās isionārisma apziņas, viņa pūlējās pievērst lasīšanai arī mani.
- Viņam atlicis dzīvot tikai divpadsmit nedēļas… - Oļa skumji pasmaidīja. Es paskatījos vēlreiz uz dīķi un ieklausījos. Dzirdēju klavieru skaņas. Oļa paņēma pie rokas Andreju. Andrejs smēķēja trīs cigaretes uzreiz un, urbjoties savā piezīmju grāmatiņā, ķiķināja.
- Vakariņas tieši astoņos. Nenokavē, bet ja tomēr nokavēsi, tad izdomā labu iemeslu. – saldi noteica Oļa un uzcienāja mani ar konfekti. No konfektes man mutē kļuva lipīgi un saldi, pat pārstāju saklausīt klavieru skaņas. Ierados es pēc tumsas iestāšanās. Laikam lija. Durvis atvēra nepazīstama, bet glīta sieviete.
- Man nebija naudas pudelei vīna – teicu es viņai sveiciena vietā – tāpēc es to uzzīmēju. - Tā sacīt ierados labi sagatavojies. Lai labāk panestu viesības un ēšanu es jau laicīgi biju aprijis puspaku šķīstošās kafijas, kuru atradu miskastē blakus universālveikalam. Paņēmusi un rūpīgi izpētījusi zīmējumu, viņa jautāju vai man nav nekas pret, ja viņa uzaicinātu mani piedalīties savā programmā. Jautāju kas tā tāda par programmu. Sieviete teica, ka veidojot televīzijā raidījumu par dāvanām kādas cilvēki dāvina viens otram.
- Kur jūs strādājat? – Vaicāju es, iedomājoties par veikala “Dixons” izkārtni. Tās bija atmiņas pret kurām pat mana amnēzija bija bezspēcīga.
- Mani sauc Inna un es strādāju silto mākslu asociācijā. – Viņa atbildēja.
Pa ceļam uz viesistabu es sadūros ar Oļas sērfinga dēli, nodarot sev neciešamas sāpes. No stereo tai laikā skanēja Bjorkas dziesma “Hunter” gandrīz vai padarot mani varen jūtīgu, tikai neprasiet kāpēc. Pie galda sēdēja septiņi cilvēki lūrot uz austeru šķīvi galda vidū. Oļas viesu vidū nebija un man pat radās aizdomas, ka esmu sajaucis dzīvokļus, kuras nepārtraukti pieņēmās spēkā līdz brīdim, kad kaut kāda dāmīte man paskaidroja, ka tur jau arī ir “visa fiška”, ka vajag nokavēt, protams, izgudrojot interesantu iemeslu.
- Un kāpēc jūs nokavējāt? – Vienā balsī ievaicājās vairāki viesi. Atteicu, ka man nebija naudas vīna pudelei un bomzim, kas man parasti dod naudu, jo izskatos vēl sliktāk par viņa suni, tanī brīdī kad man vajadzēja naudas nebija, jo viņu šķērsielā aplaupīja kaut kāds skolnieku bariņš. Pēcāk apmaldījos, jo nespēju atcerēties vai pretīm Oļas mājai aug koki vai arī koku nav vispār. Kad biju ticis līdz sava stāsta noslēgumam, manī jau praktiski neviens neklausījās – visi jau muldēja par savām lietām, bet sāpes, ko man nodarīja Oļas sērfinga dēlis, jau bija gandrīz pārgājušas.
Un pēkšņi vispārējas pacilātības un ovāciju pavadījumā ieradās Oļa. Viņa teica, ka nokavējusi jo pēdējās trīs stundas pavadījusi dzīvnieciski mijiedarbojoties ar ministru kabineta locekli. Visi sākā gārgt, jo pirmkārt klīda baumas, ka viņš ir pidars, otrkārt viņš bija Oļas radinieks. Oļas smaids bija plats kā osta.
- Andrejs atnāks? – Jautāja kāds tumšādains kungs saulesbrillēs un visi uzreiz sāka par viņu runāt. Inna ieminējās, ka Andreja darbos ir atradusi vairāk patiesības kā citu autoru darbos kopā ņemtos. Meitene, kuru sauca Emma, viņai pilnībā piekrita.
- Joprojām esmu emociju varā. – viņa piemetināja – Pat nezinu raudāt man vai smieties, vemt vai apkamt visus!
- Tas tev no proteīna pārdozēšanas. – Teica viņas pavadonis Mihails, norādot uz šķīvi, kas bija piekrauts ar ēdiena pārpalikumiem. Emma viņam uzkāpa uz kājas. Tanī brīdī no koridorā viesi izdzirda lamāšanos un jau pēc brīža telpā ienāca Andrejs.
Viņš bija stipri piedzēries un bez mēteļa izskatījās īsāks. Viņš atvainojās, ka nokavējis, tomēr pēc brītiņa piebilda, ka vispār jau viņam reāli uz to pajāt. Visi izņemot mani smējās.
- Šis jaukais cilvēks lūdza nodot, lai nerunājat ar viņu par pašnāvību. – Paziņoja Oļa un padeva viņam šķīvi ar moluskiem. Visi aizvērās, bet es pajautāju kā Andrejs domājot: vai austere spēj izdarīt pašnāvību? Oļa uz mani iznīcinoši paskatījās.
- Vai domājat, kau austere būtu spējīga pieņemt šādu lēmumu? – Turpināju es – Un ja jā, tad kādā veidā viņa to varētu izdarīt, jo pakārties viņai diez vai izdotos.
- Jūs pūlaties būt ekscentrisks vai ironizējat? – Ar saklausāmiem draudiem balsī man vaicāja Emma. Es īsti nezināju ko atbildēt, jo pastāvīgi jaucu abus šos terminus. Viņa nosauca mani par planktonu un sāka Andrejam stāstīt kā vienreiz nepārejošu skumju iespaidā pārgriezusi sev vēnu.
- Paskatieties uz rētu! – Viņa teica – Manuprāt tā ir lieliska. Protams, ne jau tik lieliska kā tas, ko rakstāt jūs…
- Tikai pretīgas lietas ir tā pa īstam lieliskas. – Nez kāpēc skatoties uz mani atbildēja Andrejs. – Un ja rakstītam vārdam vispār ir kaut kāda jēga, tad tai jānak no “sistiespisties traļaļā” un tamlīdzīgi. Visi ieķiķinājās. Mihails ieminējās, ka Andrejam nevajadzētu atsvešināties no saviem pielūdzējiem, bet viņu tūdaļ pārtrauca Emma.
- Nē! Es uzskatu, ka Andrejam ir visas tiesības tā aizlieties. Tev ļoti sāp, Andrej, es tevi saprotu. Viņš to dara mūsu dēļ!
- Jā! – Piekrita Inna. Andrejs pajautāja ko viņa vispār saprotot.
- Banobo – ierunājās Andrejs. – Tas ir tāds pērtiķis. – Paskaidroja Andrejs, redzot pret sevi vērstos samulsušos skatienus.
- Silto mākslu asociācijā – sāka Inna – mēs saudzīgi attiecamies pret cilvēcisko faktoru un tas ka jūs, Andrej, izlēmāt labprātīgi atdot savu dzīvību, izsauc aizkustinošu rezonansi mūsu dvēselēs un izgaismo sevis iznīcinātāju katrā no mums. – Kāds aplaudēja.
Savukārt Andrejs, kurš bija aizņemts mērcot austeres šņabī, aizdedzinot tās un degošas metot sev mutē, patreiz visam teātrim pievienoja arī cigareti un it kā starp citu Innai atbildēja – Karš ir huiņa.
Mihails no visa spēka uzsita ar dūri pa galdu un iekliedzās, ja Andrejs turpinās dzerstīties un stumt sev dirsā narkotikas tuvāko divpadsmit nedēļu laikā, tad viņš pazaudēs visu nepārvērtējamo līdzjūtību, kas viņam tiek sniegta.
- Tavi raksti ir labākais kas man jebkad bijis un es nepieļaušu, ka to izjauc kaut kādas maukas, kas zaudējušas pēdējās prāta paliekas. – bauroja Mihails.
Kāds ieminējās, ka nav jau nekā nosodāma, ja Andreja darbā dalību ņem arī alkohols. Te nu pēkšņi visi sāka dalīties savā pieredzē pašnāvību jautājumā.
Inna pastāstīja kā piedzīvojusi dziļu depresiju sešu mēnešu garumā un bijusi tuvu pašnāvībai pēc dzemdībām. Šī depresija arī turpinājusies līdz brīdim, kad Inna nolēmusi sniegt tiesā prasību pret savu bērnu sakarā ar nodarītajiem postījumiem viņas figūrai grūtniecības laikā. Mihails pajautāja Andrejam kura pēc viņa domām ir pati efektīvākā metode. Andrejs atbildēja, ka viņaprāt vislabākais veids ir nopirkt 60 metrus neilona virves, piesiet vienu galu pie staba, bet otru aplikt ap kaklu, iesēsties mašīnā un uzdot pa gāzi. Viņš teica, ka tieši tā rīkojies viņa vectēvs un Andrejs viņam palīdzējis. Ka viņam tad bijuši deviņi gadi. Ka viņam vajadzējis braukt kopā ar vectēvu līdz aukla atrāva vectēva galvu, pēc tam pārņemt vadību savās rokās, lai nekur neietriektos. Ka pedāļi bijuši slideni no asinīm.
– Ko?! Patiešām? – Mihails bija šokā. Visi apklusa. Andrejs sāka rēkt un pateica, ka visi klātesošie ir vienkārši debili jākļi un ka viņš nemaz netaisās mirt. Mihails pielietoja rupju fizisku spēku un izmeta Andreju koridorā. Visi sāka meklēt izskaidrojumu notikušajam un nonāca pie slēdziena, ka Andrejs tik dīvaini uzvedas dziļo dvēselisko sāpju iespaidā.
- Atnesiet man kāds cigareti, - bija dzirdama Andreja balss no koridora. Oļa paskatījās uz mani. Es izgāju.
Andrejs gulēja uz grīdas. Cigarete atkal atgrieza viņu realitātē. Viņš dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Oļas sērfinga inventāru pie kura mētājās neilona auklas ritulis. Viņa acis aizmiglojās un viņš man pajautāja vai es protu siet mezglus. Oļas mašīnas atslēgas karājās uz nagliņas pie durvīm. – Manuprāt vajadzēt paņemt viņas Range Rover, - teicu es – tad viņai būs ko atcerēties.
Apmēram pēc pusstundas es atgriezos un pateicu klātesošajiem, ka Andrejs izgājis pastaigāties. Ka viņš aizgājis šķirties no savas galvas. Un ka es viņam palīdzēju ar atslēgām un mezgliem. Man gribējās gulēt, bet protams es sagaidīju gan cerētos iznīcinošos skatienus no dāmu puses, gan Mihaila fizisko vardarbību. Tā arī viss notika.
Abonēt:
Ziņas (Atom)